Meža terapijas prakse radīta, iedvesmojoties no "Shinrin-yoku" kustības (tiešā tulkojumā – "meža pelde"). Tā nāk no Japānas, kur ap 1982. gadu to kā terminu ieviesa Japānas Lauksaimniecības, mežsaimniecības un zivsaimniecības ministrija ar mērķi pievērst intensīvajā dzīves ritmā un pilsētas burzmā sagurušo sabiedrību atpūtai un atveseļošanās procesam dabā, definējot to kā kontakta izveidi ar meža atmosfēru jeb "vidi, kur ir vismaz daži koki".

Nākamo soli spēra pētnieks un "Shinrin-yoku" entuziasts Jošifumi Mijazaki (Dr. Yoshifumi Miyazaki), kurš tolaik bija atbildīgs par Japānas parkiem un kura mērķis bija gādāt, lai tajos atpūstos arvien vairāk cilvēku. Viņš uzsāka pētījumu, kā arī rakstīt grāmatu par to, kā atrašanās koku tuvumā ietekmē gan cilvēka garīgo, gan fizisko veselību, kas ilgtermiņā var palīdzēt izvairīties no dažādām nopietnām slimībām. Viņa darbības pamatā ir pārliecība, ka dabas klēpis ir vieta, kur cilvēks jau izsenis jūtas visomulīgāk un, izmantojot maņas, savienojas ar savu patieso būtību.

Savukārt par meža terapijas prakses izplatīšanos ārpus Japānas atbildīgs ir kāds vīrs no Kalifornijas vārdā Eimoss Klifords (Amos Clifford), kurš šo mācību aizveda uz Ameriku un nodibināja Starptautisko Dabas un meža terapijas pavadoņu asociāciju (ANFT). Viņš izveidoja meža terapijas pavadoņu apmācības programmas un apkopoja pētījumus par dabas ietekmi uz cilvēku veselību, kam piemita sniega bumbas efekts. Līdzīgas asociācijas un alianses parādījās kā sēnes pēc lietus, un nu jau to ir ap desmit visā pasaulē. Asociācijas apmācīto un sertificēto meža terapijas pavadoņu skaits šobrīd jau ir vairāk nekā 850 visā pasaulē.

Arīdzan AS "Latvijas valsts meži" jaunākā kampaņa vēsta, ka mežs ir terapija un aicina doties mežā, lai mazinātu ikdienas stresa izraisītās blaknes. Tās ietvaros Latvijas Ārstu biedrības prezidente un ģimenes ārste Ilze Aizsilniece iesaka pastaigām dabā veltīt vismaz 3–4 stundas nedēļā, un, lai pastaiga būtu efektīva un nāktu par labu gan fiziskajai, gan garīgajai veselībai, tai jābūt vismaz pusstundu garai. Tomēr viņa arī norāda – japāņu pētnieki secinājuši, ka pat 20 minūšu gara pastaiga var labvēlīgi ietekmēt pašsajūtu.

Īpaši vērtīgas ir pastaigas skuju koku mežos. Aizsilniece skaidro, ka par patīkamo smaržu gādā ēteriskās vielas, ko izdala skujas. To sastāvā ir fitoncīdi – alfa-pinēni un beta-pinēni, kas samazina stresa hormona kortizola daudzumu cilvēka organismā. Pastaigu laikā jāelpo lēnāk un dziļāk, jo fitoncīdiem piemīt arī pretiekaisuma iedarbība, turklāt, esot mežā, nomierina gan skaņas, gan smarža.

Aktīva došanās atjaunot spēkus dabā – vai tās būtu nesteidzīgas un mierpilnas pastaigas, vai izaicinoši pārgājieni ar brišanu brikšņos un nakšņošanu teltīs – ir pandēmijas izraisīta pozitīva blakne. Ja 2019. gada vasarā AS "Latvijas valsts meži" veiktajā aptaujā noskaidrots, ka pastaigas mežā ir viens no populārākajiem stresa samazināšanas un brīvā laika pavadīšanas veidiem tieši vecāka gadagājuma cilvēku vidū, tad pēdējā laikā meža pastaigas savos sociālajos tīklos popularizē arī jaunieši un sabiedrībā zināmi cilvēki.

Arvien vairāk izbaudot atrašanos mežā, jūtot tā terapeitisko efektu un pārliecinoties, kā prāts ietekmē ķermeni, viņa sāka meklēt informāciju un apgūt dažādas mācības – praktisko psiholoģiju un neirolingvistisko programmēšanu. Un tad nonāca pie atskārsmes, ka vēlas šādas sajūtas palīdzēt izjust arī citiem cilvēkiem, un tā viņa 2017. gadā uzaicināja deju studijas "Spotlight dance" dalībnieces, ar kurām kopā dejoja jau vairākus gadus, un izveda pirmajā sajūtu pārgājienā mežā.

