Tērvetē mūs sagaida tūrisma informācijas centra vadītāja Lilita Kauste, un dodamies piedzīvojumā. Dabas parkā viesojamies, kad zemi vēl klāj sniegs, un, lai gan pavasaris jau jūtams gaisā, Latvijas mainīgie laikapstākļi mūs vēl var pārsteigt. Labā ziņa – Tērvete aicina jebkurā gadalaikā, un parka labiekārtotās takas ļauj to ērti un droši izstaigāt arī tad, kad citviet var gadīties iestigt līdz potītēm. Introvertajam latvietim patiks arī tas, ka pirms siltās sezonas parkā nebūs burzmas.

Pirmā pieturvieta pēc dabas parka kartes izpētes ir Saules noskaņu parks jeb Iršu dārzs – vieta, kas uzskatāma par Tērvetes dabas parka sākumu. Gan telpā, gan laikā. Tieši šeit 1958. gadā mežzinis Miķeļis Kļaviņš aizsāka dabas parka izveidi, un līdz pat šodienai te var sastapt mazo Anneli, kura ar draudzenēm piesaulītē lasa īkšķa gala lieluma zemenes un liek ataust atmiņā skolas laikā lasītājam Annas Brigaderes darbam "Dievs, daba, darbs". Taisnības labad gan jāpiebilst, ka šīs koka meitenītes nav tieši tās pašas, ko pirms vairāk nekā 50 gadiem izveidoja pirmais Tērvetes parka koka skulptūru autors Krišjānis Kugra – visas parkā esošās skulptūras, kuru skaits pārsniedz simtu, tiek regulāri nomainītas.

Ja jums palaimēsies šeit viesoties saulainā laikā, savām acīm izdosies pārliecināties, ka šī ir saulainākā parka daļa, no kurienes tad arī cēlies nosaukums. Kā zina stāstīt Lilita, Tērvete esot tā vieta, kur Latvijā ir visvairāk saulaino dienu gadā. Tas arī ir bijis viens no galvenajiem iemesliem, kādēļ tur savulaik blakus priežu silam uzcelta sanatorija.

Otrs šīs parka daļas nosaukums ir Iršu dārzs, kas radies "pazudis tulkojumā" pārpratuma dēļ – savulaik grāfam Pālenam te bijis briežu dārzs, bet latvieši vācisko nosaukumu "hirsch" pielāgojuši pa savam, nodēvējot pa Iršu dārzu. Tā kā no iršu uzbrukuma šeit nav jābaidās, un, ja vēlaties klusāku un mierīgāku pastaigu maršrutu, no parka centrālās ieejas iesakām doties tieši šajā virzienā. Arī fantastiskā skata dēļ, kas pēc īsas pastaigas paveras no kalna uz Tērvetes upīti.

"Te var nostāties un palidot virs koku galotnēm," aicina Lilita, un atliek tikai piekrist – šī ir vieta, kur var atslēgties no ikdienas un iegūt brīžiem tik ļoti nepieciešamo "skatu no malas". Šī, starp citu, ir arī romantiskākā parka vietu, kur omulīgus stūrīšus var atrast arī tie, kas meklē divvientulību.

Dabas parka populārākās daļas – Sprīdīša pasaules – galvenā auditorija ir ģimenes ar maziem bērniem, bet mūsu pavadone uzsver – parks aicina jebkura vecuma cilvēku. Pusaudžiem un jauniešiem šobrīd top Kurbada pasaule, kur iekārtots velopiedzīvojumu parks ar koka rampām, Tauriņu māja un "Tarzāna" parks, bet 400 ha plašajā labiekārtotajā parka teritorijā ir plašs taku tīkls gan īsāku, gan garāku pārgājienu cienītājiem – ja saliek kopā visas takas, to kopīgais garums ir 35 kilometri. Dabas parka kopīgā platība ir 1200 ha, kas nozīmē – vēl 800 ha iespējams vienkārši izstaigāt mežus dabiskākos apstākļos. Piekritīsiet, labam pārgājienam ar to pietiek atliku likām. Arī no Saules noskaņu parka ir iespēja doties garākā pastaigā jeb ceļojumā vēsturē, aizstaigājot līdz senajiem pilskalniem, kurp dosimies vēlāk.

