Izlolot siltumnīcu bez kaitēkļiem nav iespējams, ar to jārēķinās. "Problēma nav slimību ierosinātāju daudzums vai kaitēkļi, bet tas, ka augsnē trūkst derīgo mikroorganismu," atklāj dārzeņkopības speciāliste Mārīte Gailīte. "Nesabalansēta mēslošana jāvaino pie tā, ka augi ir mazāk izturīgi pret slimībām." Citiem vārdiem – jo spēcīgāki un apmierinātāki augi, jo izturīgāki tie būs.

Svarīgi arī pārskatīt sēklu paciņu krājumus un iegādāties ko jaunu: "Mūsdienās jaunās šķirnes veido izturīgākas, tāpēc lasiet hibrīdu aprakstus tirgotāju un selekcijas uzņēmumu mājaslapās. Nav jāsēj tie paši gurķi, kas pirms 30 gadiem!" pamāca Mārīte.

Tāpat viņa uzskata, ka ķīmisko līdzekļu varenība ir pārspīlēta: "Tas jāzina gan ķīmijas faniem, gan tiem, kas no tās baidās. Katrs preparāts jālieto noteiktā kaitēkļa attīstības stadijā, tomēr tā nav nekāda burvju nūjiņa, kas dubultos ražu un glābs augus," viņa saka. Kaitēkļi siltumnīcā būs katru gadu, tādēļ laicīgi jādomā par aizsardzības stratēģiju.

Ir vairāki profilaktiski pasākumi, ko iesaka veikt Latvijas Lauksaimniecības universitātes augu aizsardzības zinātniskā institūta "Agrihorts" pētniece Inta Jakobija: "Pirmkārt, jāizvēlas pret slimībām izturīgas šķirnes, tad pavasarī siltumnīca pamatīgi jāiztīra, jānomaina vecās auklas un augsne jāpapildina ar jaunu zemi. Lai kā arī gribētos, nevajag augus stādīt pārāk cieši, lai siltumnīcā ilgstoši neuzkrātos pārāk liels gaisa mitrums. Rudenī, protams, jāizvāc augu atliekas."

Liela gurķu liksta Latvijā ir neīstā miltrasa (Pseudoperonospora cubensis), tādēļ svarīgi izvēlēties hibrīdus, kas pret slimībām ir izturīgāki. Jāpiebilst, ka uz gurķiem un tomātiem var būt arī īstā miltrasa (Sphaerotheca fuliginea un Erysiphe cichoracearum), un, kā skaidro Inta Jakobija, "miltrasa saglabājas uz augu atliekām augsnē, bet neīstā miltrasa arī ilgāku laiku pēc tam, kad auga atliekas sadalījušās." Mārīte Gailīte papildina, ka neīstā miltrasa siltumnīcā parādās arvien agrāk un ierosinātājsporas var atnest arī vējš. Pirmās slimības pazīmes redzamas uz zemākajām, vecākajām lapām. "Tie būs gaiši zaļi un dzelteni plankumi, kas ātri kļūs sausi, bet lapas apakšpusē plankums būs mitrs," to atpazīt māca Mārīte. Piemērotākā vide slimības attīstībai ir 18°C temperatūra un augsts gaisa mitrums, šādos apstākļos pāris dienu laikā plankumi pārņem visu lapu, kas sakalst, un raža vairs nespēj nogatavoties. "Laba ideja ir iegādāties "Omex DP 98" lapu mēslojumu, tas slimību neārstēs, bet vismaz aizkavēs attīstību. Ilgu laiku bija pieejams tikai bordo maisījums, kas apdedzināja gurķus, bet kopš 2020. gada amatieru lietošanai ir reģistrēti līdzekļi "Revus 250 SC" un "Infinito"." Mārīte arī atgādina, ka augu aizsardzības līdzekļus drīkst lietot, stingri ievērojot visas etiķetē vai instrukcijā uzskaitītās norādes.

Īstās miltrasas postījumus uz lapām parasti raksturo kā plānu miltu kārtiņu, bet lapu apakšpuse kļūst dzeltenīga. Siltumnīcā jāuztur augsts gaisa mitrums, jo slimība ātrāk attīstās sausākā gaisā, nedrīkst aizmirst par regulāru vēdināšanu – kad augs pārkarst, baltā sarma uz lapām attīstās ātrāk. Lielākā daļa tā saukto lauka gurķu hibrīdu mūsdienās ir izturīgi pret šo slimību.

