Par vīriešiem, kas nedejo. Pieņemt sevi un turpināt tirināties?

Es esmu vīrietis, un man nepatīk dejot. Tomēr reizēm es mēdzu to darīt, jo šķiet, ka tā ir jādara. Agrāk dejošana notika mājas ballītēs, pēc tam nāca Vecrīga un dejošana klubos, bet tagad pienākusi kārta dejošanai saviesīgos pasākumos – kāzās un apaļās jubilejās.

Par mani

Ja nepatīk dejot, tad atliek daudz laika skatīties, kas notiek uz deju grīdas. Un, ticiet man, tur notiek ļoti daudz kas. Vienas dziesmas laikā tu vari piedzīvot vairākus evolucionārus atklājumus par cilvēka dabu, par dzimumu lomu dinamiku un arī pats par sevi. Nopietni. Tāpēc sākšu ar sevi. Kad jādejo un galīgi nav kur likties, mana stratēģija ir vienkārša, bet tajā pašā laikā nepieciešama elementāra izpratne par savu vietu laikā un telpā, lai šo stratēģiju īstenotu dzīvē. Es cenšos atcerēties un izpildīt visas deju kustības, ko esmu redzējis dažādos mūzikas klipos un kanālos, no ZTV līdz MTV. Iespējams, dažas no tām ir pat pirms ZTV. Piemēram, ir tāda kustība, kur ar kājas pirkstgalu tu it kā mēģini izurbināt caurumu grīdā un ar rokām draiski dejo bugi vugi, vienlaikus kustinot dibenu. Bērnībā kādās kāzās redzēju, kā viens vectētiņš tā dejoja, un man ļoti iepatikās. Tīra sentimenta vadīts, es nespēju izmest šo kustību no sava tizlo kustību arsenāla. Tad seko plejāde ar postironiskām kustībām, kas ir tik klišejiskas un nodrāztas, ka to izmantošana ļauj paslēpties zem jauka pašironijas plīvura un paust apkārtējiem: es jau nedejoju nopietni, es tikai jokojos, lūdzu, neuztveriet mani nopietni! Piemēram? Travoltas kustība ar pirkstiem pāri acīm, Lēdijas Gāgas T-rex rociņas, slīcējiņš un citas. Saderam, ka arī jums ir kāda tāda deju kustība.
Mana dejošana ir patizla. Es pats to dēvēju par tirināšanos. Un jūtos labi, kad tirinos, bet sievietēm tas ne īpaši patīk. Un šeit man sāka nepatikt dejot, jo dejot un tirināties, šķiet, nav viens un tas pats. Mans "patīk" nav tavs "patīk", un ar to ir jāprot samierināties, taču tas nav viegli.