Jāsāk ar to, ka šis ceļojums bija Lauras medusmēnesis. Ar savu nu jau vīru Miķeli viņa satikusies Portugālē. Lai arī pirms tam Laura paceļojusi viena, tieši pēc iepazīšanās plašāk pavērušies pasaules ceļi – krustu šķērsu izbraukāta Eiropa, kā arī pabūts tālākās zemēs. Vēloties paplašināt eksotisko galamērķu klāstu, pērn abi nolēmuši izbaudīt kārtīgu Āfrikas piedzīvojumu, tomēr Covid-19 izjaucis ceļojuma plānus, un tā nu šī vizīte atlikta uz šo gadu, kad nolemts beidzot realizēt savu sapni.

Vaicāta, kāpēc tieši šāds galamērķis, Laura teic, ka Tanzāniju izvēlējušies tāpēc, ka tā piedāvā krāšņas safari iespējas, kas pārim bijis svarīgi, kā arī vilina ar augstienēm un salu – Zanzibāru. "Sapratām, ka šai valstij ir daudz, ko piedāvāt. Esam bijuši arī Marokā, kur, starp citu, mēs saderinājāmies, bet varu teikt, ka, lai gan Āfrika vien ir, tās tomēr ir divas pilnīgi dažādas pasaules. Turklāt nav mazsvarīgi, ka Tanzānijā ir arī salīdzinoši droši, ja runājam par tādu "īsto" Āfriku," teic Laura. "Man pašai pirms šī ceļojuma bija zināmas bailes – kā būs Āfrikā? Vai Tanzānijas iekšzemē būs droši, un kā es tur jutīšos? Es gribu visus iedrošināt: tur ir ārkārtīgi skaisti un forši, turklāt cilvēki ir ļoti draudzīgi. Nav jābaidās uz turieni doties. Kad bijām tur, jau otrajā vai trešajā dienā sākām domāt, uz kuru Āfrikas galamērķi mēs gribētu braukt nākamreiz."

Laura nenoliedz – ierodoties Tanzānijā, kultūršoks ir bijis. "Mēs bijām vienīgie "baltie" cilvēki – it īpaši pēc ziemas," viņa smej. "Tūristu tur nebija, un varēja arī manīt, ka īsti nav. Skatienus varēja just no visām pusēm. Nebija sajūtas, ka pastaigāties nav droši, bet fotokamera pirmajā vakarā palika somā. Man vajadzēja nedaudz pierast – vienu, divas dienas. Un tad jau sāku justies ērti," tā Laura.

Tā kā Laura ar Miķeli pavadīja laiku gan Tanzānijas iekšzemē, gan Zanzibārā, viņi var arī šīs vietas salīdzināt. Viena no galvenajām atšķirībām ir tāda, ka iekšzemes daļā galvenokārt dzīvo kristieši, bet Zanzibārā mīt musulmaņi. Līdz ar to lielā mērā atšķiras pat ikdienas gaitas. "Viena no šādām atšķirībām ir tajā, kā cilvēki ģērbjas, it īpaši sievietes. Zanzibārā sievietes ir gan burkās, gan arī vienkārši apsegtām galvām. Un viņas ir diezgan nepieejamas. Respektīvi, kontakts ir ar vīriešiem, kuri ir gan tirgotāji, gan gidi... Tāpat Zanzibārā cēlāmies piecos no rīta, jo skaļi tika lasīta lūgšana. Lai gan Zanzibāra ir Tanzānijas sastāvā – tas kādreiz ir bijis sultanāts, kas piederējis Omānai –, zeme ir ar krietni citādu vēsturi, tāpēc arī krasi atšķiras. Tāpat Tanzānijas iekšzemē dzīvo ļoti daudz masaju cilts pārstāvju. Viņi dzīvo māla bomās jeb būdās. Savukārt Zanzibārā masaji ir iebraukuši, lai izklaidētu tūristus. Tur ir ļoti izplatīts sekstūrisms – teikšu, kā ir... Īsāk sakot, tie nav autentiskie, viņi ir ieceļojuši vai vienkārši pārģērbušies par tādiem."

