Ideja uzrakstīt šo rakstu radās praktiskajās nodarbībās, strādājot ar psiholoģijas studentiem. Šajās nodarbībās studenti min piemērus no reālās dzīves, kurus mēs vēlāk apspriežam. Bieži esmu dzirdējis stāstu par nelaimīgo cilvēku, kurš nāk no «labas ģimenes».
Minēšu dažus piemērus: «Vecāki dod viņam visu nepieciešamo, bet viņš negrib mācīties un dzer.» «Nesaprotu, kāpēc viņi izšķīrās.» «Viņi dzīvoja saticīgi 17 gadus, nekad nestrīdējās, viens otru mīlēja un tagad pēkšņi izšķīrās!» Cilvēki ir neizpratnē par to, kas notiek. No ārpuses viss izskatās labi, bet tad kaut kas noiet greizi – bērns vairs neiet uz skolu, vīram ir mīļākā, kāds ieslīgst depresijā.

Šī neizpratne vērotājam no malas var rasties tādēļ, ka viņš nezina par iekšējās pasaules eksistenci. Tieši iekšējā pasaule ietekmē un nosaka to, kā cilvēks izturas un uzvedas. Turklāt mums visiem ir dabīga vēlme būt veiksmīgiem un justies labi. Un, ja kaut kas neizdodas, ja ir notikumi, ko nevar izturēt, tad cilvēka daba parūpējas par to, lai varētu izdzīvot.

Cilvēks it kā sāk izlikties, ka ir labāk nekā patiesībā ir (sāk darboties psihiskās aizsardzības). Šādi rīkojoties, arī var sajusties labāk, var izdzīvot, taču jo vairāk jūtu un sāpju mēs noslēpjam paši no sevis, jo pasaule kļūst nesaprotamāka, dzīve tukšāka.

Minēšu piemēru: Meitene 5 gadu vecumā nokļuva slimnīcā pēc autokatastrofas, kurā tika smagi ievainoti arī viņas vecāki. Vecāki nevarēja meitenīti apciemot un nebija arī neviena tuvinieka, kas varētu atnākt un būt ar viņu kopā. Sākotnēji meitenīte raudāja, bija dusmīga, taču pēc dažām dienām nomierinājās un sāka spēlēties ar citiem bērniem. Meitenīte kļuva par medmāsiņu mīluli, jo neraudāja, kad viņai tika izdarītas sāpīgas procedūras. Pēc vairākām nedēļām atnāca mamma. Meitenīte bija kļuvusi vēsāka pret mammu (it kā mamma nebūtu vajadzīga), taču mamma tam nepievērsa īpašu uzmanību. Jo uzskatīja: «Galvenais, ka visi ir izdzīvojuši un veseli.» Meitenīte izdzīvoja, psihiskās aizsardzības nostrādāja – viņa turpināja noliegt, ka viņai būtu vajadzīga māte, kā arī nejuta sāpes, kad tika izdarītas procedūras. Tika uzlikta maska «it kā viss būtu labi», taču pēc šī gadījuma meitenīte pazaudēja arī savu dabisko spēju mīlēt, paust siltas jūtas un saņemt siltumu.

Kad meitene izauga, nepatīkamu pārsteigumu sagādāja arī attiecības ar vīriešiem, pieskārieni bija nepatīkami, nebija pilnīgi nekādas seksuālas baudas, tikai nemiers un satraukums. Nav nekādu šaubu, ka arī mātei un tēvam radās vesels komplekts ar neizdzīvotām jūtām un sāpēm, kas, protams, traucēja turpmākajā dzīvē. Tās izpaudās kā bieža slimošana. Taču ārēji viss izskatījās labi – mamma un tētis strādāja, nedzēra, ieņēma ievērojamu vietu sabiedrībā. Meitenīte labi mācījās. Varbūt bija tikai pārāk nopietna.

Šajā piemērā var redzēt, cik liela ir plaisa starp iekšējo un ārējo realitāti, un kā tas var sabojāt dzīvi.

Turpmāk aprakstīšu divus «labo ģimeņu» modeļus, kuros cilvēki apmāna paši sevi un kļūst nelaimīgi. Mans mērķis ir palīdzēt lasītājiem saprast, to, kas notiek sabiedrībā un ģimenēs. Ceru, ka tas varētu dot noderīgas domas turpmākajai dzīvei.

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!

Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit