Pēc dēlēna slimošanas mamma Anete mainījusi domas par vakcinēšanos pret vējbakām

Ar Anetes atļauju pārpublicējam viņas ierakstu no sociālā tīkla "Facebook" un jautājam komentāru arī Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas infektoloģei Dace Zavadskai.

Anete raksta: "Kad Miķelim parādījās pirmās pumpas uz deguna un zoda, mēs mājās smaidījām, mājām ar galvu – jā, jā, tās ir vējbakas! Mēs pat uzsmērējām veco labo "zeļonku" (kas maksā trīs eiro), pēc tam atklājas, ka jaunais preparāts "Poxclin", kas maksā 27 eiro.

Kad parādījās arī nākamās pumpas uz vēdera, zinoši teicām – vēl, maksimums, dienas divas, un tad jau pāries. Kad temperatūra nekrita jau sesto dienu, internetā atrodamā informācija mierināja, ka reizēm tā var būt. Tomēr vienlaikus arī biedēja par retiem gadījumiem ar smagām komplikācijām.

Cilvēciņš karsoņa drudzī nemitīgi kasījās, prettemperatūras medikamenti līdzēja vien nepilnu stundu un termometra stabiņš, īsti nenolaidies, atkal šāvās augstumos. Drīz jau uz mazā augumiņa nebija ne brīva pleķīša, pumpas dīga plaukstās, pēdās, mutē, degunā un acu gļotādā, nereti pārvēršoties strutainos augoņos.

Kāda māsiņa, labu gribēdama, cenšoties novērts ķirurģisku iejaukšanos, metās augoni spiest un durt, lai no tā izdabūtu strutas. Miķelis brēca, es raudāju un pat šoreiz neteicu, ka jāpaciešas un domās jāuzvelk Supermena apmetnis.

Tas, ka uz mani te slimnīcā noraugās kā uz antivakseri, ir nudien mazākais šajā stāstā, un savā ziņā esmu to pelnījusi. Briesmīgi bija dzirdēt, kā daktere jautā, vai neesmu novērojusi, ka Miķelis grīļojas, vai viņam nav radušās koordinācijas problēmas. Vai piemēram, uzzināt, ka ir gadījumi, kad vējbaku vīruss pāriet meningītā (diviem no katriem 10 000 inficēto saslimst ar meningītu, bet 20 no 10 000 ar smagu pneimoniju). Izrādās, lēmums par vakcīnas iekļaušanu pieņemts pēc tam, kad 2000. gadu vidū nodaļu pārpludinājuši strutainiem augoņiem nosēti bērni, ko nācies operēt.

Blakus palātā no vējbakām šobrīd ārstējas divus mēnešus vecs zīdainītis. Nespēju par viņu nedomāt. Pēdējais ko dzirdēju – temperatūra krītas, bet viņš saņem trīs dažādas antibiotiku sistēmas. Jāpiebilst, ka divus mēnešus vecu zīdainīti potēt vēl nevar, taču viņam vējbakas no skolas atnesa vakcinējusies māsa, bet izplatīja tādi kā mēs – nevakcinētie. Jo vējbakas ir pat lipīgākas par Covid delta variantu, un viens inficētais var aplipināt līdz 10 personas.

Ja, piemēram, Ebola vai gripa lēcienu no dzīvnieku uz cilvēku organismiem ir veikušas samēra nesen, tad vējbaku ierosinātājs "Varicella-zoster" kopā ar cilvēci evolucionējis miljoniem gadu garumā un mūsu planētu apdzīvojis jau Juras laikmetā. Labā ziņa – mums nav jāturpina slimot ar dinozauru laika slimībām, ja zinātnes attīstība piedāvā no tām tik vaļā. Un ja agrāk visi lietoja "zeļonku", tas nebūt nenozīmē, ka tā ir vislabākā, bet gan to, ka padomju savienībā nekas labāks nebija pieejams.

