Kur sivēni skraida pa jumtiem. Ko piedzīvot piekrastes pērlē Rojā?

Teksts: Ketija Nuķe-Osīte
Foto: Kārlis Dambrāns, "Delfi"

Sasmaržot bangojošo jūru, nostāties pie vecas zvejnieku mājas un nolīst pavisam klusā pludmales stūrītī, kur runāties var vien ar kaijām. Roja nav tikai "pa ceļam uz Kolku", tā ir vieta, kur obligāti jāpiestāj, mums pastaigas laikā saka kādreizējā vides žurnāliste Anitra Tooma. Viņa kļuvusi par neoficiālo piejūras ciema gidi, kura viesiem parāda īsto Roju – kur gardākās zivis meklēt, sivēnus redzēt un pabūt mierā ar jūru un putniem.

Anitra par rojnieci kļuvusi pirms diviem gadiem, kad uz Roju pārcēlusies ar vīru, zoologu Vilni Skuju. Šeit viņa kļuvusi par savējo, iepazinusi vīra bērnības takas un blēņu vietas. Pavisam nesen palīdzējusi radīt Rojas audiogidu, kas stāsta par dažādiem ciema apskates objektiem un dzīvi piejūrā. Roja daudziem asociējas ar kādreizējo zvejnieku kolhozu "Banga" un slēgto zonu, kurā padomju laikos varēja iekļūt tikai ar īpašām atļaujām. Taču pastaigas laikā secinām – tā joprojām ir kolorīta vieta. Ko redzēt, piedzīvot un arī izgaršot Rojā?

Caur andeles vietām uz molu pie putniem niedrājos

Rojas upe ir Rojas sirds, pie upēm jau senos laikos veidojušās apdzīvotas vietas. Un arī duļķupīte, kā lībiešu valodā tulkot ciema un upes nosaukumu, ir visa centrā. Rojas upes kreisajā krastā atrodas "smukā pludmale", kā to dēvē Anitra, – ar labiekārtotu balto smilšu pludmali, stāvvietām, bērnu rotaļu laukumu, koka laipas taku un neparastu iemītnieku. Te vasarās čum un mudž no cilvēkiem, kas ķer viļņus un saules starus. Redzēt savām acīm gan svarīgāk ir nevis jūru, bet Zilo cerību sivēnu, kuru veidojis mākslinieks Māris Grosbahs. Mūsu viesošanās laikā sivēns vēl atrodas "tehniskajā" ziemas miegā, lai vēji to nepluinītu, bet arī bez tā skaistā pludmale vilina.

Foto pa labi augšā: Kristīne Maslovska

Anitrai un Vilnim gan mīļāks ir Rojas upes labais krasts. Dodamies gar ambulanci, uz Rojas tirgus vietu, kur visātrāk piekļūt dienvidu molam. Te niedrājos Vilnis nereti uzņem skaistās putnu fotogrāfijas, ar kurām dalās arī sociālajos tīklos. "Vīrs paņem savus rīkus un aiziet pāri ielai, nekur nav jābrauc!" priecājas Anitra.

"Vilnis to sauc par Mazupītes estuāriju. Saldūdeņi sajaucas ar sāļūdeņiem. Kur jūra atkāpusies, tur ir seklumi un pilns gan ar bridējputniņiem, gan dažādu sugu zosīm, pīlēm, gārņiem, kas nu atlido."

Labais jūras krasts ir mežonīgāks, smilšu strēle ne tik plata, taču aiz mola var redzēt īstas zvejnieku mājas ar kūpinātavām aiz sētas. Kājas pašas nes uz priekšu, lai no jūras malas iesoļotu "vecajā" Rojā – tagadējā Krasta, Liepu, Peldu un citās ieliņās.

Vecās Rojas burvība un jaunā Roja

Vecās Rojas atbalss, kas liecina par laiku pirms kolhoza varenības, nav tālu jāmeklē. Joprojām saglabājusies mazbānīša stacijas ēka, lai gan par paša vilciena klātbūtni vairs neliecina nekas. Pie Mazupītes ietekas jūrā atrodas Krišjānim Valdemāram veltīts piemineklis un bijusī Rojas jūrskolas skolotāju ēka ar piemiņas telpu. Anitra pastāsta, ka tieši Rojā, tobrīd vēl puika būdams, Valdemārs pirmo reizi ieraudzījis jūru un nolēmis, ka kādreiz "ietaisīs Rojā ostu", lai lielas laivas un mazi kuģi tur pietauvotos. Valdemāra vīzija piepildījusies, Rojā bija izveidota jūrskola, par kuru vietējie stāsta vēl šodien.

Ieteikums

Iepretim vietai, kur dzimuši Valdemāra sapņi, atrodas Rojas baznīca. Iekļauj arī to apskates vietu sarakstā!

Krasta ielā savām acīm var redzēt seno Lubezeres barona godību. Te joprojām stāv ēka, kur baronam Hānam bijusi graudu glabātuve – spīķeris. Mūsdienās to apdzīvojot galdniecība. Turpat netālu uzraksts pie dzeltena koka nama vēsta, ka tā ir bijusi vecā Rojas aptieka, kurā vēl senāk, impērijas laikā, mājojis veikals. "Visur var parādīt kaut ko skaistu un interesantu," nosaka Anitra, kamēr soļojam cauri vecajam Rojas centram.

"Rojas bagātība un veiksme ir, ka no sudraba zivtiņas pārtop zelta zivtiņās," stāstot par Rojas ģerboni, saka Anitra.