Tā kā mēs vēl nebijām bijuši jaunajā rūķu pilsētā Čiekurē, nākamā pietura Tērvetes piedzīvojumā ir Rūķu mežs, kur piestājam gan ciematiņā, gan rūķu sētā, gan paviesojamies Čiekurē. Rūķu sētā iekārtotajā darbnīcā mums izdodas sastapt Rūķu tēti mūsdienīgā izskatā, kurš parāda savu jaunāko darinājumu – koka barometru –, atgādinot, ka koks savu dzīvi turpina arī pēc tam, kad pametis mežu.

Ziema Rūķu sētā epidemioloģisko ierobežojumu dēļ aizritējusi klusāk, bet, mazinoties ierobežojumiem, arī te atsāksies aktīva darbība, aicinot iepazīt gan koka amatniecības noslēpumus Darbnīcā kopā ar Rūķu tēti, gan dabas velšu noslēpumu pasauli Rūķotavā ar Rūķu mammu, kur ir arī liels pavards, kas viesus sagaida ar dzīvo uguni.

Izstaigājot Rūķu mežu, vienā brīdī pamanu – pat manu pieaugušā cilvēka prātu ir aizrāvusi doma par rosīgajiem rūķiem, kas, meža droši ieskauti un latviskās dzīvesziņas un seno latviešu darba tikuma iedvesmoti, dara savas rūķu lietas, un visas īstās pasaules ķibeles uz brīdi ir pilnīgi piemirsušās, ļaujoties pasaku brīnumam. Arī mazie namiņi gan rūķu ciemā, gan pilsētā pavasari gaida ar cerību, ka epidemioloģiskā situācija jau pavisam drīz ļaus zinātkārajiem ciemiņiem atkal droši izlodāt visus pakšus un pažobeles.

Čiekurē, kas dibināta pirms pieciem gadiem, ir vairāk nekā 40 namiņi, kas uzskatāmi iedzīvina pilsētas dzīvi un dažādās pilsētnieku nodarbes, bet īpaši kārdinošs ir aicinājums, ka siltās sezonas laikā no maija līdz oktobra beigām Čiekurē atkal varēs arī panašķoties ar Tērvetes mājražotāju gatavotiem gardumiem – saldējumu, kūciņām un citiem našķiem.

Plānojot brīvdienas, der atcerēties – dabas parka teritorijā un apkaimē ir arī gana daudz iespēju bez maksas izlocīt kājas svaigā gaisā un dabā, gan izvēdinot prātu, gan gūstot jaunus iespaidus un zināšanas. Tiem, kurus interesē vēsture, vērtīga pieturvieta būs pilskalni, kur iespējams nošaut trīs zaķus ar vienu šāvienu, uzkāpjot gan Tērvetes pilskalnā un Svētajā kalnā, gan Klosterkalnā. Tad nu no rūķīšu pasaules dodamies uz seno zemgaļu pasauli, kurā mūs pavada vietējās vēstures pārzinātāja llona Līduma.

Tērvetes pilskalns tautā tiekot dēvēts arī par Cukurkalnu, jo tā forma atgādina cukura galvas, kādās pēc Pirmā pasaules kara varēja iegādāties cukuru, bet arheoloģiskie pētījumi liecina, ka pilskalns bijis apdzīvots kopš 1. gt. pr. Kr. līdz 13. gadsimta beigām. Klosterkalna nosaukums gan ir maldinošs – nav liecību, ka tur kādreiz atradies klosteris, bet arheoloģiskie atradumi ļāvuši noteikt, ka te dzīvojusi zemgaļu priekšteči, kuru galvenā nodarbošanās sākotnēji bijusi lopkopība, bet vēlāk – zemkopība. Pirms pirmā pasaules kara tā virsotnē atradies sargtornis jeb ķīkeris sešstāvu nama augstumā, bet 1914. gadā tas nogāzts. Svētā kalna nosaukums varētu būt saistīts ar seno zemgaļu kulta vietu, bet 1285. gadā vācu krustneši tur uzcēluši savu koka pili, kas pēc Zemgales pakļaušanas zaudēja savu nozīmi un tika nojaukta.

