Vai tu proti atvainoties no sirds?

Kāpēc Martas atvainošanās nepalīdzēja?

Tāpēc, ka viņa to izteica, vienlaikus meklējot attaisnojumu savai rīcībai, vēloties pateikt, ka viņa tā rīkojās neapzināti. Turklāt Marta atvainošanos izteica gaidot, ka Krista to noteikti pieņems. Tādējādi Marta tikai saasināja sākotnējo problēmu, pat atvainojoties galveno uzmanību veltot sev, nevis Kristai. Šādu atvainošanos drīzāk varētu dēvēt par aizbildināšanos.

Lai gan Martas nolūks nebija manipulēt ar otru cilvēku, tomēr viņas mērķis bija nevis uzņemties atbildību, bet atrast izeju no situācijas. Lielākajā daļā gadījumu, ja tu nepieņem otra cilvēka atvainošanos, viņš ātri vien sadusmosies uz tevi, vainojot tevi neizpratnē.

Ja mums tiek piedāvāta neīsta atvainošanās, mēs to parasti sajūtam, un tad sarūgtinājums tiek nevis izkliedēts, bet vēl padziļinās. Droši vien, ka mēs ikviens kādreiz esam mēģinājuši šādi atvainoties, un to mēs iemācām arī saviem bērniem.

Kā atvainoties pa īstam

Pirmais: iemācies atpazīt izplatītākos neīstās atvainošanās veidus

Ja tu iemācīsies atpazīt dažāda veida neīstās atvainošanās, tas tev palīdzēs atpazīt patiesu atvainošanos. Daži izplatītāko atvainošanos frāžu paraugi.

"Atvainošanās - aizbildināšanās"
Piemērs: "Piedod, ka nepiezvanīju - es patiešām biju ļoti aizņemta."
Nozīme: "Lūdzu, izturies saprotoši pret faktu, ka citas lietas man ir svarīgākas par tevi."

"Atvainošanās - nolūka noliegums"
Piemērs: "Man ļoti žēl, ka tu tā uztvēri. Tas nebija tā domāts."
Nozīme: "Žēl gan, ka tu nespēj mani saprast pareizi."

Piemērs: "Es atvainojos, ja aizvainoju tevi." Nozīme: "Es nesaprotu, ko esmu izdarījusi nepareizi, bet, ja tu tā uzskati, tad es labprāt atvainojos, lai tikai tu nedusmotos."

"Atvainošanās - apsūdzība"
Piemērs: "Piedod, ka nepiezvanīju ātrāk. Vai tu pēdējā laikā neesi noraizējies par mūsu attiecībām?"
Nozīme: "Ja tu uztraucies par to, ka es nezvanu, tad īstais iemesls tavam uztraukuma ir mūsu attiecības, nevis mana rīcība."

Otrais: Saki "piedod" tikai tad, ja tā no sirds domā un vari precīzi pateikt, par ko tu atvainojies.

Ja mēs piedāvājam otram cilvēkam "veselīgu" jeb patiesu atvainošanos, tad šādā gadījumā mēs arī paši saprotam, ko esam izdarījuši nepareizi un kāpēc otrs cilvēks jūtas aizvainots. Tādos gadījumos nav nepieciešams:

Piemēram, tā vietā, lai skaidrotu, kāpēc viņa nav izmaksājusi Kristai pusdienas, Marta būtu varējusi uzņemties pilnu atbildību un teikt: "Man tik ļoti žēl, ka es tevi sarūgtināju. Manai nevērībai pret tevi nav attaisnojuma. Taču pat pusdienas nebūtu līdzvērtīga pateicība par tavu lielo palīdzību. Tu taču esi veltījusi man savu vienīgo brīvdienu."

Ar šādu atvainošanos Marta būtu parādījusi, ka patiešām novērtē draudzenes palīdzību, un paudusi patiesu nožēlu par savu nevērību.

Trešais: Nepieņem atvainošanos, kas nenāk no sirds

Ja tu pieņem atvainošanos, zinot, ka tā nenāk no sirds, tu sāc dzīvot izlikšanās pasaulē, kurā tev jāizturas tā, it kā problēma būtu atrisināta, tajā pašā laikā slepus glabājot sirdī rūgtumu. Nepatiesu atvainošanos tu vari noraidīt, darot to mierīgi, pieklājīgi, bez dusmām. Piemērs:

Atsakoties pieņemt nepatiesu atvainošanos, tu atsakies pakļauties manipulācijai vai tukšai mierināšanai, turklāt nestrīdoties un nespiežot otru atvainoties, tu vari likt saprast, ka atbildība par notikušo tomēr jāuzņemas viņam. Tādējādi tu jutīsies arī pārliecinātāka par sevi.

Patiesa atvainošanās veido raksturu un cieņu

Ja tu iemācīsies pareizi atvainoties un pieņemt citu cilvēku atvainošanos, tu kļūsi drošāka, saprotošāka, gudrāka un stiprāka savās attiecībās ar cilvēkiem. Un tad tu būsi arī labs paraugs citiem, tai skaitā arī saviem bērniem, kuriem tu arī iemācīsi, ka patiesa atvainošanās stiprina raksturu, rada cieņu citos cilvēkos un lieliski dziedē ievainotas attiecības.