Ieva Tetere: Vai sievišķība ierobežo karjeras iespējas?

Strādājot SEB bankā redzu, ka praksē sievietes ir tik pat zinošas, ambiciozas un mērķtiecīgas kā vīrieši. Ne velti, vadošos amatos mūsu bankā Latvijā strādā 52% sieviešu, bet kopumā bankā strādājošo sieviešu proporcija ir vēl lielāka – 66%. Tomēr tas nebūt nenozīmē, ka viss ir kārtībā. Kā intervijā portālam "Delfi" trāpīgi norāda uzņēmuma "Swarovski" izpilddirektore un valdes locekle Luīza Delgādu (Luisa Delgado), runa aizvien vēl ir par greiziem priekšstatiem. "(..) sabiedrībā jau pašā pamatā nereti valda uzskats, ka sievietei ir mātes loma, līdz ar to viņas raksturs ir jauks. Tādēļ arī sabiedrības viedoklis par vīrieti un sievieti kā vadītāju atšķiras. Kā piemēru minēšu attieksmi pret striktu vadītāju. Ja tā ir sieviete, tad agri vai vēlu nostabilizēsies uzskats, ka viņa ir "maita". Ja ar šādu pašu raksturu uzņēmumu vadīs vīrietis, tad valdīs uzskats, ka viņš ir līderis. Taču šie abi cilvēki dara vienas un tās pašas lietas. Tādēļ es savos 35 profesionālās dzīves gados esmu iemācījusies, ka sievietei ir svarīgi saglabāt savu stilu, nevis censties kļūt par vīrieti." Delgādu par šo atšķirīgo attieksmi var runāt no savas visai plašās pieredzes, strādājot daudzu globālu uzņēmumu vadības komandās.

Uzskati turpina mazināt sieviešu iespējas profesionālajā karjerā. Tas nozīmē tikai vienu, – ir vajadzīga dubulta pašpārliecinātības deva, lai ne tikai iekarotu savu vietu uzņēmumā vai institūcijā, bet pārliecinātu lēmumu pieņēmējus, ka sievišķība vadošā amatā nav trūkums, bet priekšrocība.

Vadītāja loma pēdējās desmitgadēs ir būtiski mainījusies, ņemot vērā pārmaiņas, kas notiek sabiedrībā kopumā. Tehnoloģiju attīstība, augsta personāla mainība, attālinātā darba īpatsvara palielināšanās, nepieciešamība sadarboties dažādu paaudžu, uzskatu un kultūru cilvēkiem, nozīmē, ka vadītājam jābūt krietni daudzpusīgākam. Ir pagājuši tie laiki, kad viens cilvēks (vadītājs) zināja atbildes uz visiem jautājumiem un ar striktiem rīkojumiem "stūrēja" uzņēmumu vai institūciju. Šodien par atslēgvārdu veiksmīgai organizācijai kļūst sadarbība, kuras ietvaros tiek izmantota visas komandas prasmes un pieredze, kā arī sinerģija, ko sniedz daudzu prātu kopdarbs. Turklāt vadītājam arī jāspēj veicināt katra komandas locekļa stipro pušu izmantošanu un atraisīšanu, lai viens otru papildinātu un nonāktu pie inovatīva risinājuma, ko nekad nevar panākt strādājot vienatnē.

Vēsturiski par vadītāja stiprajām pusēm tika uzskatīta un augstu vērtēta orientēšanās uz rezultātiem, konkurētspēja, kaujinieciskums, mērķtiecība un apņēmība, mūsdienās arvien vairāk papildus ir nepieciešamas arī t.s. "mīkstās" prasmes ("soft skills"), tādas kā sociālā un emocionālā inteliģence, empātija, izcilas sadarbības spējas, lai risinātu iespējamās krīzes vai izaicinājumus, ko rada sarežģītā ārējā vide. Tieši šīs prasmes parasti vieglāk padodas sievietēm, un pat, ja tas ir vien kārtējais priekšstats, – sievietes bieži vien jūtas komfortablāk, vadot kolektīvu demokrātiskā, nevis autoritārā stilā. Pēdējās desmitgadēs ir pierādījies, ka labākus rezultātus organizācijām nodrošina empātisks vadītājs, jo šādā vidē dabiski atraisās cilvēku potenciāls, bet autoritārs vadības stils šo potenciālu slāpē.

Saskaņā ar "Kantar Emor" pētījumu, kas publicēts 2022. gada beigās, 41% vīriešu un tikai 17% sieviešu uzskata, ka vīriešiem un sievietēm sabiedrībā ir vienlīdzīgas iespējas. Pārsteidzoši, ka 43% vīriešu uzskata, ka vīriešiem ir labākas iespējas, savukārt 72% sieviešu uzskata, ka labākas iespējas ir vīriešiem. Tas, ka mēs akli ticam šīm likteņa lemtajām "iespējām", bieži vien ir mūsu lielākais ierobežojums. Kā jau minēju, tas lielā mērā ir pašvērtējuma un pašpārliecinātības jautājums. Varu teikt, ka vadot lielu organizāciju, redzu, ka tieši pašpārliecinātības un drosmes trūkums sievietēm bieži ir galvenais šķērslis ceļā uz progresu un karjeru.

Mūsu uzskati un pārliecība parasti nāk no bērnības, no tā, kāds viedoklis valdīja mājās, ko mums mācīja skolā. Tāpēc uzskatu veidošanā liela loma ir tam, kā mēs mijiedarbojamies ar saviem bērniem, cik atšķirīgi audzinām zēnus un meitenes, kādas cerības izvirzām attiecībā uz viņu nākotni. Vai mums skolā joprojām ir skolotāji, kas saka, ka zēniem labāk padodas fizika, savukārt meitenēm – literatūra? Kādu priekšzīmi mātes rāda meitenēm un, kas ir īpaši svarīgi, – kā savas meitas iedrošina tēvi? Vai spējam parādīt jauniešiem, ka viņu dzimumam nevajadzētu viņus ne mirkli atturēt no savu talantu attīstīšanas un sapņu īstenošanas? Ir skaidrs, – ja citi tic mums, tad mums ir vieglāk noticēt sev.

Jautājums par vienlīdzīgām iespējām lielā mērā ir jautājums par audzināšanu un mūsu attieksmi pret bērniem. Mājās veidojas stereotipi, skolā tie nostiprinās un vēlāk šos priekšstatus izmainīt ir grūti. Tāpēc padomāsim par to, ar kādu uzskatu un pašvērtējuma bagāžu mēs laižam savas meitas un dēlus plašajā pasaulē. Un atbalstīsim cits citu – gan izglītojot sabiedrību par greiziem priekšstatiem, gan rīkojot godīgu personāla atlasi, kas balstās kompetencē, gan mērķtiecīgi uzrunājot sievietes, kurām ir viss nepieciešamais izcilai karjerai, bet pietrūkst tikai viens – ticības saviem spēkiem.

Izvēloties darbavietu, ar vienkāršu sludinājumu vairs nepietiek – arvien lielāku uzmanību pievēršam kopīgām vērtībām, modernai darba videi, personīgajai izaugsmei un citiem faktoriem. Lai ļautu darba devējiem un darba ņēmējiem satikties, "Delfi" piedāvā platformu #darbavietas – ērtu, pārskatāmu un uzticamu vietni, kur iepazīt uzņēmumus un aktuālās vakances tajos.