Pasakains pārgājiens. 10 kilometru ar laimes zirgiem­
Andra Čudare
žurnāliste
Šoziem kožu sev pirkstos, ka esmu tāda bailule un nemāku ne slidot, ne slēpot, pat ar ragaviņām laisties no kalna neriskēju. Tā kā sirdsapziņa neļauj vēl vairāk laika pavadīt uz dīvāna, atliek doties pārgājienos, un labi, ka "Instagram" dzīlēs pamanīju keramiķes Laimas Grigones piedāvājumu doties pastaigā ar zirgiem! Uzrakstīju viņai ziņu, un sarunājām, ka Valentīndienā varu braukt ciemos. Lūk, foto stāsts par iepazīšanos ar zirgiem un labāko kardiotreniņu, kāds man pēdējo mēnešu laikā bijis.
Vien 70 kilometru attālumā no Rīgas, Bauskas pusē, ir Laimas keramikas darbnīca ar lieliem logiem. Iebraucot pagalmā, ar spalgu balsi sagaida suns un iznāk pati saimniece kārtīgos brienamajos zābakos. Tobrīd vēl nenojautu, cik pamatīga būs brišana, bet labi, ka kājās ūdensnecaurlaidīgi apavi un vēl aizlienētas slēpotāju bikses. Mājās šim piedzīvojam gatavojos un noskatījos Laimas video pamācību, kā pareizi sasveicināties ar zirgu (jāpastiepj dūrē savilkta roka, kam zirgs pieskarsies ar mīksto purnu) un kā pareizi iet līdzās (nevajag kūļāties gar dibenu, bet iet blakus tieši pie galvas). Jūtos gatava!
Foto: Viesturs Radovics
Priecē, ka laikā, kad "ierastās" izklaides ir liegtas, pieejamas nestandarta atpūtas iespējas, piemēram, braukšana haskiju vilktās kamanās, pastaiga ar sniega kurpēm vai iespēja pabarot briežus. Pastaiga ar zirgiem ir tikai viena no daudzajām lietām, ko šoziem Latvijā var pagūt izbaudīt. Un, iespējams, tieši pufīgās sniega kupenas manam piedzīvojumam piešķīra īpaši maģisku sajūtu.
Sekojam Laimai uz aploku, kur no zirgiem ne miņas, bet tur jau viņi skrien pāri uzkalniņam, jo brokastu laiku nokavēt nedrīkst. Katrs godīgi nostājas savā vietā un gaida auzas, tikmēr Laima iepazīstina ar pastaigas galvenajiem dalībniekiem. Vistumšākais zirgs ir Harmonija, viņa ir barvede, kura ātri vien iemācīs, ko nozīmē personīgā telpa un abpusēja cieņa. Līdzās nostājies Harmonijas pirmdzimtais Miervaldis, kurš pasaulē nācis tajā pašā pļaviņā pirms diviem gadiem, tad baltā Savana, kurai pietrūkst tikai prinča spožo bruņu. Viņas meita Sahara ir kafijas ar pienu krāsā un ir ārkārtīgi draudzīga. Bet nostāk ir milzīgais brūnis Livino de Gredos, nē, viņš nav neko nogrēkojies, gluži vienkārši Savana labprāt panašķētos arī no citu zirgu spaiņiem.
Laima atver vārtus un aicina visus aplokā, sākumā uztraucos, ka tikai nenostājos aiz kāda liela dibena un nedabūju ar pakavu pa pieri. Bet raizēm nav pamata, visi zirgi labprāt atbild manai pastieptajai dūrei un nepacietībā mīņājas, gaidot pastaigu. Man rokās ieliek Harmonijas pavadu, un gājiens var sākties. Uzreiz saprotu, ka jāpieliek solis, jo barvede ir ātra un uzdod pamatīgu tempu. Uztraukums ātri vien pazūd, jo zirgi ir mierīgi un labi zina ceļu, vienīgi Miervaldis ik pa laikam cenšas draudzīgi iekost citiem zirgiem dibenā, un var redzēt, ka viņš grib dauzīties.
Drīz vien nogriežamies mazā celiņā un sākas īsts izaicinājums – bridiens pa meža taku. Protams, uz pāris minūtēm piestājam pie stirnu barotavas, kur zirgi pamielojas ar auzām, vēl viens piedzīvojums ir pierunāt zirgus doties prom no pusdienu galda, Sahara grib uzkavēties, un tikai ar viltību, vilinot prom ar ēdienu plaukstā, izdodas viņu aizvilkt. Pirms mums neviens pa šo taku tajā rītā nav gājis, ceļā ir arī nokrituši baļķi, kam zirgi lec pāri. Labāk nekā teātra izrādē!
Kad izbrienam no meža, sākas pamatīgs putenis, nudien debesis jūk kopā ar zemi, horizonts vairs nav redzams un šķiet, ka esam izgājuši cauri maģiskam portālam un nonākuši pasakā. Kupenas ir dziļas, ik pa brīdim zirgs ar silto sānu piespiežas klāt un iestumj vēl dziļākā sniegā. Tā nav nekāda parastā izklaide ar smukiem zirdziņiem, nē, šī pastaiga ir nemitīga komunikācija, kad jālūdz zirgam nedaudz pabīdīties vai jāiestāsta, ka gana grauzt ziemājus.
Labi gan, ka līdzi nāca arī fotogrāfs, jo pati neizvilku telefonu un neko, neko nenobildēju, sniega vērpetēs pazuda laika izjūta un prāts vienkārši atslēdzās – termiņi un citas raizes vienkārši neeksistēja. Noslēgumā laiks pacienāt zirgus ar āboliem un burkāniem, izrādās, ka viens zirgs mierīgi nokraukšķinās pat kilogramu košo dārzeņu, tāpēc mūsu četru burkānu cienasts bija par sīku, šādu kļūdu, lūdzu, nepieļaujiet.