Atceries, pirms kāda laika bija modē pārsteigt sabiedrību ar paziņojumiem: “Jā, es esmu egoiste un nekaunos par to!” Skaidrs, kādu reakciju gaidīja paziņojuma autore, visbiežāk tas bija personīgajai patmīlībai glaimojošais apkārtējo šoks, kurš pauž: lūk, kur sieviete, kas patiešām sevi mīl un par kādu lemts būt nedaudzām! Tomēr, piekritīsiet, ka šī triumfa moments ir patīkams, taču ne visai pamatots.
Gribētos pamatot egoismu tā, lai visuresošie VIŅI bijīgi notrīcētu, un TU pati nemocītos sirdsapziņas pārmetumos par to, cik tavs egoisms ir attaisnojams, cik tas tev personīgi ir pieļaujams, un vai vispār eksistē jēdziens “veselīgs egoisms” vai arī tas ir tikai tavas fantāzijas auglis. Tieši tādēļ, lai mēs beidzot pārstātu mocīties šaubās, kompetenti speciālisti – psihologi sarežģītu pētījumu rezultātā secinājuši, ka, izrādās, visi cilvēki ar veselu psihi ir visīstākie egoisti. Vēl vairāk – tās ir absolūta norma!

Daži zinātnieki pat uzskata, ka būt par egoistu – tas ir gandrīz vai pilsoņa pienākums. Piemēram, slavenais psihologs Naricins apgalvo, ka “Īsts altruisms iespējams tikai psihiatriskajā slimnīcā – tur, ja cilvēks palātas kaimiņam atdos savu putras bļodiņu, personāls nekādā gadījumā neļaus devējam nomirt, ārkārtējā gadījumā pabarojot viņu caur zondi. Savukārt apkārtējā pasaulē neviens par cilvēku nerūpēsies, ja kāds absolūts altruists izdāļās visu, kas viņam pieder, nesaņemot nekādu kompensāciju, un rezultātā viņš nevarēs izdzīvot kā bioloģisks subjekts, un vēl jo mazāk viņš spēs palīdzēt kādam citam, jo viņam vairs nebūs palicis nekā, ko dot.”

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!