Tiesa, tā kā sieviete nevarēja izskaidrot cilvēkiem, kas tieši tas ir un kā darbojas, viņa sāka meklēt informāciju, kas sniegtu skaidrību, kas ir tas, ar ko viņa nodarbojas. Neatradusi neko ne latviešu, ne krievu valodā, Laura nejauši uzdūrās ANFT mājaslapai angļu valodā. Liels bija pārsteigums, lasot meža terapijas aprakstus, atskārst, ka tas ir tieši tas, ko viņa rakstīja arī savā dienasgrāmatā. "Kā tas var būt, ka daba ir runājusi vienādi ar vairākiem cilvēkiem vienlaikus dažādās pasaules malās? Mani tik ļoti aizrāva šīs sakritības, ka izvirzīju sev mērķi – gribu iegūt šo starptautisko sertifikātu un izveidot kustību, kas atpakaļsavieno cilvēkus ar dabu, abpusēji pozitīvi mijiedarbojoties!"

Sapratusi, ka meža terapija ir tieši tas, ar ko vēlas nodarboties, Laura aizgāja no algotā darba un ar visu savu būtību mērķtiecīgi nodevās meža terapijas dziļākai izzināšanai, praktizēšanai, cilvēku vešanai mežā, kā arī uzsāka oficiālas studijas ANFT. Šo sapni piepildīt Laurai palīdzēja vairāki cilvēki, kas tajā brīdī atbalstīja gan morāli, gan finansiāli. "Brīdī, kad man bija jābrauc uz sertifikāciju, makā bija nulle. Tieši tik, cik man cilvēki palīdzēja, bija nepieciešams, lai īstenotu manu sapni. Un Visums uzreiz pēc atbraukšanas man piespēlēja darbu. Sāku atkal strādāt, lai varētu atkal nostāties uz kājām, ieliet degvielu, lai turpinātu vest cilvēkus mežā." (Smaida.)

Kas ir meža terapija? "Tā ir aptuveni trīs stundas gara pastaiga, kuru veic tikai speciāli apmācīta un sertificēta meža terapijas pavadoņa vadībā ar uzaicinājumiem jeb ielūgumiem mijiedarboties ar dabu, piemēram, ar koku, akmeni vai augu. Es tos nesaucu par uzdevumiem, jo nekas šajā procesā nav obligāts – katrs dara tā, kā iekšēji jūt. Uzaicinājumiem ir noteikta secība, kas katru reizi ir līdzīga, taču tiem ir simtiem variāciju, tādēļ ik nodarbība ir atšķirīga un atklāj arvien jaunu un jaunu pieredzi, ejot arvien dziļāk un dziļāk. Noslēgumā tiek veikta ārstniecības augu tējas ceremonija caur apzinātības prizmu," atklāj Laura Sarkanābola.

Tiesa, īstenu meža terapijas praksi var veikt tikai sertificēta meža terapijas pavadoņa vadībā. Gluži tāpat kā psihoterapijā ir speciālists, kurš ar tevi strādā individuāli vai grupā, līdzīgi ir arī šeit: "Es neesmu terapeite, jo mana izglītība nav medicīniska. Es esmu pavadone. Terapeits meža terapijā ir mežs un daba. Es dodu uzaicinājumu, kam seko cilvēka iekšējs, sevi izzinošs darbs caur saikni ar dabu. Es pavadu un nedaudz piepalīdzu."

Lai dotos meža terapijā, nav nepieciešama kāda īpaša fiziskā sagatavotība vai zināšanas – tā ir piemērota arī bērniem un sirmgalvjiem. Pārsvarā takas ir līdzenas, un to garums svārstās no trim līdz 10 km, kas tiek izvēlēts, pirms tam novērtējot pastaigas dalībniekus. Pārsvarā Laura strādā ar pieaugušajiem un uzņēmumu kolektīviem, taču vada nodarbības arī ģimenēm ar bērniem.

"Parasti grupā ir līdz 15 cilvēkiem – pretējā gadījumā būtu jādalās divās grupās, jo visiem ir jāredz un jādzird, ko es stāstu. Sarunāšanās gan mijas ar klusuma brīžiem, jo mērķis ir savienoties atpakaļ ar dabu un sevi, tāpēc uzaicinājumos ir brīži, kad cilvēks dodas mežā viens. Un tad nāk atpakaļ un dalāmies ar novērojumiem. Var arī nedalīties – nekas nav obligāts. Kā jau jebkurā terapijā, var notikt arī kaut kas ļoti intīms – var raudāt, kliegt, smieties, ļoti dažādi. Turklāt kādam tas notiek ātrāk, bet kādam – vēlāk, vienam jau nodarbības laikā, bet citam pēc nodarbības," atklāj meža terapijas pavadone.

