Sieviešu tiesības no Ievas laikiem līdz feminismam  (1)

Kāpēc gan sievietes loma sabiedrībā šobrīd nav līdzpakārtota, bet gan reāli sabiedrību formējoša un pat noteicoša, un kas ir bijis par iemeslu sievietes tiesību dzimšanai tik īsā periodā?

Sievietes - traktoristes, sievietes - bokseres, sievietes - vīriešu priekšnieces, sievietes - mācītājas, sievietes - skolotājas, sievietes - feministes, sievietes - prezidentes, sievietes - ... vīrieši.

Ko gan teiktu senās un pat ne tik ļoti senās civilizācijas uzzinot, ka gadu tūkstošiem dzīvotspējīgā bezierunu patriarhālā vara ir izplēnējusi un pasaulē iedibināta kārtība, kuru mūsdienās sauc par cilvēktiesībām un demokrātiju, ar šajos jēdzienos ietilpstošo "aizskarto sieviešu" glābšanas riņķi feminismu? Lai tomēr vieglāk izprastu situāciju, kādā atradās sievietes pirms tūkstošiem gadu, un spētu atviegloti nopūsties par patiesi demokrātisko šodienu, piedāvāju ielūkoties vēsturē, kad bērnu kopšanas atvaļinājumu vīriem nedeva:

Latvija (VI – VIII gs.)
Sievietes tiesības salīdzinoši demokrātiskas – meita atrodas pilnīgā tēva varā, līdz tā tiek izdota pie vīra un viņas piekrišana šim procesam, loģiski, nav vajadzīga. Precības no vārda "prece" un līgava no vārda "līgt", "līgums" bez komentāriem liecina par sievietes beztiesiskumu salīdzinājumā ar mūsdienām. Sieviete nevarēja mantot, izņemot tos gadījumus, ja ģimenē nebija neviena bērna, kā arī nedrīkstēja tiesā būt par liecinieci. Neatņemamas sievietes tiesības bija dzemdēt un audzināt bērnus, kaut arī faktiska vara pār bērniem bija saimes galvai, kas neapšaubāmi nebija sieviete.

Senā Babilonija (1792.-1750. g.p.m.ē.)
Vīram ģimenē absolūta vara. Par laulības pārkāpumiem sodīja tikai sievu un sievas pavedēju. Neauglības gadījumā laulību varēja anulēt, kā arī vīram bija tiesības ņemt blakussievu. Sieva ar bērniem drīkstēja mantot. Tēva vara pār bērniem bija tik ievērojama, ka viņš drīkstēja bērnus pārdot, ieķīlāt un izrunāšanās gadījumā pat nogriezt mēli, kamēr sieviete nedrīkstēja par to iebilst.

Indija (XIV-XIII gs.p.m.ē.)
Vīra pilnīga vara pār sievu. Sieviete ir atkarīga no vīra visu mūžu. Tomēr sievietei ir tiesības izvēlēties līgavaini. Sieviete palika piesaistīta ģimenei arī tad, ja vīrs viņu pameta vai pārdeva (!). Par neuzticību draudēja nāvessods. Sievai nebija mantošanas tiesību, un, kaut arī īpašums piederēja visai ģimenei, pār to valdīja un rīkojās tikai vīrs. Sieviete nevarēja liecināt "prāta nepastāvības dēļ".

Ķīna (IV gs p.m.ē.)
Sieviete ir tēva un sieva - vīra varā. Precējās vienojoties tēvam un nākamajam vīram. Pēc precībām sieva zaudēja jebkādus sakarus ar savu iepriekšējo ģimeni. Laulību šķirt varēja tikai pēc vīra, vai viņa ģimenes pieprasījuma. Precētai sievietei nebija pilnīgi nekādu īpašumu un viņa nevarēja slēgt tiesiskus darījumus, kā arī liecināt. Sieviete dzīvoja mājas otrā galā, "lai vīram netraucētu" un uz ielas iziet vienai bija stingri aizliegts. Ģimenes galva (vīrietis) varēja līdz nāvei pērt ģimenes locekļus. Mantošanas tiesību sievietei nebija.

Senā Roma (451.-450.g. p.m.ē.)
Tēvs bija vienīgā pilntiesīgā persona. Tēvs varēja lemt par savu bērnu dzīvībām, izlikt tos uz ielas. Obligāta bija abu pušu – līgavaiņa un līgavas piekrišana laulībām. Laulības šķiršanu nevarēja pieprasīt neviena no pusēm, jo laulība skaitījās savienība uz mūžu. Sievietēm bija aizliegts ieņemt amatus valsts struktūrās, pamatojoties uz to, ka viņas "nezinot likumus".

Viduslaiku Eiropa
Ģimenes tiesības regulē baznīca un vīra vara pār sievu mazinās. Laulību noslēgšanai nepieciešama abu pušu piekrišana. Laulību nešķīra, taču varēja noteikt abu pušu kopdzīves šķirtību. Mantojuma tiesību sievietei nebija.

Francija
Lielā franču revolūcija ir sākums cīņai par sieviešu tiesībām un 1791.gadā Olimpa de Gužē pārsteidz sabiedrību ar "Sievietes un pilsones tiesību deklarāciju", kas pauž, ka sieviete savās tiesībās ir vienlīdzīga vīrietim. Tomēr 1804.gada Francijas Civilkodekss "nolika visu savās vietās", pasludinot sievietes nevienlīdzību: sieviete nedrīkstēja būt lieciniece, vīrs bija sievas aizbildnis ar visām no tā izrietošajām sekām, laulības šķiršana pieļaujama tikai ārkārtējos gadījumos, sieva varēja prasīt šķiršanos tikai tad, ja vīrs savu mīļāko ievietoja vienā mājā ar sievu. Pēc abu laulāto vienošanās varēja šķirties tikai tad, ja sieva nebija vecāka par 45 gadiem.