Man ir lūgums – ja nu gadījumā jums tuvumā kāds bēbītis gatavojas uzsākt vakcinēties un vecāki šaubās – vajag poti pret vējbakām vai tomēr ne, tad noteikti dalies ar šo stāstu, pastāsti kā gāja Miķelim!

P. S. Par gaišiem mirkļiem baisajā pārdzīvojumā parūpējušies Bērnu klīniskā universitātes slimnīcas kolektīvs un Bērnu slimnīcas fonds. Slimnīcā pārdomātas mazākas detaļas – sākot ar plāksterīšiem un beidzot ar šķīvīšiem, kurus izēdot, atklājas bildīte, lai mazos slimnieciņus uzmundrinātu. Vakariņās ir gards kruasāns, bet pusdienās kokospiena muss. Miķelis tika pie dāvaniņām – grāmatām un zīmuļiem. Bet 7. nodaļas māsiņas un dakteres visu šo laiku kā labie eņģeļi lidinājās turpu šurpu, palīdzot Miķelim cīņā ar "Varicella-zoster".

Mēs joprojām veseļojamies izolatorā, taču ļoti gribas cerēt, ka krīze ir pārvarēta."

Jautāta, kāpēc "zeļonkas" izmantošana uz vējbaku pumpām ir noiets etaps, Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas infektoloģe Dace Zavadska paskaidro, ka tā ir toksiska: "Protams, jautājums, kādā daudzumā tā tiek lietota, taču kopumā to jau gadus desmit, balstoties zinātniskos pētījumos, nerekomendē."

Kā iespējamās komplikācijas pēc vējbakām ārste min meningītu, encefalītu, celebratītu: "Pēdējais ir slimība, kad iekaist smadzenītes, kas atbild par koordināciju. Var būt ādas infekcijas. Ļoti nežēlīga ir vējbaku pneimonija. Šad tad arī slimnīcā iestājas bērni ar vējbakām, kam uz ķermeņa parādās asinsizplūdumi un trombocitī tuvojas nullei. Turklāt komplikācijas biežāk ir veseliem bērniem."

Viņa stāsta, ka Latvijā valsts apmaksāta pirmā vakcīna pieejama no 2008. gada: "Sāk ar vienu devu 12 mēnešu vecumā. Tagad ir apmaksāta arī otrā deva. Pēc pierādījumos balstītas medicīnas datiem, 75 procenti cilvēku, kas saņēmuši vienu vakcīnas devu, ar vējbakām nesaslimst, 25 procenti var saslimt viegli, ja tiekas ar "kārtīgu" vējbaku pacientu. Viņi parasti izslimo viegli – ir pāris pumpas un nedaudz paaugstināta temperatūra. Divas devas saņēmušie (bērniem otrā pote ir sešu septiņu gadu vecumā) ar vējbakām nesaslimst. Vakcinēties (divos piegājienos) var arī pieaugšie."

Ja agrāk bija ierasts, ka ar vējbakām slimoja mazi bērni, tagad vecums ir nobīdījies un, kā zināms, lielākā vecumā bērnu slimības slimo smagāk. Kādēļ mainījies šis vecums? "Jāņem vērā, ka Latvijā pret vējbakām sāka potēt 2008. gadā, un liela daļa mazo ir vakcinēti.

Kādreiz vidējais vējbaku slimnieka vecums bija pieci gadi, līdz ar to, uzlabojoties vakcinācijas aptverei, ir mazāka iespējamība, ka nepotēts bērns saslims bērnudārzā vai pirmajos skolas gados un ka tas paies viegli. Drīzāk var gaidīt, ka nevakcinētais saslims pēc 12 gadu vecuma, un tad jau vējbaku pacients tiek skatīts kā augsta riska pacients – tad vējbakas biežāk norit smagi. Tāpēc tiem, kas izvēlas bērnu nevakcinēt un nogaidīt, kamēr viņš pats saslims ar vējbakām, var gadīties, ka tas notiks pēc 12 gadu vecuma un tad slimībai var būt smagāka gaita. Tādēļ ieteiktu vakcinēties."