Kā nenozagt bērnam bērnību

Šodien visa dzīve bērnam ik uz soļa liek saprast – jo ātrāk izķepurosies no savas bērnības, jo labāk. Astoņus, deviņus gadus veci bērni izturas kā reiz tīņu vecumā, desmit gadu veci vairs nevēlas, ka viņus sauc par bērniem, un tie, kuriem jau vienpadsmit vai divpadsmit, jūtas, it kā visa pasaule griežas tikai ap viņiem.

Acīm redzami bērni aizvien ātrāk kļūst zinošāki, ātrāk nobriest – kļūst pieaugušāki. Visu veidu informācija, gan vēlamā un diemžēl arī nevēlamā, kā lavīna gāžas virsū tā, ka pat vecāki nevar pasargāt. Vai tas ir pozitīvi un noderīgi, vai gluži pretēji, vienmēr pastāvēs dažādi viedokļi.

Tomēr tas, cik mazulim tiek no bērnības, cik ilgi viņš var atļauties būt bērnišķīgs, visvairāk tomēr atkarīgs no ģimenes. Pavērojiet, cik bieži bērnam adresētas izskan šādas frāzes: “Tu jau runā kā pieaugušais”, “Tu nu gan izskaties kā liela dāma” vai “Ko raudi kā tāds bēbis!” Vai šajos izteicienos nepamanāt kādu tendenci? Ik brīdi lietojot šādus un līdzīgus teikumus, noliedzam bērnu un uzteicam pieaugušo.

Ir jāuztraucas, ja bērns savās emocijās zaudē bērnišķību

Protams, bērnam patīk atdarināt pieaugušos, taču visā jājūt robeža. Cik tālu atdarināt ir tikai joks, bet kur tas kļūst par vecāku ik dienu diktētu uzdevumu? Vai esat aizdomājušies, ka mazā bērniņa identitāti šķoba pārspīlēti atdarināšanas konkursi, kuros mazajiem jātēlo lieli dziedātāji? Ja tas notiktu spontāni, bez mēnešiem ilgas gatavošanās, nebeidzamas tērpu pielaikošanas un izmisīgas aksesuāru meklēšanas, tad jā. Taču šāda izrāde bieži vien vajadzīga nevis bērniem, bet gan viņu vecākiem. Šajās situācijās nereti vērojama tikai vecāku godkāre, kas parādās bērna tēlā. Diemžēl arvien biežāk šī aina vērojama ne tikai pasākumos, bet pārņem mazos arī ikdienā.

Ir vecāki, kurus māc nemiers, vai meita iederēsies savas klases meiteņu kompānijā. Vai būs spilgtākā, modernākā, izteiksies ar pareizi noslīpētiem mākslotiem izteicieniem un lietos kopētas manieres, vai būs visiem pamanītā mammas meitiņa. Ja šī meita, kura skolā tērpta modīgās drēbītēs, platformenēs, ar daudziem aksesuāriem, spīdīgām lūpiņām un lakotiem nadziņiem, tiekoties ar draudzenēm un atnākot mājās, var būt tāda, kāda viņa ir – mainīties ar uzlīmēm, spēlēt skolu un pateikt kādu savam vecumam raksturīgu muļķību, tad viss ir kārtībā.

Nav jābaidās par to, cik ātri bērni vizuāli kļūst pieauguši. Jāsatraucas, ja viņi savā dvēselītē, savās emocijās zaudē bērnišķību un kļūst pieauguši, zaudējot pašu skaistāko, patiesāko laiku – bērnību.

Ir jāatšķir, vai ģērbšanās stilu bērnam uzspiež vecāki, vai tā ir paša izvēle. Agrīnajā pusaudžu vecumā, it īpaši meitenēm, jo viņas attīstās ātrāk, dabiski rodas vēlme ģērbties kā pieaugušām. Ja vecāki nevēlas, lai bērns starp vienaudžiem jūtas slikti, viņa ģērbšanās stilu labāk necensties ietekmēt un mainīt. Un, ja brīdi pa brīdim vecmāmiņa šausminās par bezgaumību, neņemiet galvā, jo katram no mums ir bijis savs spīguļu un karekļu laiks, kas atnāk un pāriet.

Nav slikti, ja bērns atrod kādu atdarināšanas objektu. Piemēram, meitenes piestrādā pie sava tēla, lai izskatītos kā popdīva Britnija vai TV varone Nikita. Šāda apjūsmošana nav slikta, drīzāk pat vērtīga. Beigu beigās bērns atradīs kaut ko, kas vairs nebūs esošā atdarinājums, bet gan viņš pats – un tas liecinās par viņa izaugsmi.

Bēdīgi, ja bērns spiests izlikties par pieaugušo

Bērns nebūs gatavs kļūt par pieaugušo ātrāk, nekā tas viņam lemts, ja to nemotivēs vecāki ar savu attieksmi, izturēšanos, runu utt. Bēdīgi, ja bērns ir spiests izlikties par pieaugušu. Tas līdzi nesīs drošības izjūtu vecākiem, taču tās pietrūks bērnam pašam. Piemērs: kad vecākie bērni kļūst par auklēm mazajiem vai arī viņus iesaista vecāku konfliktu un ikdienas problēmu risināšanā. Bērns nevis saņem atbalstu, bet gan sniedz to citiem. Taču mazajam vajadzīga primārā drošības izjūta – vecāku rūpes, atbildība un mīlestība.

