Viesatas upesloku dabas taka, ko 2010. gadā izveidoja biedrība "Viesatas upesloki", meklējama Pētertālē starp Jaunpili un Tukumu vien nedaudz vairāk nekā 60 kilometrus no Rīgas. Aptuveni 11 kilometru garā taka ir marķēta un labiekārtota – gar malām izvietoti soliņi, kur piesēst un nodoties gleznainās dabas vērošanai, gan galdiņi, kur sarīkot spēcinošu pikniku, bet ik pa brīdim gar takas malām izvietoti informatīvi stendi un pat spēles, kur stāstīts par apkārtnē sastopamajiem augiem, putniem, zivīm un dzīvniekiem, kā arī par stāvkrastiem un kritalām.

Un ne velti taku sauc par izziņas taku, jo izzināt ko te ir atliektiem galiem! Piemēram, takā aug 200 gadu vecas priedes, kas ir visbiežāk sastopamais skuju koks Latvijā. Augstākās priedes ir sastopamas Tērvetes dižsilā, bet vecākās no tām var sasniegt pat 350 gadu vecumu. Kā saprast, ka priede ir veca? Tai ir izteikti augsts vienmērīgs stumbra resnums ar platu zaru vainagu augšā.

Takā sastopama arīdzan virkne daudz un dažādu neparastu augu, koku un dabas veidojumu – resnā apse, piecžuburu liepa, milzīgi skudru pūžņi, mazais un lielais atsegums, bebru mītne, leknas lazdas, kļavu un melnalkšņu audze, siltā laikā – strausiņi un dzeltenā purva skalbe. Vārdu sakot – vesela dabas enciklopēdija!

Pilsētniekam neierasts skats būs cūku vannas – vieta, ko mežacūkas sev sarakušas dubļos starp sakritušiem kokiem, veidojot ko līdzīgu vannai. Karstās vasarās šādās vannās mežacūkas itin bieži meklē veldzi, kā arī berzējas gar apkārt esošajiem kokiem. Savukārt ziemā tās rūpīgi iekārto sev migu no egļu zariem zem kuplām eglēm, lai kārtīgi noslēptos no nevēlamiem traucētājiem. Vai zinājāt, ka mežacūkai ir vāja redze, bet laba oža? Cilvēka tuvošanos tā sajūt jau no 500 soļu attāluma.

Ja paveicas, tad attiecīgos gadalaikos Viesatas upesloku izziņas un dabas takā var sastapt arī kādu no tur mītošajiem raksturīgajiem putniem, tāpēc lieti noderēs līdzi paķerts binoklis. Uz ūdens var manīt zivju dzenīti un upes tilbīti, koku dobumos – lielās gauras māti, kas tur izperējusi mazuļus, ausīm noteikti nepaliks nepamanīts dziedātājstrazds un melnais meža strazds, takas līkumā sausserdī klusi var dziedāt sarkanrīklīte, bet priedē kukaiņus nepaguris meklē dižraibais dzenis.

Lai arī mēs taku apmeklējām, kad tikko izkusuši sniegi un ledus, līdz ar to upe par ūdens trūkumu sūdzēties nevar un taka vietām ir applūdusi vai mitra, nevienu brīdi neapsveram domu noiet takas īsāko versiju – ejam līdz pašam galam, jo zinām, ka piektajā kilometrā mūs gaida Spuņņakmens – viens no Latvijas dižakmeņiem. Zinātnieki uzskata, ka pelēko akmeni šurp savulaik atnesuši ledāji. Milža izmēri ir 4,7x4,7 metri, un veiklākie, kad upe nepalo, uz tā var arī uzrāpties un nofotografēties gleznainajā upes ainavā.

Pēc tam gan jādodas atpakaļ pa takas augšmalu. Pastaiga ved pa ļoti skaistu un mežonīgu dabas ainavu, ko reizēm pat mēdz pielīdzināt Gaujas ielejai. Protams, Viesatas upe ir daudz mazāka un seklāka par Gauju, bet nepieradinātas dabas sajūtu un dabas daudzveidību šeit var izjust pēc pilnas programmas. Jo sevišķi, ja tas ir šī gada pirmais pārgājiens.

Kas nav mazsvarīgi – dodoties uz Viesatas upesloku dabas taku mitrā laikā, jārēķinās, ka tā var būt slidena, tāpēc jāpadomā par piemērotu apģērbu un apaviem. Ja mājās ir pārgājienu nūjas, par ļaunu noteikti nenāks tās paņemt līdzi – uzkāpt un nokāpt pa dubļainajām un mālainajām nogāzēm noteikti būs vieglāk. Cik daudz laika paņems pastaiga? Mēs, soļojot gana raitā solī, bet iepazīstoties ar informatīvajiem stendiem, kā arī izmēģinot spēles un atrakcijas, pieveicām to divās stundās, taču meditatīvāka pastaiga varētu aizņemt līdz pat 3-4 stundām.

Ja kājas vēl nav nogurušas vai pavisam slapjas, var aizdoties arī uz tuvumā esošo Jaunmoku pils parku vai arī AS "Latvijas valsts meži" Kartavkalna dabas taku, kurā atrodas neliels senlatviešu pils makets, ko var izkāpelēt, pilskalns un skatu tornis. Vārdu sakot – iebrist pavasarī pēc pilnas programmas!