Kā "Tūrisma Gidam" stāsta Emīls, interese par tālām zemēm viņam bijusi jau kopš bērnības. Skolas gados pabūts daudzviet, tomēr viņš uzskata, ka ceļot pa īstam sācis tad, kad pats varējis pieņemt lēmumus un doties pasaulē neatkarīgi no citiem.

Viens no lielākajiem piedzīvojumiem bija otrā ciemošanās reize Indijā, kad viņš pievienojies savam bērnības draugam Andrim Kreicburgam. Pavadot laiku Indijā, puiši sapratuši – viņi ir saderīgi ceļabiedri. "Man vajadzētu diezgan ilgi domāt, ar kuru cilvēku es varu braukt ceļot, jo mēs ļoti taupām naudu, un mūsu ceļojums ir par to, ka var būt istabiņa bez logiem, bet tu zini, ka piecelies, paēd un dodies baudīt galamērķi," teic Emīls, apstiprinot, ka ar Andri uzskati saskan.

Emīls Indijā pavadījis vairākus mēnešus, bet pēc tam pa taisno devies uz Taizemi, savukārt Andris, kurš bija paspējis vēl atgriezties Latvijā, viņam atkal pievienojies jau jaunajā mītnes zemē pēc kāda laiciņa. Piedzīvojumu meklētāji nosprieduši – Taizemi viņi iepazīs uz skrituļslidām.

Vaicāts, kā radusies šī doma, Andris atbild, ka skrituļošana abiem nebūt nav sveša – galu galā abi nāk no skeitparka. Turklāt šādai izvēlei ir arī praktisks pamatojums – tas ir arī lielisks un lēts pārvietošanās līdzeklis. Lai arī starppilsētu distancēm puiši izvēlējušies autobusu vai vilcienu sniegtās iespējas, pilsētas galvenokārt iepazinuši ar skrituļslidām kājās. "Tas ir foršs, ātrs, lēts veids, kā ieraudzīt visu, ko galamērķis piedāvā," piebilst ceļotājs.

Runājot par satiksmi, Emīls teic, ka tā ir diezgan mērena, tomēr, protams, jākoncentrējas, lai neiekļūtu ķibelē. Tāpat arī ceļotājs smejoties izceļ pārsteidzoši labo ceļu segumu: "Asfalts patiesībā bija ļoti labs. Es biju lasījis pretējo. Bet tad sapratu, ka tas, kurš to rakstīja, nav bijis Latvijā. Bija ļoti patīkami." Precīzus aprēķinus, cik vidēji katru dienu noskrituļots, viņi gan nav veikuši, bet Emīls prāto, ka tie varētu būt 15 kilometri vai vairāk.

Lai gan apzinās šo darbību bīstamību, Emīls stāsta, ka daļa no Taizemes pilsētiņu iepazīšanas izdevusies, pateicoties citu transportlīdzekļu spēkam, pie kuriem viņi pieķērušies un ar skrituļslidām vilkušies līdzi. "Velkoties līdzi mašīnai, nav jāpatērē enerģija. Drīzāk jākoncentrējas, lai neuzbrauktu uz kādas akas vai pamanītu brīdi, kad mašīna bremzē," stāsta ceļotājs.

Kuram katram transportlīdzeklim ķērušies klāt gan viņi nav – bieži vien šoferi paši devuši mājienu, ka ir ieinteresēti, piemēram, mājot un filmējot skrituļotājus. Tāpat arī gadījies pat iekāpt kāda auto bagāžas nodalījumā, tomēr arī ar šo kompāniju pirms tam iepazinušies un puiši tikuši aicināti iekāpt automašīnā. "Nav tā, ka mēs ieraugām pikapu un uzreiz kāpjam iekšā," smejas Emīls.