"Zanzibāra ir pilnīgs kūrorts, un tur var atrast viesnīcas, kādas vien vēlies, atkarībā no sava budžeta. Tas ir arī populārs medusmēneša galamērķis. Un tur, manuprāt, mierīgi var braukt arī ar bērniem. Tūrisms sit augstu vilni! Savukārt iekšzemes daļā izplatīts ir safari, bet ar viesnīcām būs mazliet sarežģītāk. Teiksim tā – iepriekš, ceļojot pa Āziju, mēs neko iepriekš nerezervējām – vienkārši braucām un tajā pašā vakarā atradām, kur palikt. Tanzānijas iekšzemē es jau iepriekš visu biju rezervējusi, jo sapratu, ka tas nebūs tik vienkārši. Tur ir mazliet jāpagatavojas."

Runājot par apskates vietām un piedzīvoto, noteikti jāpiemin safari. Laura bija izvēlējusies apmeklēt divus parkus – Tarangires dabas parku un Ngorongoro krāteri. Priekšroka dota šiem parkiem, jo pirmajā var redzēt ļoti daudz simtgadīgu baobabu, savukārt Ngorongoro ir ļoti daudz dzīvnieku. "Tā tiešām ir tāda pieredze, ko katram novēlu reizi dzīvē piedzīvot," piebilst Laura.

Lai arī ceļotāja teic, ka parasti cilvēki safari velta ilgāku laiku, viņi šai izklaidei bija atvēlējuši divas dienas. "Mūsu sajūta pēc brauciena bija tāda, ka mēs nemaz negribētu ilgāk, jo ļoti ātri pieradām pie tā, ka apkārt ir dzīvnieki. Otrajā dienā tu esi redzējis visu un it kā ir baigi forši, tomēr bijām gatavi doties nākamajā piedzīvojumā."

Tiesa, meklējot informāciju par parkiem Tanzānijā, kuros var lūkot dzīvniekus, pavīdēs arī Serengeti nosaukums, tomēr, kā stāsta Laura, tas ir ievērojami lielāks parks, būs vajadzīgs ilgāks laiks tā apskatei, līdz ar to arī jārēķinās ar pavisam citām finansēm. Viņu gadījumā par safari pieredzi nācās šķirties no aptuveni 1300 eiro.

Pievēršoties sastaptajiem zvēriem, Laura smej, ka šis tas bija redzēts zoodārzā, tomēr ir pavisam citādi to redzēt brīvā dabā. Simtiem gazeļu, ziloņi, žirafes, degunradži, lauvas, bifeļi, hiēnas, šakāļi, gnu, nīlzirgi, zebras, pērtiķīši un paviāni, dažādi putni... Tāpat ceļotāja teic, ka viena lieta ir doties uz parku, tomēr pavisam cita – ceļā nejauši sastapt zvērus. Piemēram, viņi atpūtušies uz savas naktsmītnes terases un garām paskrējušas žirafes.

Tāpat spilgti atmiņā palicis kāpiens vulkānā "Ol Doinyo Lengai", kas bijusi ļoti krāšņa pieredze. "Tas ir masaju svētais vulkāns, kas bija mūsu pirmais fiziski grūtais piedzīvojums – kāpām visu nakti," tā Laura.

Un, protams, nevar nepieminēt arī pašu Zanzibāras salu, kas priecē ar eksotiskām ainavām un laisku atpūtu. "Zanzibāra ir ļoti skaista. Visiem, kas plāno turp doties, es iesaku ņemt mašīnu un braukt apkārt salai. Kā jau minēju, sala ir ļoti tūristiska, turklāt visi tūristi bāzējas salas ziemeļu daļā, jo tur nav tik izteikts paisums un bēgums. Lai gan sala ir gluži neliela, es ieteiktu braukt uz salas dienvidiem, jo tur nav daudz tūristu un var izbaudīt īsto dzīvi. Tieši tas arī ir palicis atmiņā – nevis tā tūristiskā, bet autentiskā daļa."

Bet kā ar gastronomiskajiem pārsteigumiem? Iekšzemes daļā īpašu garšas pārsteigumu nav bijis. Ēduši to, kas dots, – rīsus, dārzeņus un gaļu. Savukārt uz salas gan izbaudīti jūras velšu prieki – viss ir svaigs un garšīgs, teic ceļotāja. "Rīgā būs grūti kaut ko tādu dabūt, tāpēc centāmies maksimāli visu izbaudīt tur," tā Laura. Tāpat abi iepazinušies ar viņu ātrajām uzkodām – gardo maizīti "chapati", kas ļoti iegaršojusies.