Ļoti veiksmīgi siltumnīcā pārziemo baltblusiņas (Trialeurodes vaporariorum). "Tās patveras vietās, kas pasargātas no ārējās vides, piemēram, siltumnīcas konstrukcijas spraugās, bet maigākās ziemās spēj izdzīvot arī lauka apstākļos," stāsta pētniece Inta Jakobija. Viņa norāda, ka siltumnīcu baltblusiņas ir bīstamākais segto platību kaitēklis, jo ļoti strauji vairojas, ar milzīgu apetīti izsūc augu šūnsulu un to ir grūti ierobežot. Visās attīstības stadijās baltblusiņas tomātiem, gurķiem un paprikai no lapu apakšpuses sūc sulu, lapas kļūst plankumainas un nokalst. Šo balto, lidojošo nelaimi var atnest ar stādāmo materiālu, traukiem, darbarīkiem vai apģērbu, bet tā var atlidot arī no kaimiņa siltumnīcas.

Neiztikt bez ēdelīgās parastās tīklērces (Tetranychus urticae Koch), kas pārtiek no augu sulas. Apaugļotās mātītes pārziemo siltumnīcu konstrukcijās un zemsedzē un kļūst aktīvas, kad gaisa temperatūra iesilst līdz 12–14°C, un sāk dēt olas uz nezālēm vai kultivējamo augu lapu apakšpusē. Ar neapbruņotu aci nesaskatāmās tīklērces var atnest arī ar stādiem. Izplatīts tīklērču avots ir sīkziedu rozes puķupodos, kuras nāk no ārzemēm.

Viena tīklērču paaudze attīstās nepilna mēneša laikā, bet siltākā laikā pat 7–14 dienu laikā. Kad lapu apakšpusē var redzēt smalku tīklojumu, ir skaidrs – tīklērce klāt un cīnīties ar to ir par vēlu! "Tīklērces spēj lidot uz saviem tīmekļiem, bet sezonas sākumā siltumnīcā attīstās vietējās, tepat pārziemojušās tīklērces. Tās izsūc lapu virsējo šūnu kārtu, bojātās vietas kļūst balti sudrabainas, bet lielākas kaitēkļu invāzijas gadījumā lapas dzeltē, nokalst, sačokurojas un nokrīt," skaidro Mārīte Gailīte. Tās parasti bojā gurķu lapas, bet nesmādē arī tomātu, paprikas un baklažānu lapotni.

"Tām patīk silts un sauss gaiss, īpaši labi tās jūtas apkurināmās siltumnīcās, tādēļ vienīgais variants ir palielināt gaisa mitrumu, tam jābūt augstākam par 85%," stāsta Mārīte Gailīte. "Tīklērce ir viltīga un ļoti sīka, tā paslēpjas zem tīmekļa, kur to neņems pat ķīmiskie līdzekļi. Tā spēj pārvietoties starp matiņiem uz tomātu lapas, neaplaužot tos, un izvairās no tomātu lapu sulas kaitīgajiem savienojumiem. Tā spēj tik strauji pārņemt augus, ka vienkārši jāatbrīvo siltumnīca un viss jādezinficē. Lai to pamanītu, jūnija vidū jāapskata gurķu zemākās lapas. Ja tur ir mazi, gaiši punktiņi, jārada augsts gaisa mitrums." Cīņā var doties, izsmidzinot "NeemAzal-T/S".

Ar vēju no tuvākajiem kartupeļu stādījumiem līdz siltumnīcai nonāk tomātu augļu brūnā puve jeb fitoftora (Phytophthora infestans), tādēļ tomāti no kartupeļiem jātur pa gabalu. Inta Jakobija skaidro, ka slimības ierosinātājs mēdz saglabāties augsnē un pārziemo uz pērnā gada augu atliekām. Inficētiem augļiem arī sēklas būs bojātas, tādēļ sēklas jāievāc tikai no veseliem tomātiem.

Aplūkojot augļus, uz tiem redzami brūni, izplūduši plankumi, augļa audi sākumā sacietē, zem mizas audi brūnē, bet spēcīgas infekcijas gadījumā viss auglis kļūst mīksts. Uz lapām, galvenokārt gar malām, parādās tumši brūni plankumi, ar laiku tās sačokurojas un atmirst. Tā ir plaši izplatīta un postoša slimība, un Mārīte Gailīte uzsver, ka pret brūno puvi izturīgu šķirņu nav: "Toties ir šķirnes, kas noražo ātrāk, nekā tā spēj attīstīties. Censties nomainīt augsni nav jēgas, jo kur gan ņemt jaunu un dezinficētu? Iesaku laicīgi sākt lietot "Omex DP 98" lapu mēslojumu, bet bojātos augļus un lapas samest ugunskurā – un miers."

