Pieredzes, ko bērns piedzīvo jau no pašām pirmajām dienām, mēnešiem, gadiem, atstāj iespaidu uz to, kāda personība veidosies nākotnē un kādi uzvedības modeļi, šim cilvēkam pieaugot, būs saprotami un pazīstami, norāda Melngaile (titulbildē – red.).
Divas ekspertes bērnu audzināšanas jomā stāsta par to, kādas kļūdas vecāki pieļauj sarunās ar pašiem mazākajiem – bērniem līdz trīs gadu vecumam.
Jūlija Melngaile, kursa "Kā runāt ar bērnu?" līdzautore un "Eko Mammas" līdzdibinātāja
"Galvenā vecāku kļūda, kura apvieno dažādas kļūdas, ko vecāki pieļauj sarunās ar maziem bērniem, paradoksāli, ir – vecāki sagaida, lai bērns viņus uzklausītu un saprastu. Lai mazais ķipars saprastu vecāku, nevis otrādi – nereti vecāki mēģina pārliecināt bērnus, ka viņiem nav jādomā tā, kā viņi domā, un nav jājūt tas, ko viņi jūt. Sanāk, ka bērnam ir jāpiekrīt pieaugušajam un jāsaprot viņa pozīcija. Skaidrojot savu redzējumu bērnam – gribam, lai bērns mūs saprot, bet paši izstarojam noraidošo: "Jā, jā, visu saprotu, bet beidz un saproti mani!"
Kāpēc tas nestrādā? Brīdī, kad mazo cilvēku pārņem stipras emocijas, aktīvi darbojas labā smadzeņu puslode. Savukārt kreisā puslode, kura atbild par loģiku, nestrādā, kamēr bērns nav nomierinājies un atkal izjūt drošības sajūtu, kā arī to, ka ir uz viena viļņa ar vecākiem. Parādīt ceļu no emocijām uz loģisko domāšanu var tikai caur empātiju. Tā ir iemaņa, kuru var uztrenēt katra mamma vai cits aprūpētājs."
Runājot par trīs biežāk pieļautajām kļūdām sarunās ar mazajiem bērniem, Melngaile izceļ jūtu noniecināšanu, manipulācijas ar balvām un salīdzināšanu.
Jūtu noniecināšana. To ir tik viegli nepamanīt! Kad bērns saka: "Man negaršo", vecāki bieži atbild kaut ko no sērijas: "Garšīgi taču!". Tomēr tā jau ir tāda nemanāma jūtu noniecināšana – tā ziņo bērnam, ka tas, kā viņš jūtas vai tas, ko viņš domā, – tā nav patiesība.
Manipulācijas ar balvām vai sodiem: "Ja tu tā turpināsi, tad nebūs "multeņu", saldumu vai citu prieku". Tas ir ātrs rīks, lai bērns darītu tā, kā tiek prasīts. Taču savā ikdienā ieviešot šādu komunikācijas taktiku, pa pilītei vien pazūd cieņa vienam pret otru, manipulācija kļūst par pieņemamu komunikācijas veidu ģimenē, un attiecības draud lēnām pārvērsties par tirgošanos.
Labāk ir nevis draudēt atņemt privilēģijas, bet teikt: "Ja tu turpināsi metāt bumbu pa istabu, man nāksies to ielikt skapī. Varam kopā bumbu pametāt ārā." Proti, piedāvāt alternatīvu bez sodiem ar privilēģiju atņemšanas.
Salīdzināšanu ar citiem bērniem – to bieži izmanto it kā pozitīvi, cerot uz sava bērna citu, "labāku" uzvedību. "Paskaties, cik Emma akurāti ēd". Tomēr šī konkurence ar citiem, pozitīva vai negatīva, pēc tam bērnam var turpināties visu mūžu, arī pieaugot.
