Meža dzīvnieku piebarošana pārsvarā ir mednieku rūpals, tāpēc Latvijā lielākā daļa barotavu kopā ar sāls laizītavu atrodas tuvu mednieka tornim. LVM teritorijās barotavai ir jābūt reģistrētai un jāatbilst īpašiem nosacījumiem, lai nenodarītu postījumu citām saimniecības nozarēm un videi, kā arī neradītu dažādu slimību izplatīšanās risku.

Izrādās, ka barību meža dzīvniekiem nemaz nedrīkst tā vienkārši atstāt jebkurā vietā mežā vai izgāzt zemē – tas ir kategoriski aizliegts. Un, ja kas tāds tiek konstatēts, mežsaimnieki to reģistrē kā atkritumus un likvidē. Drošības un sanitāro apstākļu dēļ barošanai ir jābūt dozētai, lai barībai klāt nevarētu piekļūt mežacūkas, kuras burtiski ēd visu, kas nekustas un nav piesiets, neatstājot neko citiem meža dzīvniekiem.

Ar ko piepilda meža barotavas? Ar dažādiem graudiem, kukurūzu (tā meža zvēriem ir īpašs našķis), āboliem, ķirbjiem, burkāniem, bietēm un kartupeļiem. Tiesa, kas par daudz, tas par skādi, pārāk daudz labumu meža dzīvniekam (gluži tāpat kā cilvēkam) var izraisīt gremošanas sistēmas darbības traucējumus, un, cenšoties tos dabiski likvidēt, viņš tāpat metīsies virsū kādai jaunaudzei.

Būtisks barotavas atribūts ir arī sāls laizītava, kas nodrošina meža dzīvniekus ar tiem nepieciešamajām minerālvielām. Sāls kluci parasti novieto aptuveni divu metru augstumā, lai dzīvnieks tam tiešā veidā netiek klāt. Līdz ar nokrišņiem sāls kūst un tek pa stumbru uz leju, ko meža iemītnieki tad arī kāri salaiza.

Kā stāsta Blūms, visbiežākie barotavu apmeklētāji ir pārnadži – stirnas un mežacūkas, retāk brieži, bet izņēmums ir aļņi, kuri pie barības visu cauru gadu tiek pašu spēkiem. "Zvēram ir jāatrod pašam sev ēst – daba tā ir iekārtojusi, tāpēc piebarošana ir drusku izlaišana," atklāj mežsaimnieks, piebilstot, ka klimata izmaiņu dēļ mainās arī paši meža dzīvnieki un izteikti novērojama dabiskā atlase.

Piemēram, iepriekšējo gadu bargajās ziemās varēja novērot, ka daudzām stirnām nav attīstījušies priekšējie zobi un žoklis – līdz šim tās bija ganījušās uz lauka un ēdušas mīksto barību, tāpēc pie pirmajiem saliem aizgāja bojā, jo fiziski viņu organisms nebija piemērots barības atrašanai. Piebarošana šajā gadījumā gan ir īstermiņa risinājums, jo neviens meža dzīvnieks nevar pārtikt tikai no tā, ko viņam sagādājis cilvēks. Savukārt – ja stirnām nav bojāti žokļi, viņas mīļuprāt grauž aveņu krūmus, dažādus zariņus, kā arī bojā jaunaudzes.

Jāņem arī vērā, ka meža dzīvnieki pierod, ka barība aukstajā gada periodā ir pieejama kādā vienā konkrētā vietā, tāpēc piebarošana nedrīkst būt kampaņveidīga – tai jāsākas ar pirmajām salnām un jābeidzas pavasarī. Tāpat jārēķinās, ka meža dzīvnieki neies meklēt barību cilvēku tuvumā, tāpēc tik ierastā un sirdij tuvā kāpostu un burkānu sakabināšana eglītēs pie pastaigu takām ir drīzāk jauks ziemas rituāls ar simbolisku nozīmi, nevis meža dzīvnieku piebarošana.

Tiesa, tas nebūt nenozīmē, ka dzīvnieku piebarošana privātpersonām nav atļauta. Vislietderīgāk to ir darīt jau esošā barotavā, saskaņojot to iepriekš ar medniekiem vai mežsaimnieku, vai arī nolikt cienastu mežā vietā, kur zvēri iepriekš ir grauzuši mētras un var redzēt to pēdas sniegā. Galvenais, kas jāatceras, – gribot darīt labu, nenodarīt kaitējumu nedz dabai, nedz meža dzīvniekiem, nedz cilvēkiem!

Meža dzīvnieku piebarošanu un barotavu ierīkošanu nosaka "Savvaļā dzīvojošo medījamo dzīvnieku piebarošanas noteikumi", un to neievērošanas gadījumā var tikt piemērots administratīvais sods.