Kad un kā apgūt “podiņmācību”?  (7)

Nav noteikta vecuma, kurā visi bērni būtu jāsāk sēdināt uz poda.

Šo mācību sākuma atskaites punkts nav bērna vecums, bet gan viņa attīstība t.i. kad mazulis ir gatavs mācīties kaut ko jaunu. Rūpīgas māmiņas apgalvo, ka jau no trīs mēnešu vecuma var pamanīt, ka zīdainītis gatavojas čurāt vai kakāt. Šajā brīdī bērniņš bieži saspringst, kļūst nemierīgs vai tieši pretēji – pēkšņi apklust, it kā ieklausās sevī. Tad mazulīti var paturēt virs poda ar pliku dupsi, lai viņš nokārtojas.

Čakli strādājot, būs rezultāts, taču tas gan nenozīmē, ka bērns nokārto savas vajadzības apzināti un sāks uz poda prasīties pats. Līdz tam laikam, kamēr viņš to darīs apzināti, būs šo “signālu ķeršana” no pieaugušo puses.

Pēc veiktajiem pētījumiem, aptaujājot māmiņas, Latvijā vidēji apmēram divu gadu vecumā bērns apzināti prot lietot podiņu. Labklājības zemēs par normu uzskata, ja bērns lieto autiņbiksītes līdz pat četru gadu vecumam.

Vai vecāki paši ir gatavi podiņam?

Sākot podiņmācību, vecāki paši nonāk pretrunīgu izjūtu varā – ir vēlēšanās, lai bērniņš ātrāk kļūtu patstāvīgāks, taču nav vēlme zaudēt ierastās ērtības, ko dod autiņbiksītes un sākt darbietilpīgo poda lietošanas mācīšanu. Lai šis apmācības process abpusēji noritētu vieglāk, izšķiram vairākus mācību soļus.

1. solis – poda iegāde

Podam jābūt

Ir speciālisti, kuri uzskata, ka nevajadzētu ļaut bērnam podu izmantot kā rotaļlietu. Var ļaut mazulim ar to iepazīties, apskatīt, aptaustīt un tad novietot vienmēr vienā un tai pašā bērnam ērti pieejamā vietā, piemēram pie vannas istabas durvīm.

2. solis – centīgais atdarinātājs

Bērniem ļoti patīk atdarināt pieaugušo rīcību. Tas ir jāizmanto. Vajadzētu ļaut mazulim ienākt līdzi tualetē, kad pieaugušie nokārtojas. Pēc tam izskaidrot, ka, lūk, lielais pods ir tētim un mammai, bet mazais podiņš – bērniņam. Var uz tā arī uzsēdināt bērna mīļo lelli vai lāci.

Taču nevajadzētu uzsākt apmācību, kad ģimenes vai bērna dzīvē notiek kādas lielas pārmaiņas: slimība, dzīves vietas maiņa, brālīša vai māsiņas piedzimšana utt.

3. solis – īstā brīža ķeršana

Vieglāk ir pieradināt bērnu pie podiņa, ja mazajam izveidots noteikts dienas režīms, jo viņam līdz ar to ir nostabilizējusies fizioloģisko procesu norise. Mazuli vērts likt uz podiņa tikai brīžos, kad viņš tiešām varētu gribēt čurāt vai kakāt.

Parasti tas notiek tūlīt pēc pamošanās, kā arī apmēram pusstundu pēc tam, kad viņš ir padzēries. Bērni arī naktī, kad grib čurāt, kļūst nemierīgi un sāk grozīties, dažreiz “činkstēt”. Vajag pamēģināt tāpat tumsā uzlikt bērniņu uz poda un atdarināt viņa atbilstošo skaņu, piemēram, stenēt. Bērns nokārtosies un atkal aizmigs, jo jutīsies labi.

Speciālisti uzskata, ka vieglāk bērnu pieradināt iet uz poda kakāt. Daudziem mazuļiem vēdera izeja notiek noteiktā dienas laikā, piemēram, pēc brokastīm, tāpēc šo brīdi ir vieglāk noķert. Bērns pirms kakāšanas dod arī daudz izteiktākus signālus.

4. solis – sēdināšana uz poda

Uzlikts uz poda pirmo reizi, bērniņš vēl nesaprot, ko no viņa pieaugušais grib. Sākumā svarīgākais uzdevums ir panākt, lai mazais apsēžas un nedaudz pasēž. Podiņam obligāti jābūt siltam pirms lietošanas, lai neradītu nepatiku un diskomfortu.

Bezjēdzīgi ir viņu sēdināt un noturēt ar varu. Bērnam uz poda jājūtas droši, patīkami un ērti – viņš nečurās, ja būs nobijies un sasprindzis. Pieaugušais var mēģināt ar kādu rotaļu mazo ieinteresēt pasēdēt uz podiņa. Taču pēc 10 – 15 minūtēm jāpārtrauc darboties un jāmudina mazulis celties. Ilgāka sēdēšana var nelabvēlīgi ietekmēt bērna zarnu trakta veselību.

5. solis – rezultāta veicināšana

Daudz kas var noderēt, ja bērniņu māca ar pacietību un mīļumu. Piemēram, pirms poda lietošanas tajā ielej siltu ūdeni, pieaugušie izdveš dažādas uzvedinošas skaņas.

Bērni ātri apgūst stenēšanas māku un viņiem patīk, ja mamma rāda kā to darīt. Ja tomēr pods palicis tukšs, mazuli nevajag rāt. Nevajag satraukties, ja pāris nedēļas neizdodas podā neko noķert. Jābruņojas ar pacietību. Mēs taču arī vienā dienā neiemācāmies braukt ar velosipēdu vai automašīnu.

6. solis – mazulis bez autiņbiksītēm

Sākot mācīt bērniņu lietot podu, vēlams pārtraukt lietot autiņbiksītes. Šis ir periods, kas no vecākiem prasa vislielāko sapratni un mīlestību.

Ja mazulis pieslapina bikšeles, nevajag rāties, jo viņš nesapratīs par ko vecāki uz viņu dusmojas. Slapjums jau pašam bērnam radīs diskomfortu un nereti arī dusmas. Mazulis jāpārģērbj un ar viņu mierīgi jārunā, izskaidrojot, ka viņš daudz labāk justos, ja būtu prasījies uz podiņa.

7. solis – urrā! Ir rezultāts

Noteikti jāparāda mazulim, ka podiņā kaut kas ir. Ar savu izturēšanos vecākiem vēlams parādīt, ka viņus ļoti iepriecina podiņa saturs, ka tieši tas ir bijis gaidīts. Ar uzslavām nedrīkst skopoties.

Mazuļiem parasti patīk un liekas ļoti svarīgi, ja viņiem ļauj podiņu aiznest uz tualeti, izliet tā saturu lielajā podā un nolaist ūdeni. Pieaugušajiem gan nevajadzētu uzreiz pārlieku sapriecāties par pirmajiem veiksmīgajiem rezultātiem un cerēt, ka arī turpmāk mazais prasīsies pats uz poda. Parasti bērni to iemācās pēc pāris mēnešu, reizēm pat gada pacietīgas pieaugušo līdzdarbošanās.

Podiņa mācībās, kā dzīve liecina, itin visi bērni ir sekmīgi, tikai cits to iemācās ātrāk, bet cits nedaudz vēlāk.

Autors: Diāna Antona – “Veselības nama 5” galvenā māsa. Rakstā izmantoti žurnālistes S. Eglītes materiāli.