Daži zinātnieki pat uzskata, ka būt par egoistu – tas ir gandrīz vai pilsoņa pienākums. Piemēram, slavenais psihologs Naricins apgalvo, ka “Īsts altruisms iespējams tikai psihiatriskajā slimnīcā – tur, ja cilvēks palātas kaimiņam atdos savu putras bļodiņu, personāls nekādā gadījumā neļaus devējam nomirt, ārkārtējā gadījumā pabarojot viņu caur zondi. Savukārt apkārtējā pasaulē neviens par cilvēku nerūpēsies, ja kāds absolūts altruists izdāļās visu, kas viņam pieder, nesaņemot nekādu kompensāciju, un rezultātā viņš nevarēs izdzīvot kā bioloģisks subjekts, un vēl jo mazāk viņš spēs palīdzēt kādam citam, jo viņam vairs nebūs palicis nekā, ko dot.”
Apkopojot autoritāšu viedokļus, aptauju, testu un eksperimentu rezultātus, kā arī lielu daudzmu subjektīvas un objektīvas (pie tam noteikti noderīgas) informācijas, iespējams konstruēt visīstāko Prātīga Egoisma Likumu un Noteikumu Kopsavilkumu. Sanāk sekojošais:
- Pat vadoties pēc visaugstsirdīgākajiem dzīves mērķiem, pirmkārt parūpējies par sevi, tādējādi nodrošinot sev nepieciešamos apstākļus, lai varētu turpināt rūpēties par citiem.
Piemēram, visnotaļ ikdienišķa situācija – tava sirdsdraudzene jau kuro reizi šķīrusies no savu romantisko sapņu objekta. Viņa nemitīgi dod tev mājienus, ka ja tu, cietsirdīgā, neatcelsi jau piekto randiņu ar tavu iemīļoto Paulīti, lai dotos ar draudzeni izklaidēties uz naktsklubu, jau piekto reizi šonedēļ, tad gluži pelnīti nonāksi Nedraudzenes statusā... taču arī Paulīša pacietībai var pienākt gals! (Par to viņš mēģināja bilst jau pagājušajā reizē pa telefonu, kad tu jau piekto reizi atteici viņam tikšanos...)
Ultimāts “vai nu es, vai VIŅŠ” teju izrausies no draudzenes lūpām līdz ar pārmetumiem par “sieviešu solidaritātes trūkumu”... Taču nesteidzies atzīt savu vainu un skriet uz klubu, lai nīktu tur, iztēlojoties rītdienas nopietno izskaidrošanos ar mīļoto vīrieti. Psihologi ir kategoriski šai jautājumā: neriskē ar savu privāto dzīvi, vadoties pēc draudzenes privātās dzīves interesēm. Esi taču dažreiz egoiste!
- Pamēģini skaidri noteikt, ko nozīmē jēdziens Pienākuma Apziņa PERSONĪGI TEV.
Pēc tam, samērojot to ar vispārpieņemto skaidrojumu, piešķir savu nozīmi šim visnotaļ izplūdušajam jēdzienam. Ielāgo, ka Pienākuma Apziņa mēdz būt dažāda: pienākums pret vecākiem, pret sabiedrību, pret Dzimteni un dabu... (iespējams, maldos, bet Laulāto Pienākums ir tepat kaut kur blakus). Atrodi laiku sev un tiec skaidrībā ar katru kategoriju. Tas nepieciešams tādēļ, lai reizi par visām reizēm atrisinātu konfliktus starp dažāda veida Pienākuma Apziņām.
- Tev droši vien ir kādas iemīļotas vājības. Vai varbūt pat hobijs! Tas ir ļoti labi, ja tāds ir. Hobijs ir pareizākais ceļš uz pašaktualizāciju, kas pēc psiholoģijas korifeja Abrahama Maslova definīcijas nav nekas cits kā svarīgākā no cilvēka vajadzībām.
Neapmierinot šo viltīgu pamatvajadzību mēs riskējam palikt pie domas, ka “dzīve ir veltīgi nodzīvota, noņemoties tikai ar niekiem un bezjēdzībām.” Vai tev tas ir vajadzīgs? Droši vien, ka nē. Pie tam, esot egoiste un saprotot savu iegribu un vājību pastāvēšanas “normālību” (ar noteikumu, protams, ka tās nav nopietns šķērslis kāda cita dzīves ceļā), tu automātiski kļūsti lojāla pret citu vājībām un iegribām! Tas savukārt ir ceļš pretī savstarpējai sapratnei.
- No iepriekšējā punkta loģiski izriet sekojošais: vēsturisko izteicienu “Iemīli savu tuvāko kā sevi pašu” ir jāuztver BURTISKI!
Tas ir, ja tu PIRMKĀRT neiemīlēsi sevi, tad vienkārši nespēsi mīlēt nevienu citu! Esot Egoiste, dienu no dienas, lolojot savu miesu un barojot dvēseli, tu saproti, ka saudzīga, mīloša, uzmanīga attieksme pret cilvēku principā nav untums, bet gan norma. Un šī norma, neapšaubāmi, attiecas uz katru – gan uz tevi, gan mani, gan visiem citiem. Mīlestība pret sevi un sevis izpratne māca tevi saprast un iecietīgi izturēties pret citiem cilvēkiem.
- Sabiedrības viedoklis un tā iespējamā nesakritība ar tavu viedokli – tas ir īpašs moments.
Daudzi vadoties pēc “kolektīvisma” principiem, kas iedvesti no bērnības, izmisīgi cenšas “iekļauties sabiedriskajās normās”. Šī uzskatu nesakritība viņiem kļuvusi par milzīgu problēmu, kas izraisa mazvērtības kompleksus un uzmācīgas neirozes!
Spried pati – kā gan cilvēks ar augumu metrs piecdesmit, piemēram, lai atbilst mūsdienu izpratnei par “sabiedriski ievērojamu” personību? Nekā. Turpretī egoistes nemaz necenšas atbilst kaut kādiem etaloniem. Un arī tev neiesaka. Bet psihologi draudzīgi piebalso: katram sabiedrības viedoklim liec pretī savējo! Starp citu, tam nav obligāti jābūt pretrunā ar vispārpieņemtām normām. (Vēl jau nav tik slikti šai pasaulē...) Tu taču piekritīsi, ka tad, kad tu stingri un argumentēti esi pārliecināta par savu taisnību, kad tu zini, ka tavam uzskatam ir tiesības pastāvēt – dzīve kļūst daudz patīkamāka!
- “Mieru! Tikai mieru!”
Egoistes (nejaukt ar EGOCENTRIĶĒM) ir pašpietiekamas un mierīgas, pašpārliecinātas un labvēlīgas pret citiem. Kā viņām tas izdodas? Pavisam vienkārši: savas tiesības uz brīvu, interesantu, satraucošu, noderīgu un gandarījumu nesošu dzīvi viņas attiecina gan uz sevi, gan uz visiem apkārtējiem. Bez izņēmumiem.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!