Rezumējot Laura teic, ka Tanzāniju ieteiktu apmeklēt dabas draugiem – ja patīk kā brīnišķīgas ainavas, tā flora un fauna, tad šis pavisam noteikti būs lielisks galamērķis. Taču uz Zanzibāru var doties arī tie, kuri kāro vien laiskoties pludmalē pie ziliem ūdeņiem.

Nav šaubu, ka Tanzānija ir brīnišķīgs galamērķis, kam ir daudz, ko piedāvāt. Tomēr, dodoties uz šo vietu, jārēķinās ar vairākām lietām.

Vietējās lidostās var izbaudīt pavisam citu pieredzi, stāsta Laura. "Tur nevar reģistrēties lidojumam – atbraucot uz lidostu, burtnīcā ieraksta, ka esi ieradies. Ar pildspalvu izraksta biļeti, un tad gluži kā autoostas zālē jāgaida, kad tevi pasauks."

Tāpat viņa atzīst, ka šī bijusi pirmā reize, kad viņi ceļojuši ar gidu – vismaz daļu brauciena. Jau Latvijā esot, paziņas pārim ieteica atsaucīgu pavadoni, ar kuru viņi sazinājušies iepriekš (ar visiem vietējiem un pakalpojumu sniedzējiem saziņa galvenokārt notiek lietotnē "WhatsApp"). Viņa jau bija izraudzījusies konkrētas lietas, ko vēlas darīt kopā ar kādu vietējo, un gids vien parūpējies, lai visas vēlmes piepildās, ņemot par to dienas likmi. Kā teic Laura, šī ir citāda pieeja nekā parastam tūristam, kuram tomēr, iespējams, ērtāk izvēlēties gatavu paketi, kurā iekļauta viesnīca, ēdiens un gids ar jau izstrādātu programmu. Laura stāsta, ka gida klātbūtne šajā vietā tomēr ir ļoti ērta, turklāt safari bez pavadoņa īsti nav iespējams, kā arī tehniski, apceļojot valsti, tu vari noīrēt mašīnu, tomēr ir jārēķinās ar korupciju. "Arī mūs vairākas reizes apstādināja policija. Labi, ka es iepriekš biju sapratusi – būs vieglāk, ja līdzi būs kāds vietējais. Ja vēlies ceļot pats ar savu auto, jārēķinās, ka tūrisms tur nav tik izplatīts un būs jāsaskaras ar korupciju."

Kā ir ar auto rezervēšanu? Laura forumos atrada auto izīrētāja pakalpojumus un aizpildīja veidlapu. Domājusi, ka būs jāreģistrē karte un jāveic pirmā iemaksa, bet saskārusies ar pilnīgi citu scenāriju – ceļotāji vien saņēmuši ziņu no uzņēmuma, ka pieteikums ir saņemts un mašīna būs. "Tas viss ir uz goda vārda. Cilvēki tiešām ļoti uzticas – bez jebkādiem papīriem. Tas bija ļoti vienkārši. Tikai jāpiebilst, ka jāsamaksā par braukšanas atļauju – tiesības, arī starptautiskās, tur nav derīgas. Tikai beigās, kad mūs apturēja policija, mēs sapratām, ka mūsu atļaujai beidzies termiņš, tomēr policisti bija draudzīgi un sodu mēs, par laimi, nedabūjām. Tomēr iesaku pasekot līdzi datumiem, kas norādīti atļaujā. Mēs to neizdarījām."

Ja sākotnēji Laura un Miķelis izvēlējās ceļot automašīnā, tad vēlāk viņi izmēģinājuši pabraukāties ar mocīšiem. "Kaut kas līdzīgs kā Vjetnamā, bet atšķirība ir tā, ka viņi brauc daudz prātīgāk. Ķiveres viņi neizmanto, bet dzīves moto ir sekojošs – visu darīt lēnāk, bez steigas," tā Laura.

