Nepilngadīga meitene, kuras ikdiena ir vardarbība, bads, neziņa un bailes. Meitenei tika palīdzēts. Šobrīd viņai ir nodrošināta stabila dzīvesvieta, viņa mācās. Klajā nācis vēl viens biedrības "OPEN Radošais Centrs" video par robiem mūsu sociālajā sistēmā. Tas tapis kopā ar sadarbības partneriem.
Pirms kāda laika "OPEN Radošais Centrs" saņēma informāciju par to, ka kādos kapos mitinās nepilngadīga meitene. Viņa piekrita dalīties ar savu stāstu. Jauniete video atklāj, kā auga alkohola, vardarbības un vienaldzības atmosfērā.
Jauniete stāsta, kā izvēlējās aiziet no vardarbības ģimenē, lai arī nebija, kur iet. Viņa izvēlējās dzīvot savu dzīvi, nevis to, kādu izveidoja vecāki. Viņa stāsta par vilšanos, par radiniekiem un paziņām, kuri no viņas novērsās.
Jauniete dalās ar sāpīgām atmiņām un smagiem mirkļiem, kad neviens viņai neticēja. Par depresiju un par to, kā tēvs viņu sitis. Lai arī māte viņu uzklausīja, palīdzība, atbalsts netika sniegts, jo "tētis taču nesit katru dienu".
Šāda dzīve var būt tāla un daudziem nesaprotama, bet viņa nevērsās pēc palīdzības Sociālajā dienestā, jo tad, lai kāda būtu ģimene, kuru viņa mīl, neskatoties uz visām problēmām, beigtos un no tās nekas pāri nepaliktu.
Edijs Klaišis, "OPEN Radošais Centrs" vadītājs akcentē, ka palīdzību lūgt nav vājuma pazīme – tā prasa milzu saņemšanos un kauna pārvarēšanu, kā arī rada bailes no pāri darītāja. Vai šādu palīdzību cilvēks tiešām saņems? Vai taps palīdzēts, vai kāds speciālists iedziļināsies konkrētajā problēmā? Vai arī šī palīdzība eksistē tikai uz papīra?
Klaišis norāda – lai problēmu risinātu, sākumā to jāaptver. Lai to aptvertu, nepieciešams dialogs, saruna starp visām iesaistītajām pusēm. Arī sabiedrībai jāiesaistās, kā minimums ar policijas vai sociālo dienestu informēšanu, ja kaimiņos vai kur citur novērota iespējama emocionālā vai fiziskā vardarbība.