Interviju cikla 2. epizodē stāsta galvenā varone sociālā darbiniece, kura saprotamu iemeslu dēļ vēlējās palikt anonīma. Intervija nav paredzēta nepilngadīgajiem, intervija satur necenzētu leksiku.
"Sociālais darbs ir plaša profila profesija. Un jābūt ļoti erudītam, zinošam dažādās jomās, lai varētu izprast sabiedrībā notiekošos procesus," viņa stāsta, "sociālajam darbiniekam visi zvani ir krīzes zvani – citreiz nevar paiet pačurāt vai paēst. Sistēma ir uztaisījusi tā, ka sociālais dienests ne vienmēr ir atbalstošā funkcija, bet uzraudzība, kas skatās, lai "kādi s... nesanāk". Ļoti bieži institūcijas vērtē pēc tā, kādi pakalpojumi sniegti ģimenei.
Par sistēmu, kā tā var "sačakarēt" – ja laukos ir garāža vai kāds īpašums un – cilvēks nevar dabūt nevienu no materiālajiem pabalstiem. Tāda ir sistēma. Cilvēkam reāli nav, ko ēst, pārtiek no kaimiņu labvēlības un pabalstu nevar saņemt, jo viņam ir pussabrukusi garāža..."
Sociālā darbiniece dalās pieredzē par sistēmas nepilnībām, par to, kā dienests stagnē un lietas iesprūst papīru kalnos. Par to, ka cilvēkam, ierodoties Sociālajā dienestā, pārkāpjot bailes, kaunu, nākas saskarties ar atturīgu attieksmi. Par sistēmas caurumiem. Viņa stāsta par nepilngadīgu narkomāni, kura dzīvo mazā būdiņā viena un ir palikusi stāvoklī pēc gadījuma, kad tika izvarota grupā. Kā arī par pavisam mazu bērnu, kurš mēģinājis izdarīt pašnāvību vairākas reizes.
Palīdzību lūgt nav vājuma pazīme – tā prasa milzu saņemšanos un kauna pārvarēšanu, kā arī rada bailes no pāri darītāja. Vai šādu palīdzību jaunietis, vai jebkurš cits tiešām saņems? Vai taps palīdzēts, vai kāds speciālists iedziļināsies konkrētajā problēmā? Vai arī šī palīdzība eksistē tikai uz papīra?
Lai problēmu risinātu, sākumā to jāaptver. Lai to aptvertu, nepieciešams dialogs, nepieciešama saruna starp visām iesaistītajām pusēm. Arī sabiedrībai jāiesaistās, kā minimums ar policijas vai sociālo dienestu informēšanu, ja kaimiņos vai kur citur novērota iespējama emocionālā vai fiziskā vardarbība.
Biedrība "OPEN Radošais Centrs" piedāvā iespēju jauniešiem vecumā no 13 gadiem uzturēties un radoši darboties centra telpās – spēlēt spēles, lasīt grāmatas, piedalīties fiziskās aktivitātēs. Šobrīd visā Latvijā darbojas jau 19 centri.
Centra jauniešiem ir pieejama dažādu speciālistu palīdzība:
- psihologi, atkarību speciālisti, kā arī dažādu specialitāšu mediķi,
- nepieciešamības gadījumā jauniešiem ir pieejami juristi un advokāti,
- jauniešiem, kuri ir sasnieguši 18 gadu vecumu ir pieejamas drošas pagaidu dzīvesvietas.
Centra telpas jaunieši var izmantot kā drošu vietu, kur patverties, uztaisīt sev ēst, pildīt mājasdarbus vai vienkārši pabūt mierā. Centri jauniešiem ir pieejami katru dienu, savukārt no 16 gadu vecuma – visu diennakti.
Projekta autori – "OPEN Radošais Centrs" vadītājs Edijs Klaišis un žurnālists Mārtiņš Otto.
Kampaņas "NEsadzirdētie" laikā biedrība "OPEN Radošais Centrs" aicina arī citus jauniešus dalīties ar saviem dzīvesstāstiem, nosūtot tos uz e-pasta adresi esesmumes@gmail.com vai zvanot pa telefonu – 22028398. Anonimitāte garantēta.
Skaties vēl vienu epizodi "Jaunietes stāsts: Vecāki no manis dzina ārā dēmonu, mamma mudināja sevi nogalināt"
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