Raugoties uz Tērvetes pilskalnu, Ilona aicina iedomāties, kā ap Tērvetes pilskalnu valdnieka pils pakājē senpilsētā ritējusi dzīve. Dzīvošanai un saimniecībai kalpojušas guļbaļķu ēkas ar māla klona vai koka grīdām, apsildīšanai ierīkotas no akmeņiem vai ķieģeļiem mūrētas krāsnis. Atradumi liecina, ka priekšpilī dzīvojuši amatnieki. Audzēti mieži, rudzi, kvieši, prosa, auzas, zirņi, lini, pupas, rāceņi, bet no mājdzīvniekiem – liellopi un cūkas.

Ko tad mēs zinām par to seno zemgali? "Senais zemgalis bija ļoti uzticīgs savai zemei. Viņš nebija agresīvs, bet aizsargāja savu zemi. Zemgalis ir noslēgts un lepns, nedaudz skaudīgs, lielsaimnieks un zemes cilvēks," ieskicē Ilona.

Izstaigājot trīs pilskalnus, iespējams aplūkot arī Livonijas ordeņa pilsdrupas, kas tagad iekonservētas un apmeklētājam daudz drošākas.

Atceļā no pilskalna uz stāvvietu mums par draugu piesitas ponijs, kurš nedomājot pamet savus lielos biedrus – zirgus –, lai noskaidrotu, kas ir šie svešinieki un kā viņi garšo.

Mūsu ekskursiju pavadones sarunās vairākkārt pieminēja Tērvetes sanatoriju, par kuru, atklāti sakot, pati dzirdēju pirmo reizi. Kad bija iepazīta rūķu pasaule un nedaudz paceļots laikā, iedomājoties seno zemgaļu dzīvi šaipusē, devāmies aplūkot daudz aprunāto vietu – sanatoriju. 20. gadsimta 30. gados celta kā turberkolozes sanatorija, bet mūsdienās tur darbojas rehabilitācijas centrs "Tērvete". Šis kā viens no izcilākajiem funkcionālisma arhitektūras paraugiem Latvijā noteikti ir interesants apskates objekts arhitektūras cienītājiem vai neparastu "Instagram" kadru medniekiem, un, ja ceļš aizved līdz sanatorijai, iesaku atrast arī tēlnieka Kārļa Zemdega darinātos ciļņus, kas rotā ēkas fasādi.

Ne mazāk svarīgi – tieši pie sanatorijas var doties Veco priežu parkā pa takām, kas ne tikai jūs aizvedīs pie mūsu bērnības supervaroņiem – Lutauša un Sprīdīša –, bet arī patiks mierīgāku un klusāku pastaigu cienītājiem, kam drusku traucē burzma, jo te aktīvās sezonas laikā ir mazāk cilvēku.

Mājup dodamies ar sajūtu, ka, lai gan pavadījām tur krietnu dienas daļu un tā nebūt nebija pirmā viesošanās reize Tērvetē, esam tikai nedaudz apsildījuši degunu brīnumu pilnajā pasaulē un gada siltajā sezonā noteikti būs jāatgriežas, lai izložņātu rūķu namiņus, novērtētu Kurbada pasaules aktīvās atpūtas piedāvājumu un pārnakšņotu kādā no jaunā glempinga namiņiem pie Tērvetes ūdenskrātuves – vai nu kokos, vai pazemē, piedzīvojot un izdzīvojot pasaku pasauli ne dažas stundas, bet ilgāk. Jo ar vienu dienu pasakām ir par maz!