Diemžēl šajā konkurencē nekad nevar uzvarēt, jo vienmēr atradīsies kāds spēcīgāks, gudrāks, bagātāks. Arī pieaugušo dzīvē - ja salīdzināsim sevi ar citiem, sajust apmierinātību par sevi būs daudz grūtāk. Salīdzināšanu ar citiem bērniem labāk aizvietot ar pozitīvo pastiprinājumu, pievēršot uzmanību vēlamajai bērna uzvedībai un sniedzot uzslavas par to. "Skat, cik tev veikli izdevās paēst ar karotīti!"
Ģimenes psiholoģijas centra "Līna" eksperte Dace Čible piedāvā līdzīgu biežāk pieļauto kļūdu uzskaitījumu
Ja mamma vai tētis neļauj dusmoties, kad bērns izjūt dusmas, tad mazais saprot – es jūtu nepareizi, man nedrīkst šīs dusmas rasties. Tā neapzināti izaug cilvēks, kurš domā, ka nevar uzticēties savām sajūtām, emocijām. Ko tad darīt?
Te ir divas daļas: vecākiem darbs ar bērniem un – vecākiem darbs pašiem ar savām emocijām. Pirmkārt, ir svarīgi pieņemt bērna emocijas un nosaukt tās vārdā. "Es saprotu, ka tu dusmojies, taču mūsu mājās uz galda ar kājām nekāpj!" Tas, ka vecāks pieņem emocijas, nenozīmē, ka mājās valda visatļautība. Tiek pieņemts, ka bērns izjūt kādu noteiktu emociju konkrētā brīdī.
Otra daļa – vecākiem būtu jāanalizē sevi un jāizprot, kuras bērna emocijas viņus trigerē visvairāk – vai tās būtu dusmas vai skumjas, kas vecāku visvairāk izsit no līdzsvara. Ar tām emocijām tad arī vecākiem ir jāstrādā pašiem. Ja pats vecāks nav apzinājies, kā tikt galā ar savām emocijām, grūti palīdzēt bērniem.
"Priecīgā bērna" kultivēšana. Kad bērns dusmojas vai izrāda nepatiku, raud, vecāki saka: "Kur tad mana smaidīgā saulīte, šitāds briesmonis man nepatīk". Šādi un līdzīgi teksti mazajam bērnam vēsta – mani vecāki mani pieņem tikai tad, kad esmu apmierināts, priecīgs.
Augot bērni nevis cenšas saprast, kā paši jūtas, bet to, ko apkārtējie sagaida no viņa un cenšas pielāgoties apkārtējo gaidām. Ko vecāks varētu darīt citādāk? Akceptēt un pieņemt bērna jūtas. Vecāku uzdevums ir būt līdzās šādos emocionālos brīžos, nevis apslāpēt bērna emocijas.
Draudēšana ar pamešanu. Trešā ļoti bieži sastopamā kļūda – vecāki grib, lai bērns dara tieši tā, kā vecāki grib. Ja netiek izpildīta vecāku prasība, viņi saka: "Tad tu paliksi viens!", "Tad es iešu projām", apelē pie šķiršanās. Tas bērniem ir jo īpaši sāpīgi – tiek manipulēts ar bērna pamatvajadzību – vajadzību pēc piesaistes personas.
Visi zīdaiņi piedzimstot zina, ka viņi vieni paši nevar izdzīvot – būt ar piesaistes personu ir bērna pamatvajadzība. Tā vietā vecāki varētu būt elastīgāki, kur tas ir iespējams, ja bērns kaut kam ļoti iebilst un arī spoguļot bērna emocijas konkrētā brīdī. "Es saprotu, ka tev negribas ģērbties un tu esi dusmīgs, bet šobrīd mums nav variantu, mums ir jāskrien uz vilcienu".
Protams, ir labi bērnu laicīgi brīdināt, pirms došanās laukā, atpakaļ mājās, lai viņš ir tam gatavs. Ir jāparedz tam laiks un jāizprot sava bērna temperaments, – cik lēns vai ātrs viņš ir.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