Tiesa, lai efekts būtu ilgtermiņa, nepietiek ar vienu seansu – tam ir jābūt regulāram darbam gan ar sevi, gan dabu. Laura parasti rekomendē vismaz sešas reizes: "Īpaši, ja tas ir izdegšanas sindroms, nevar cerēt, ka pēc vienas trīs stundu pastaigas pa mežu es uzreiz kļūšu vesels. Viena reize ir iepazīšanās, kurā jau var sajust meža terapijas pozitīvo ietekmi. Es redzu, ar kādām sejām cilvēki pie manis atnāk un ar kādām sejām viņi pēc tam no meža iznāk. Kā diena pret nakti!"

Turklāt meža terapijā apgūtās metodes un instrumentus var "paņemt līdzi" un izmantot savā ikdienā arī individuāli, jo ik reizi, kad cilvēks nonāk saskarē ar dabu, zemapziņa automātiski atgādina par iepriekš apgūtajiem rīkiem. "Tas, ko es cilvēkiem saku, – viņi vairs neies mežā un dabā tā, kā darīja to līdz šim. Atnākot kaut vienu reizi, izmainās uztvere, un tu pat pa pilsētu pēc tam staigā ar paceltām acīm un brīnies par arhitektūru, ko iepriekš neesi pamanījis," skaidro Laura.

Rakstot zinātnisko darbu, Laura apkopojusi daudzu pētījumu datus, kas apliecina gan fizisko, gan garīgo meža terapijas efektu. Sākot no elementāras atslābināšanās pēc saspringtas darba nedēļas un radošā gara atbrīvošanas un beidzot ar imūnsistēmas uzlabošanu un asinsspiediena normalizēšanu – dabas dziedējošo iedarbību izjūt ik ķermeņa šūna.

Laura atzīst, ka apzināta došanās prom no pilsētas pie dabas atpūtas nolūkos pēdējos gados ir izteikta tendence, jo dzīves ritms un apstākļi pilsētā ilgtermiņā nogurdina un izsmeļ. Pilsētā negatīvi kairinājumi ir teju ik uz soļa – sākot ar piesārņotu gaisu un beidzot ar apgaismojumu un trokšņiem, kurus mežā dabiski noslāpē koku lapas, ļaujot veldzēties dabiskā tumsā un klusumā.

Terapeitiskais efekts piemīt ne tikai mežam, bet arīdzan ļaušanās procesam – gan meža terapijas pavadonim, gan arī laikapstākļiem: "Notiks tieši tā, kā šiem cilvēkiem vajag. Ir bijis, ka visas trīs stundas līst un arī tējas ceremonijas laikā krūzītē līst lietus. Tātad cilvēkiem to tajā dienā vajadzēja! Arī lietum ir savas priekšrocības. Kā teicis Čārlijs Čaplins – lietū neviens neredz, ka tu raudi. Un man ir bijušas grupas, kur cilvēki pēc tam pasaka, ka nemaz nav pamanījuši, ka līst. Reiz bija grupa arī lielā vējā, kas paziņoja, ka grib iet vēl, lai gan saule jau bija norietējusi un ārā bija auksts. Tas ir vislielākais kompliments dvēselei!"

Latvijā mežu netrūkst, un Laura nepieciešamības gadījumā var doties uz jebkuru vietu Latvijā un sarīkot meža terapijas nodarbību dabas vietā, kur klients vēlas, taču šajā gadījumā takai ir jābūt iepriekš vismaz vienu reizi izietai, apzinātai un saplānotai. Pārsvarā viņa dodas pa četrām jau labi iemītām takām: Siguldas taku, kur viņai pirmoreiz atnāca apziņa par meža terapiju, Garkalnes taku, Cīrulīšu dabas taku un Ogres Zilajiem kalniem.

Meža terapijai piemīt ilgtermiņa efekts ne vien uz cilvēka fizisko un garīgo veselību, bet arī uz dabas "veselību", jo tās iespaidā tik ļoti izmainās domāšana, ka pat doma par maza papīriņa nomešanu zemē šķitīs pretdabiska.

"Kad cilvēks ir šādā veidā aizvests pie dabas, viņš turpmāk aktīvāk domās par to, kā dabu saudzēt, kā tai palīdzēt un ko darīt lietas labā, lai to darītu arī citi. Sajūtot dabas dziedinošo efektu un apzinoties, ka esam no dabas atkarīgi, automātiski gribas dot tai atpakaļ," rezumē Laura Sarkanābola, meža terapijas dibinātāja Latvijā.

Foto un video ir SIA "Meža terapija" īpašums, un to autore ir Baiba Ozoliņa.