Tikai XX gs. Otrajā pusē Francijā sievietei piešķir līdzīgas tiesības ar vīrieti, kā arī tiesības pārvaldīt ģimenes mantu.

Vācija
Atšķirībā no viduslaiku Vācijas, kad vīram bija vara pār sievu, 1919.gadā laulība tika noteikta par ģimenes dzīves pamatu un abu laulāto tiesības vienlīdzīgas.

Komentāri par totalitāro režīmu un padomju sievietes tiesībām, domājams, nebūs nepieciešami, ja atsauksim atmiņā Padomju ideoloģijas nostādnes, kur sievietēm bija tiesības ne tikai audzināt proletariātu, bet arī vadīt traktoru un maršēt ar plinti plecā.

Toties pirmās Latvijas republikas laika likumi bija gana demokrātiski un piešķīra sievietēm pat vēlēšanu tiesības, kamēr Francijas likumdošana šādas sieviešu prioritātes vēl neparedzēja.

Rezumējot šos faktus, kas ir vēstures un vispārējas tiesību attīstības pamatā, var izdarīt secinājumus par to, cik ļoti nieka simts gadu laikā ir mainījušās vai, precīzāk - dzimušas sievietes tiesības.

Šodienas sieviete ir tiesīga ne tikai mantot, liecināt, likumīgi pārtraukt grūtniecību, lietot alkoholu un smēķēt sabiedrībā, būt par augstākstāvošu amatpersonu vīrietim, bet arī tiesas ceļā atņemt vīram tiesības uz viņa paša bērniem, izlikt vīru no mājokļa tikai tāpēc, ka ir sieviete. Neko tamlīdzīgu, protams, neatļautos vēsturiskā, mātišķā un pakļāvīgā sieviete.

Neskatoties uz šīm patiesi vienlīdzību sludinošajām tiesībām, sabiedrība (tiesa gan, tikai sievietes) turpina uzstāties par viņu tiesību apspiešanu un dzimumu diskrimināciju.

Šim nolūkam 20.gs. vidū ASV pat tika izveidota starptautiska, kā izrādījās dzīvotspējīga kustība – feminisms. Šīs kustības pamatuzdevums, kā zināms, ir panākt sieviešu līdztiesību sabiedrībā. Patriarhālajā sabiedrībā. Tiek daudz diskutēts par vīrišķības un sievišķības identitāti, progresīvas vīrieša un sievietes savienības veidošanu, sieviešu sociālais kolektīvs definēts kā dzīvotspējīgākais utt.

Šodien sievietes iegūst līdzvērtīgu izglītību vīriešiem, nemaz nerunājot par amatu un prioritātēm, kas spoguļojas garajos želejas nagos un glūnīgi smīn, izbāzušas koķetīgu degungalu no sievišķīgajām rokassomiņām. Bez tam, sievietēm ir tiesības lemt par savu bērnu veselību, atļaujoties smēķēt grūtniecības laikā un nezīdīt mazuli, jo krūtis, par prieku kādam, jau ir aizņemtas ar silikonu. Viņām ir visas tiesības.

Tomēr, kareivīgi noskaņotās turpina gribēt tiesības, kas būtu savādākas, nekā vīrietim. Pašas nezin kādas.

Reiz kādai paziņai jautāju, kāpēc viņa tik ļoti tiecas pelnīt daudz naudas, būt visskaistākā kolektīvā un ikdienas steigā pagūt tik daudz lietu, kuras faktiski ir tikai informācijas pārpilnības rezultātā radīta ilūzija par dzīves, kura paskrien nemanot, mērķi. Viņa tikai lepni atmeta atpakaļ savu ideāli sakoptās būtnes glīto galviņu un attrauca, ka viņa esot "saņēmusies", lai beidzot rūpētos par sevi un būtu neatkarīga. Sapratu, ka būtu pavisam nevietā jautāt, vai tā atkarība ir bijusi no mīļajiem cilvēkiem, bērna un vīra, vai arī no pasaulē iedibinātās kārtības tomēr būt par pavarda turētāju. Citas sabiedrībā vēl joprojām skanošas versijas par sieviešu emancipācijas straujo progresu vēstī, ka sieviete "taisot" karjeru un kļūstot neatkarīga, jo vīrietis viņu iegrožojot un viņai trūkstot mīļu attiecību...

Vīriešu attieksme pret sievietēm patiešām gadu tūkstošu laikā ir mainījusies. Viņi vairs nav bruņinieki, kas aizstāv savas sievietes godu, viņi neapbrīno sievietes, to fascinējošās sievišķības dēļ un nedara vēl daudz apbrīnojamu vīrišķību apliecinošu rituālu, kuri bija svēti sendienās.

Varbūt vainīgs bija karš, kurš papildināja maigās sieviešu rokas un Dieva iesvaidītos pienākumus ar raupjiem vīriešu darbiem? Varbūt vainīga ir demokrātija un cilvēktiesības? Varbūt daba, kura steigšus nolēmusi mainīt pasaulē noteiktās lomas un pienākumus par godu tam, ka cilvēce ir tik ilgi noturējusies uz šīs planētas? Tā sakot – pārmaiņai.

Tā vai citādi, varbūt tad – tālā nākotnē, kad bērni dzims mēģenēs, nezinot, kas ir viņu vecāki, sieviete beidzot atcerēsies lūgšanu un lūgs iespēju kļūt par mīlošu māti un uzticīgu sievu. Atkal par Ievu.