Jūlija beigās, augusta sākumā, kamēr infekcijas pazīmes vēl neredz un ražas vēl nav vai to nevāc gluži katru dienu, ir vērts profilaktiski apsmidzināt augus ar fungicīdu "Revus 250 SC" un atkārtot smidzinājumu pēc 7–10 dienām. Tomēr Mārīte atgādina, ka ar vienu smidzinājumu efekta nebūs: "Ķīmiskie līdzekļi jālieto kā zāles – viss ārstniecības kurss vai nemaz. Stingri jāievēro norādes uz etiķetes vai instrukcijas, jo katram līdzeklim ir noteikts maksimālais lietošanas reižu skaits atkarībā no kultūrauga. Tāpat katram līdzeklim ir noteikts nogaidīšanas laiks – dienu skaits no apstrādes veikšanas līdz dienai, kad ražu var droši novākt un lietot pārtikā. Nogaidīšanas laiks ir atkarīgs arī no audzējamā auga."

Pelēkā puve (Botrytis cinerea) vasarā ar sporām izplatās pa gaisu, taču vairākus gadus tā saglabājas arī augsnē. Inta atklāj, ka vairāku nezāļu sugas, īpaši tās, kurām ir sulīgākas lapas, palīdzēs pelēkajai puvei saglabāties un savairoties, tādēļ bez ravēšanas neiztikt. Visstraujāk pelēkā puve attīstās uz tomātu augļiem – vispirms rodas ūdeņains plankums, bet, infekcijai attīstoties, bojātā vieta pārklājas ar pelēku sēņotni, kātiņš nopūst un bojātie tomāti nokrīt zemē. Jo augstāks gaisa mitrums, jo raženāk augs sēņotne un ātrāk pārņems siltumnīcu, tādēļ tomāti jālaista no rīta, ļaujot nožūt ūdenim, kas nonācis uz lapām, bet stublāja bojātās vietas apziež ar krīta un ūdens putriņu. Laistot pievakarē, tiks veicināta gutācija – ūdens pilienu rašanās uz lapām, arī tā veicina pelēkās puves attīstību.

Arī tomātu lapu sausplankumainība (Alternaria solani) saglabājas augsnē vai uz slimo augu atliekām, bet siltumnīcā to var ievazāt arī ar stādiem, ja slimība ieperinājusies sēklās, brīdina Augu aizsardzības zinātniskā institūta pētniece Inta Jakobija. Starp augiem slimības ierosinātāji pārvietojas ar gaisa plūsmu, ar kukaiņiem vai ūdens pilieniem. Vēl pirms ziedēšanas uz lapām un stublāja parādās brūni, apaļi plankumi, kuros var saskatīt tādus kā apļus. Pamanot pirmos bojājumus, var lietot fungicīdus, bet bojātās lapas jāizgriež, tās parasti parādās auga apakšā.

Tomātu lapu brūnais pelējums (Cladosporium fulvum) ir sēņu ierosināta slimība, "kas ne tikai saglabājas slimo augu atliekās un sēklās, bet ar sporām bagātīgi noklāj tomātu un gurķu auklas, stieples un visas konstrukcijas, kur ērti pārziemo", stāsta Inta. Parasti slimība attīstās līdz ar augļu nogatavošanos, un īpaši augstu vilni tā sit, kad gaisa mitrums ir vairāk nekā 90%, bet temperatūra 22–25°C. Kad uz lapām parādās zaļgandzelteni plankumi, bet lapu apakšpusē ir rūsgani pelēka apsarme, brūnais pelējums ir klāt. Ja bojātās lapas kustina, gaisā paceļas acīm redzams mākonis, kas dodas inficēt veselās lapas. Tomāti strauji nokalst, augļi nīkuļo, tādēļ nevajag sastādīt tomātus pārāk cieši – brūnajam pelējumam patīk biezokņi. Mūsdienās ar šo slimību parasti slimo kolekcionāru šķirnes, lielākā daļa hibrīdu pret to ir izturīga.

