'Mans brālis ir gūstā.' Ukrainietes Marijas dzīve, sērojot un cīnoties par tuvu cilvēku

Elektrība Kijivā, kur Marija dzīvo 26 stāvu mājas 12. stāvā, brīžiem ir un dažkārt nav, tāpēc mums ne uzreiz izdodas izveidot kontaktu. Galu galā norunājam telefoninterviju nedēļu pirms 24. februāra, kara sākšanās gadadienas. Šoreiz elektrība brīvdienās pat vairākas dienas esot bijusi – varot justies kā cilvēks. Tā gan esot mazākā problēma, jo pie praktiskas dabas grūtībām cilvēks pierod. Pie neziņas par tuva cilvēka likteni – nepierod.

Turpinot raksturot sajūtas, kas viļņveidīgi pārņem šajā neziņas laikā, Marija atklāj: "Brīžiem esmu vilnī, kad pārņem trauksme, bailes, neziņa, nogurums, tad piemeklē tādas kā apgaismības dienas, kad parādās cerība, ne gluži miers, bet emocionāls klusums, tukšums... Pēc tam no jauna rodas gan dusmas, gan naids – dusmas uz sevi par bezspēcību, dusmas uz cilvēkiem, kuri brāli paņēma gūstā. Milzīgs emociju spektrs. Tas visu laiku mainās, un es tajā visā "vāros", tas ir briesmīgi. Pirmajā mirklī, kad uzzināju, ka brālis ir paņemts gūstā, es vienkārši iekritu dīvānā, ielīdu ar seju spilvenā un kaucu bez apstājas. Tad beidzot es piecēlos un domāju – vajag kaut ko darīt. Un es sāku zvanīt uz policiju, pildīju kaut kādas anketas. Sazinājos ar iespējamām pazudušo un ieslodzīto apmaiņas aģentūrām. Tas bija kara sākums, un nebija zināms, kādus soļus spert. Vajadzēja sakopot prātu un rīkoties – piezvanīt vēl kaut kur, uzrakstīt vēl kādu iesniegumu. Uzraksti, uz kādu brīdi mazliet nomierinies. Pēc tam atkal pārņem dažādas emocijas, tu viņās iegrimsti un visu atkal izdzīvo...