Šī ceļojuma laikā puiši pieķērušies vismaz pie tūkstoš transportlīdzekļiem, stāsta Andris. Viņš nenoliedz, ka šāds pārvietošanās veids ir gana riskants, un noteikti to neieteiktu atkārtot šādā izpildījumā. Tomēr tas, ko piedzīvojumu meklētājs var ieteikt, – kādu galamērķi tomēr aplūkot uz skrituļslidām. "Ar skrituļslidām noteikti vajag braukt – it īpaši pa šīm zemēm, kur satiksme ir lēnāka. Tur ir lielāks haoss, un šī iemesla dēļ braukt ar skrituļslidām ir daudz interesantāk."

Tāpat skrituļslidas kalpojušas kā lielisks iemesls, lai iepazītos ar vietējiem: "Cilvēki ir ļoti atvērti. Viņi atveras tā iemesla dēļ, ka mums kājās ir skrituļslidas. Vietējiem nav jautājumu par to, kāpēc esam šeit. Viņi redz, ka tu esi brīvs un atvērts cilvēks. Tā ir tā burvība, ka vari iepazīt vietējos. Tas ir baigi interesanti. Cilvēki redz, ka tu esi iebraucējs, bet tu neesi tūrists klasiskajā izpratnē."

Emīls teic, ka reiz skrituļslidas bija paņēmis līdzi arī kādā braucienā uz ASV, tomēr tik pozitīvas sajūtas viņš tur nav noķēris. "Cilvēki neuzticas. Netic, ka tu patiešām esi atvērts. Es gan nedabūju pa nagiem, bet tas nebija tas pats, kas Āzijas zemēs."

Lai arī tas varētu būt sarežģīti, ceļotāji prāto, ka uz skrituļslidām gribētu iepazīt arī Indiju. Emīls piebilst: "Saskaitot visas dienas, es Mumbajā esmu nodzīvojis kādus četrus piecus mēnešus. Satiksme tur ir nākamajā līmenī. Daudzi uzskata, ka Indijā satiksme ir ļoti nedroša, taču tur viss ir tik haotiski, ka viņi brauc ļoti lēni, lai paspētu reaģēt uz jebko."

Emīls un Andris sava Taizemes ceļojuma laikā nav apmeklējuši tūristu iecienītus apskates objektus. Tieši pretēji – no tādiem turējušies pa gabalu un meklējuši Taizemes autentisko garšu. "Mūsu mērķis vienmēr ir bijis tikt tālāk no tūristiem – tur ir lētāk un patiesāk. Tur, kur nav tūristu, vietējie uz tava rēķina negrib nopelnīt. Ir forši sēdēt kaut kur uz stūra, kur varbūt ir atvērta aka un mazliet smird, bet tajā pašā laikā tur ir čalītis, kas 10 gadus taisa vienu un to pašu zupu, un tā garšo kā nekur citur. Reizēm to īpašo sajūtu izjauc tas, ka izej pa mājas durvīm un tev jau kāds nāk kaut ko piedāvāt. Tālab mēs vienmēr, ja redzam gružus, ejam uz to pusi, jo tur būs kaut kas interesants. Tas pats ar viesnīcām. Pēc pieredzes – es esmu vairāk draugu ieguvis tajās viesnīcās, kuras ir lētākas. Jo vairāk maksā, jo cilvēki noslēgtāki. Tajā pašā laikā lētajās viesnīcās var sastapt tieši tādus pašus cilvēkus kā tu. Netiekties pēc bagātības un visām tām skaistajām vietām – tas mani iedvesmo. Tās ir tās sajūtas, kuras es cenšos meklēt."

Emīls atzīst, ka šāda veida ceļošana prasa daudz pūļu, gādājot par finansēm. Lai izbaudītu agresīvu divu mēnešu ceļošanu, nācās ietaupīt naudu, neizklaidēties tad, kad vēlējies, un atteikties no daudzām iespējām, kuras bieži vien draugi varēja izbaudīt. Bet vai bez ceļošanas varētu iedomāties savu dzīvi? "Laikam, ka ne. Gribētos ceļot tā, kā es to esmu iztēlojies. Tapēc es taupu un iesaistos dažādos projektos, un tas ir tas, kapēc es varu ceļot," rezumē Emīls.

Sekot puišu piedzīvojumiem iespējams šeit un šeit.