Izlasīju Valsts izglītības satura centra (VISC) vadītājas komentārus par 9. klašu skolēnu sniegumu eksāmenos portālā "Delfi": Tūkstotis devītklasnieku 'aiz borta'. Ir arī pārsteidzoši rezultāti eksāmenu statistikā . Skaitļi jau bija zināmi pirms brīža, tāpēc emociju gamma (no dusmām līdz izmisumam), kas man radās, drīzāk saistīta ar situācijas interpretēšanu. Man patiešām sāp tas, ka valsts līmenī sodām gandrīz tūkstoti bērnu, atstājot uz otru gadu, lai mācās!
Pārfrāzējot Lieni Voroņenko (VISC vadītāju – red.) – skolotājiem to vajadzēja izdarīt pirms pāris gadiem, tā kā viņi to neizdarīja, mēs VISCā to paveicām! Urā! Nu gan visi mācīsies patiešām cītīgi!
Vai es vienīgā nevaru atrast nevienu pētījumu, kas apstiprinātu pieņēmumu, ka atstāšana uz otru gadu kā sistēmiska prakse sekmē skolēnu mācīšanos? Varbūt neprotu meklēt? Man zināmās motivācijas teorijas norāda uz pretējo, piemēram, cilvēka identitāte ietekmē lēmumu pielikt pūles un turpināt darīt (detalizētākai informācijai skatīt, piemēram, Eccles, J. modeli)*. Piespēlējot otrgadnieka statusu, mēs radām vēl sarežģītākus mācīšanās apstākļus, būs jāmāca ne tikai matemātika (vai valodas), bet arī jāmaina nu jau valsts līmenī piešķirtā otrgadnieka birka, kas iešķiro noteiktā kategorijā, veidojot identitāti. Droši vien jau pirms eksāmena šie skolēni nejutās kā izcilnieki, bet nu tas ir pierādīts!
Iesaku izvērtēt hipotēzi, ko esam izmērījuši ar šo visu eksāmenu pasākumu – atlasījuši skolēnus, kas spēj mācīties pēc skolotāju dotās sistēmas, vai ir talantīgi, vai arī kuri saņem atbalstu ārpus klases, un skalas otrā galā ir tie, kas nav tik apķērīgi, centīgi, vai kuriem nav paveicies ar skolotāja īstenoto mācību pieeju, vai kuriem nav vecāku, kas iegulda papildu līdzekļus izglītībā.
Datu mīļotājiem iesaku papildus mērīt šī pasākuma radīto vai pastiprināto riebumu pret skolu, mācīšanos, saistot to ar cerībām, ka viņi gribēs to darīt mūža garumā. Vēlāk, kad viņu bērni ies uz skolu, iesaku sekot līdzi, kā šie vecāki veidos uzticēšanās pilnas attiecības ar skolotājiem un palīdzēs saviem bērniem mācīties. Un tas nav joks, mēriet to, ko esiet nogriezuši! Eksāmens nogriež iespējas. Pasakot, kur tu esi tagad, tu neparādi, kur tu varētu būt.
Scenārijs, ka tas pats skolotājs, kurš nevarēja iemācīt bērnam pietiekami daudz iepriekšējos gados, nākamajā gadā to noteikti izdarīs, un nu skolēns pārvarēs nevis 10 procentus, bet gan jau 15 procentus, ir naivu cerību pilns. Komplektā ar otrgadnieka identitāti, ja to izdosies īstenot kaut divām trešdaļām, mēs kā valsts varētu pretendēt uz kādu starptautisku balvu.
Risinājuma meklēšanā piedāvāju izvērtēt pasenu stāstu ar labām beigām. Jānis tika atstāts uz otru gadu objektīvi izmērītu iemeslu dēļ. Viņš ne tikai nemācījās, bet arī nenāca uz skolu, tusēja ar draugiem, darīja to, kas patika. Atstāšana uz otru gadu ieviesa pārmaiņas, viņš mainīja skolu un vinnēja loterijā! Skolotāju loterijā, jo satika skolotāju, kas radīja interesi par skaitļu pasauli, sarunājās, atbalstīja un ticēja, ka Jānis var. Jānim tagad ir doktora grāds.
Tūkstotis devītklasnieku tagad ir pelnījuši pašus labākos skolotājus, un es gaidu valstisku risinājumu vasaras laikā, kā viņi pie tiem tiks! Kā tiks atbalstīti skolotāji, mācoties mācīt? Valstij nav tiesības mūsu bērnu daļu iezīmēt kā nederīgus gēnu/skolotāju/ģimenes loterijā iegūtu iemeslu dēļ.
P.S. Ja kādam joprojām nav skaidrs, kāpēc skolēns atbildes vietā rūtiņās iezīmēja haizivi (tā varētu būt, spriežot pēc rakstā minētā ieteikuma skolotājiem), es ieteiktu skolēnam jautāt, kāpēc viņš izvēlējās uzzīmēt tieši zivi, nevis, piemēram, zvaigznīti (kā Kurts Vonnegūts). Ja tas liekas par šerpu, tad meklējiet savu veidu, kā sarunāties ar bērniem/skolēniem, neizliekoties un veidojot attiecības, kas palīdz mācīt un mācīties.
--
*Eccles, J. S. (2009). Who Am I and What Am I Going to Do With My Life? Personal and Collective Identities as Motivators of Action. EDUCATIONAL PSYCHOLOGIST, 44(2), 78–89.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
