Ieradās kā dāvana kartona kastē. Kāda truša stāsts

Kārtīgiem un organizētiem cilvēkiem visas fotogrāfijas glabājas secīgi sakārtotas albumos. Es laikam neesmu tāds cilvēks, jo lielākā daļa manu bilžu juku jukām krājas kastēs, kurās reiz bijušās kurpes sen novalkātas. Kad gribu atrast kādu konkrētu bildi, jāpārskata visas. Un tā vajadzīgā nez kāpēc vienmēr atrodas tieši pēdējās kastes pašā apakšā. Kamēr līdz tai nonāku, palēnām zaudējot gan pacietību, gan cerības ko atrast, sanāk pārskatīt teju vai visu dzīvi.

Kāds varbūt teiktu, ka var taču vienreiz ņemt un salikt fotogrāfijas albumos, kuri vienā plauktā stāv vēl pat neizsaiņoti. Bet, pirmkārt, man uznāk vājums, iedomājoties vien par šādu darbošanos, lai arī cik meditatīva tā varbūt būtu; otrkārt, zinu, ka neesmu viena tāda ar savām kurpju kastēm. Pat mans jaunības elks Fredijs Merkūrijs visas fotogrāfijas glabāja tieši tā. Un, kad uznāca attiecīgs noskaņojums, ērti iekārtojās savā lielajā gultā un ķērās pie to pārskatīšanas. Viņam pavisam droši bija daudz vairāk kastu nekā man. Un es, rakņājoties šajos foto krājumos, parasti sēžu uz grīdas, kas nav īpaši ērti, tāpēc process pārlieku neievelkas. Jebkurā gadījumā tā vienmēr sanāk tāda neliela ekskursija pagātnē.

Bet, kādas gan cerības, ka jūsu fotokastēs starp visādu ballīšu, 7. klases ekskursiju, smalku pieņemšanu un divu bērnu bērnudārzu bilžu kolekciju būs saglabājusies gadus divdesmit veca bilde ar trusi? Tagad jebkurš trusis noteikti būtu atrodams kādā diskā, mākonī vai tamlīdzīgi, turklāt simt piecpadsmit dažādos veidos.