Obligāts pieturpunkts Rojā ir Jūras zvejniecības muzejs. Te kartē var apskatīt ne tikai veco Roju, bet ekspozīcijā izzināt zvejniecības tradīcijas. Un nopeldēties jūras šalkoņas dušā – atliek vien nostāties zem audio projekcijas. Šobrīd muzejā var apskatīt arī ekspozīciju, kas veltīta okupācijas laikam. Muzeja vadītāja Inese Indriksone mums pastāsta par laikiem, kad Roja bija slēgta teritorija ar kontrolpunktiem, iekļūšanai ciemā vajadzēja "propuskus" jeb atļaujas. Anitra smej, ka rojniekiem tad bijis visvairāk "radinieku", jo iekļūšanai ciemā vajadzējis ticamu pamatojumu. Muzejā var izzināt visu Rojas vēsturi – no kolhoza vēstures, zivju produkcijas bundžām, kas populāras bija visā Padomju Savienībā, līdz pat skarbajām vēstures lappusēm.

Nav noslēpums, ka Roja uzplauka, pateicoties zvejnieku kolhoza "Banga" vadītājam Miķelim Lismentam. Tas atbalsojas ciema jaunajā daļā, otrpus Selgas ielai, kur izvietojusies vidusskola, kultūras nams ar bibliotēku, stadions un varenas daudzdzīvokļu ēkas. "Lisments varēja visu ko no Maskavas par gardām zivtiņām dabūt. Viņš bija harismātisks. Šurp brauca slaveni mākslinieki, Seleckis filmēja," stāsta Anitra. Par ciema uzplaukšanu vēsta sabūvētās dzīvokļu mājas meža ielokā, bet mākslinieciskais gars Rojā valda vēl mūsdienās.

"Cilvēki ir tavs spogulis. Kāda es pret viņiem, tā viņi pret mani. Nekādu kurzemnieku iedomību neesmu manījusi."

Anitra atminas, ka pirmajā gadā, kad sāka dzīvot Rojā, viņai ar vīru bijusi apvienotā izstāde kultūras namā. Anitra atrādījusi savus rokdarbus, Vilnis – dabas fotogrāfijas, un ieradies krietns pulks cilvēku. Rojas dienās Anitra saņēmusi diplomu kā ievērojamākā jaunā rojniece. Un tas vēl vairāk liek justies šeit kā savējai.

Tādas jūras citur nav – Ķirķraga miers un skaistums

Latvietis bez jūras nevar. Tā mūs vilina visos gadalaikos. Un viena no krāšņākajām vietām, kur netraucēti baudīt mežonīgas pludmales skaistumu, ir Ķirķrags. "Šī ir brīnišķīga dabas vieta," saka Anitra. Uz to ved Ķirķraga iela – nomaļš ceļš, kur ik pa brīdim atklājas kāda māja, priežu puduris un šai pusei tik raksturīgās apaugušās kāpas. Lai atrastu ragu, atliek doties uz Ķirķraga ielu, sameklēt kādu taku, kas izved pie jūras, un soļot pa to.

Ķirķragā var satikt Sāmsalas dižpīles ar koši sarkaniem knābjiem, pastāsta Anitra. Regulāri šeit nākot, viņa pat iemācījusies šo putnu balsis. Te var sastapt arī ūdrus, kas gozējas uz akmeņiem, ja pacietīgi gaida. Vilnim tas izdevies vairākas reizes, taču ar kameru bijis jāsēž pat trīs stundas, lai iegūtu ideālo kadru. Milzīga laime to pieredzēt, jo tādu vietu citur Latvijā teju nav!

Foto: Vilnis Skuja

"Es vienmēr šeit esmu tik laimīga. Ja vēl saule spīd… Tad vēl ir dūmaciņa, jūra saiet kopā ar debesīm. Šeit vienmēr ir cita ainava."

Kur noķert Rojas garšu?

Obligāts pieturpunkts Rojā ir ne tikai tirgus laukums, bet arī īpaši izveidoti namiņi laivu formā turpat galvenajā – Selgas – ielā, kur tirgojas mājražotāji. Vietējo produkciju var dabūt arī "Zivju bodē" – te vitrīnās guļ svaigas un kūpinātas zivis, kā arī zivju kulinārija no lielākiem un mazākiem vietējiem uzņēmumiem. Starp citu, iepriekš esam stāstījuši par Rojas zvejniekiem Ervīnu un Oskaru, kuri arī piedāvā nogaršot savus kulināros stiķus.

Noteikti apciemot Anitra iesaka kafejnīcu un veikalu "Ķipītis". Protams, protams, ir arī citas vietas, īpaši vasaras sezonā, taču, kā sola Anitra, tik garšīgu ēdienu un smeķīgu medus kūku kā "Ķipītī" nekur citur nedabūt. Tik tiešām – vitrīna pārpārēm pilna ar garenajiem medus kūkas ķieģelīšiem. Kūkas recepte esot liels noslēpums. Spriežot pēc cilvēku rindas, kūkai un kafejnīcas piedāvājumam šeit ir leģendas statuss. Gribētos domāt, ka tie sivēni, kas danco pa "Ķipīša" jumtu, to dara aiz baudas par pilnajiem vēderiem.

Foto pa kreisi: Ligita Lauce

Ieteikums

Ja šovasar vēji jūs pūš Rīgas jūras līča Kurzemes virzienā – piestājiet Rojā! Gan jau manīsiet arī Anitru, kura pa ciemu ved kādu tūristu grupiņu. Bet, ja kompānijai ar savējiem pietiek, noteikti izmantojiet audiogidu, kura lielā karte atrodas tilta pār Roju labajā krastā.