Kratītāji – rādītāji. Ekshibicionisma dažādās nokrāsas

Iz pieredzes

Izklausās pazīstami? Varbūt kādai no mums. Būsim atklātas, Latvijā ne visai bieži sanāk dzirdēt par kratītājiem, kas apveltīti ar Apollona augumu.

Ja atceramies tās dažas pieredzes, kas mums gadījušās dzīves laikā, visiem gadījumiem cauri vijas vairāk kurioza, nekā stresa un izbīļa. Senākais ir saistīts ar piecgadīgo Danu – pastaigājoties kopā ar vecmāmiņu un mammu, pilsētvidē pēkšņi tika pamanīts pliks vīrietis. Lieki teikt, ka mazajai Danai tolaik tas viss bija pilnīgi vienalga. Nākamais hronoloģijā ir Irbes atgadījums ar kratītāju tumšā Purvciema deviņstāvenes caurbrauktuvē skolas gados – jauns puisis, attaisījis bikšupriekšu un izvilcis savu mantību, neveikli mīņājās, nepacietīgi gaidot kādu nevainīgu upuri. Irbe laikus ievēroja šā eksemplāra jokaino stāju un apmeta elegantu loku gan džekam, gan vārtrūmei. Vēlāk, jau pieaugušos gados, Dana, pastaigājoties Liepājā kopā ar draudzeni, vienas dienas laikā redzēja veselus trīs (!!!) kratītājus. Diemžēl, kas pirmais brauc, tas pirmais krata, – nabaga trešais mākslinieks, pirms kura abas jaunkundzes jau bija apskatījušas pietiekami daudz mākslas darbu, redzot neizteiksmīgās kritiķu sejas, vēl dabūja paskriet pakaļ, saukdams: "Nu kas, jums grūti paskatīties?''

Studiju gados Irbe ar kursabiedriem devās uz Parīzi. Lieki atgādināt, ka tā tiešām ir mīlestības galvaspilsēta, jo jau pirmajā vakarā kāds savu locekli masējošs francūzis lūdza visam meiteņu bariņam nobildēties kopā viņa brango kumeļu uz skaistās Sēnas fona. Un tad tas pēdējais atgadījums Lielajos kapos, pēc kura, policijas iecirknī skaidrodamas, kas un kā, uzzinājām: lai veiksmīgi noķertu aktīvistu, ir jāapstājas, jāzvana policijai un viņam jāseko. Tas ir vienīgais veids, kā panākt viņa apcietinšanu vai soda piemērošanu, jo parasti, pirms ierodas policija, džeks ar visu Rimi maisiņu jau ir aizcilpojis tālēs nezināmajās.

Ekshibicionisma nokrāsas