Foto: DELFI
Rīgā joprojām eksistē zīlēšanas saloni. Tur piedāvā ļoti plašu pakalpojumu klāstu – zīlēšana ar Taro kārtīm un kafijas biezumos, hiromantija, numeroloģija, astrologa konsultācijas un pat zīlēšana ar parastajām spēļu kārtīm. Kas tur notiek, un kas tur strādā? Pārbaudīt šo pakalpojumu kvalitāti nav iespējams, bet cilvēki tik un tā tērē naudu par nākotnes pareģojumiem pie aizdomīgiem "ekstrasensiem" un "speciālistiem".

Rīgā joprojām eksistē zīlēšanas saloni. Tur piedāvā ļoti plašu pakalpojumu klāstu – zīlēšana ar Taro kārtīm un kafijas biezumos, hiromantija, numeroloģija, astrologa konsultācijas un pat zīlēšana ar parastajām spēļu kārtīm. Kas tur notiek, un kas tur strādā? Pārbaudīt šo pakalpojumu kvalitāti nav iespējams, bet cilvēki tik un tā tērē naudu par nākotnes pareģojumiem pie aizdomīgiem "ekstrasensiem" un "speciālistiem".

Šī ir otrā daļa rakstu sērijā par Rīgas zīlēšanas saloniem. Pirmo daļu lasiet šeit.

Es nolēmu apmeklēt trīs "speciālistus" – zīlētāju ar Taro kārtīm, zīlētāju ar parastajām kārtīm un hiromantu. Man bija interesanti noskaidrot ne tikai to, kā strādā zīlnieces, bet arī to, kā izskatās paši zīlēšanas saloni. Televīzijā rāda mistiskas tumšas telpas ar svecēm, vecām grāmatām, galvaskausiem, kāršu kaudzītēm un citiem maģiskiem atribūtiem. Bet kā viss izskatās realitātē?

Pirms došanās uz salonu es atradu vīrieša fotogrāfiju ar bērnu klēpī (tas bija Monss Selmerlēvs, 2015. gada "Eirovīzijas" uzvarētājs), ar kuru atbilstoši leģendai man ir tuvas un romantiskas attiecības, un mani uztrauc jautājums, vai mums izdosies palikt kopā un izveidot ģimeni. Nolēmu neko par sevi nestāstīt un atbildēt tikai uz tiešiem jautājumiem, lai zīlniecēm būtu mazāk "izejmateriāla" spekulācijām.

Vēl neviens nav sūdzējies

Zīlēšanas salonā nr. 2 strādā Irina (vārds mainīts). Izrādās, salons ir viņas personiskais bizness un citu darbinieku tur nav. Viņa pastāsta, ka zīlē ar parastajām kārtīm, bet uz manu izbrīnu, kāpēc ne ar Taro kārtīm, atbild, ka Taro – tas ir kaut kas ļoti populārs, bet parastās kārtis ne ar ko nav sliktākas. "Vēl neviens nav sūdzējies," viņa mani mierina pa telefonu.

Salons atrodas sētā, ne izkārtnes, ne kādas norādes. Atverot durvis, Irina mani tālāk ved pa šauru gaiteni uz nelielu kabinetu, kas izskatās pēc parasta biroja – plats brūns galds, noputējis kases aparāts, netīri logi, papīru kalni, stacionārais telefons un krēms "Barhatnije ručki" ("Samtainās rociņas"). No mistiskajiem atribūtiem te ir tikai tieva, melna svece un kaut kas, kas izskatās pēc liela stikla svārsta uz palodzes.


Lai turpinātu lasīt, iegādājies abonementu.

Lūdzu, uzgaidi!

Pielāgojam Tev piemērotāko abonēšanas piedāvājumu...

Loading...

Abonēšanas piedāvājums nav redzams? Lūdzu, izslēdz reklāmu bloķētāju vai pārlādē lapu.
Jautājumu gadījumā raksti konts@delfi.lv

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!