Mēs katrs jebkurā vecumā vēlamies justies labi, tad ļausim arī bērnam justies labi un savus mazos gadus neuztvert kā nepilnību. Jo, kā pierādīts, tas, ko izjūtam agrā bērnībā, ietekmē to, kādi būsim, kad pieaugsim. Piemēram, ja zīdainītis raudot nesaņem atbalstu un nesagaida mammas mierināšanu, tad jau kopš mazotnes bērnā izveidojas apziņa, ka raudāt nav jēgas, jo tik un tā neviens nepalīdzēs. Šie bērni izaugs par cilvēkiem, kuri izvairīsies izrādīt emocijas, mīļumu un būs noslēgti sevī.

Neliedziet un nesakiet bērnam: “Ko atkal pa klēpi kā tāds maziņais!” Drīzāk pamudiniet viņu to darīt, pastāstīt par savām neveiksmēm un veiksmēm, paraudāt un pasūdzēties. Bērni it kā nojauš, ka bērnība domāta, lai smeltos tuvuma sajūtu un glāstus, jo vēlāk tā visa būs mazāk.

Ja bērns jutīs tuvību ar vecākiem, viņš būs lielā mērā pasargāts no pārlieku agras bērnības aiziešanas. Taču, ja vecāki neatlaidīgi centīsies iestāstīt, ka bērnišķīgums ātrāk jāaizmirst, bērns zaudēs pašapziņu. Tieši tad sagaidāms, ka viņš, cenzdamies atdarināt pieaugušā jociņus, izturēšanās veidu, izteicienus, ģērbšanās stilu, kļūs apkārtējiem un ar laiku arī vecākiem smieklīgs un neinteresants.

Pieaugušajiem jāmācās no bērna

Drīzāk gan pieaugušajiem jāmācās no bērna, jo viņš ir laimīgs nevis abstraktā nākotnē, bet tieši šobrīd, protams, ja viņam to ļauj. Pieaugušajiem vajadzētu biežāk nomest čaulu un kopā ar mazajiem priecāties par to, kas ir šodien – izbaudīt mirkli. Un nemēģināt analizēt, spriest un paredzēt nākotni. Ja nevar citādāk, tad formulēt, ka daru to tāpēc, lai bērns saprastu, ka esmu kopā ar viņu un būt bērnam ir tik jauki.

Nav kopā ar viņu noteikti jāālējas. Var iet uz kino, kopā lasīt grāmatu, apgūt pavāra mākslu vai parotaļāties. Bieži vien pieaugušajiem rotaļas liekas mazuļu nodarbe – bezjēdzīga laika nosišana. Taču, kā apgalvo psihologi, tā ir viens no spilgtākajiem vispusīgas personības attīstības avotiem. Piemēram, rotaļas skolā, mājās vai veikalā ir svarīgas turpmākajai dzīvei. Pierādīts, ka konkrētas zināšanas ir tikai neliela daļa no tā, kas cilvēkam vajadzīgs, lai viņa dzīve būtu veiksmīga. Daudzkārt nozīmīgāka par māku veikli rēķināt ir tā dēvētā dzīvotmāka un emocionālā inteliģence – prasme saprast sevi un citus. Tieši to bērni apgūst rotaļā.

Ļausim bērniem fantazēt

Ne mazāk svarīgi ir nepārmest, ka bērns pārāk bieži kavējas fantāzijās. Neuzsveriet to kā problēmu: “Tu atkal fantazē, kad beidzot pieaugsi!” Bērnībā fantāzija un reālā dzīve bieži vien savijušās tiktāl, ka bērns pat nav spējīgs tās atšķirt. Pieaugušais, kurš visu brīžiem uztver pārāk reāli, izmantojot bērna paklausību, var pamazām viņu iebīdīt konkrētos rāmjos un iemācīt kaut daļēji uz pasauli raudzīties pieaugušā acīm. Bet vai mazais ir jāveido pēc kāda pieaugušā ģīmja un līdzības? Var jau būt, ka reizēm tā šķiet drošāk, bet vai pareizāk? Bērnība ir kā brīnumiņš – tieši tāda, kāda tā ir. Ļausim bērnam to izjust un dzīvot šai mirklī. Izjust sevi labu esam, bet nezaudēt prieku mācīties un mainīties. Mainīties, nevis lai patiktu, noliedzot sevi, bet gan augt ar prieku mīlestībā un mierā.

Katram vecumam ir savas kvalitātes, kas jāsaskata, jāattīsta, jāsaudzē un jāprot pārvērst laimes mirkļos. Jau senie tolteki atklāja gudrību, ka laimīgākie brīži cilvēka dzīvē ir bērnībā, jo tad esam tik dabiski, izpaužam, ko jūtam, un nebaidāmies mīlēt.

Tas, kas ir bērnam, padara viņu par to, kas viņš ir, un arī par to, kas viņš reiz būs. Neliegsim viņam to!