Kā jau sieviete minēja iepriekš, naktsmītņu rezervāciju gan vērts veikt savlaicīgi. Turklāt līdzi jāņem arī higiēnas preces, jo viesnīcās tās būs retums. Šampūns, dušas želeja – ar to jānodrošinās pašiem. "Man nebija nekādu gaidu saistībā ar komfortu. Tomēr, domāju, dažiem varbūt varētu nepatikt, ka šur tur nedarbojas internets, kaut kur nav siltā ūdens... Labi, viena viesnīca bija patiešām netīra – tur varēja just, ka palagi pāris reižu nav mazgāti. Taču es to nesauktu par vilšanos. Es rēķinājos, ka kaut kas tāds varētu būt. Tas man nesagādāja nekādas raizes. Ja brauc uz Āfriku, jārēķinās, ka visur nebūs Eiropas standarti un tīrība."

Protams, nevar nepieminēt arī situāciju ar Covid-19. "Viņiem bija prezidents, kurš ticēja, ka tautu pasargās Dievs. Kopumā tā sajūta ir tāda, ka Covid-19 tur ir, bet viņi ar to sadzīvo. Tomēr, kad mēs bijām tur, viņu prezidents nomira. Tiek spekulēts, ka nāves iemesls bija Covid-19. Tomēr nekādu ierobežojumu nebija – šur tur redzams dezinfekcijas līdzeklis un dārgākās viesnīcās sagaida maskās. Tas arī ir viss." Tāpat Laura piebilst, ka šajā ceļojumā bija apdrošinājušies arī gadījumam, ja nāktos tur saslimt. Turklāt, lai arī ceļā satiktie ļaudis daudz par vīrusu neraizējās, pāris bija gana piesardzīgs – izvairījās no ballītēm, kuras Zanzibārā, starp citu, notiek, kā arī izvēlējušies neizmantot sabiedrisko transportu.

Tomēr, dodoties uz šādu galamērķi, jāpadomā par izvairīšanos arī no citām slimībām. Jautājums par malāriju bija aktuāls arī Laurai un Miķelim. "Pret malāriju vakcīnas nav. Viens variants ir dzert spēcīgas tabletes, otrs – kā darījām mēs – nopirkt pūšamos aerosolus (uz vietas var nopirkt daudz spēcīgākus). Vakarā vilkām drēbes, kas nosedz kājas un rokas."

Kāda ir komunikācija ar vietējiem? "Visi ir ļoti draudzīgi. Tomēr, kā jau minēju, galvenā komunikācija ir ar vīriešiem. Angļu valoda viņiem patiesībā ir ļoti laba. Vienīgais, protams, tas, ka viņi cenšas kaut ko notirgot un reti kura saruna galu galā izvēršas tikai par sarunu. Beigās parasti vienmēr seko piedāvājums. Tomēr kopumā cilvēki ir ļoti atvērti, smaidīgi un draudzīgi. It īpaši iekšzemes daļā, kurā, iespējams, nav tik daudz tūristu. Bērni gluži kā filmās – skrien pie tevis un smaida."

Vēlreiz vērts uzsvērt – Zanzibārā dominē islāmticība, tāpēc, izrādot pieklājību pret vietējiem un viņu kultūru, vajadzētu izvēlēties mazliet nosedzošāku apģērbu.

Laura teic, ka divas nedēļas pavisam noteikti ir minimums, ja ir vēlme atkārtot līdzīgu plānu, paviesojoties gan Tanzānijas iekšzemē, gan uz salas. "Mēs paspējām visu, kas bija ieplānots. Jau pēdējās dienās uz salas šķita, ka viss jau ir apskatīts un ir laiks vienkārši atpūtai. Tomēr, protams, vienmēr varētu un gribētos palikt ilgāk."

Diviem cilvēkiem uz divarpus nedēļām vajadzētu rēķināties vismaz ar 4400 eiro, ieskaitot aviobiļetes, testus un apdrošināšanu.

Sarunas noslēgumā Laura saka: "Mēs gribējām šādā ceļojumā doties jau pirms pandēmijas. Tad pat daudzi bija nesaprašanā, kas tas par galamērķi. Taču tagad redzu, ka visi tiešām brauc – it īpaši uz Zanzibāru. Tas ir ļoti vienkārši – biļetes ir pieejamā cenā, karantīnas nav. Arī es pati redzu, ka šis galamērķis šobrīd ir kļuvis ļoti populārs."

Ar citiem Lauras piedzīvojumiem un skaistajiem foto plašāk var iepazīties šeit un šeit.