Liels drauds pēdējos gados ir tomātu krunkainās brūnplankumainības vīruss (ToBRFV), kas mēdz izplatīties ar sēklām, brīdina Mārīte: "Pērkot sēklas no ārvalstīm, ļoti jāuzmanās, jo vīruss samazina ražu par 30–50%, augļi deformējas, uz tiem veidojas dzelteni vai brūngani plankumi. Infekcija ilgstoši saglabājas augsnē, un no tās grūti tikt vaļā." Arī Valsts augu aizsardzības dienests brīdina neiegādāties sēklas internetā no nezināma vai apšaubāma pārdevēja. Vēl viens draņķis, kas atceļojis ar importa dārzeņiem, ir tomātu kode (Tuta absoluta) – sākumā kodes kāpuri barojas ar lapām, pēc tam sagrauž augļus. Mārīte par to izsakās lakoniski: "Trakāk nekā prusaki virtuvē!"

Ir arī parādības, kas izskatās pēc slimībām, bet tādas īsti nav, piemēram, augļu galotnes puve, ko izraisa kalcija trūkums, – vēl zaļiem augļiem galā veidojas tumšs plankums un auglis vairs nav ēdams. Arī nevienmērīgu nogatavošanos, netipiskus plankumus uz lapām un augļu plaisāšanu izraisa nesabalansēta mēslošana. Visu uzskaitīt diemžēl liedz rakstzīmju limits, tādēļ papildu informāciju par tomātu slimībām un kaitēkļiem var gūt bukletā, ko sagatavojis Valsts augu aizsardzības dienests, ar to var iepazīties šeit.

Pēdējos gados par aktuālu slimību kļuvusi gurķu zaļā mozaīka, bet Mārīte mierina, ka jaunākie hibrīdi pret to ir izturīgi. "Tā izplatās ar sēklām, kaitēkļiem un augļu sulu, un pat gliemeži, rāpojot no viena auga uz otru, var to pārnēsāt. Uz lapām parādās gaiši plankumi, mainās gurķa krāsa, samazinās arī raža, bet ēst tos gurķus var. To aizkavēt var, izsmidzinot vājpienu vai sausā piena pulvera šķīdumu, jo proteīns uz laiku padara vīrusu neaktīvu," pamāca Mārīte Gailīte.

Nedrīkst aizmirst par balto puvi (Sclerotinia scleotiorum), kam patīk, ja temperatūra pārsniedz 30°C un stādījumi ir biezi, arī paaugstināts gaisa mitrums, protams, baltajai puvei iet pie sirds. Bojātās vietas kļūst mīkstas un pārklājas ar vatei līdzīgu sēņotni, pēc kāda laika uz šīs baltās pūkas varēs redzēt melnus, iegarenus, graudiem līdzīgus veidojumus – tie ir sēnes augļķermeņi. Kad pamanīti pirmie slimības aizmetņi un sēņotne nav attīstījusies, bojātās vietas var apstrādāt ar kokogļu pulveri, bet, tiklīdz redzami melnumiņi, no augiem jātiek vaļā. Tikpat grūti cīnīties ar pelēko puvi (Botrytis cinerea), kas skar visas auga daļas, – sākumā inficētajā vietā parādās izplūduši, brūngani vai pelēcīgi plankumi, kas ātri vien pārklājas ar pelēku, mīkstu apsarmi. Augsnē un uz augu atliekām pelēkā puve dzīvo divus gadus, un, tā kā ar to slimo arī paprika, tomāti un visi citi augi, bojātās augu daļas jānogriež ar dezinficētu nazi un jāiznīcina.

Krasas temperatūras svārstības un paaugstināts gaisa mitrums veicina pelēkplankumainības (Ascochyta cucumeris vai Didymella bryoniae) attīstību – no lapu malām veidojas koncentriski plankumi, gurķu augšgals sašaurinās un tie veidojas līki. Pārgriežot gurķi uz pusēm, iekšā ir brūngana josla. Apaļi, gaiši plankumi ar brūnu maliņu liecina par lapu sīkplankumainību (Septoria cucurbitacearum). Mitrā laikā šie plankumi ir tumši brūni un ūdeņaini, bet uz augļiem parādās gaiši, iegrimuši plankumiņi. Lai no šīs slimības tiktu vaļā, jāiznīcina visas augu atliekas, jo ierosinātāji tajās var saglabāties vairāk nekā gadu. Ja augustā uz lapām veidojas nelieli, trīsstūrveidīgi brūnumiņi un laksts nokalst, nav jāvaino kālija vai kalcija trūkums: "Ja, pārgriežot gurķi, iekšā ir brūna svītriņa, tā ir askohitoze. Tā attīstās, kad siltumnīcā ir paaugstināts gaisa mitrums. Lai to ierobežotu, siltumnīca regulāri jāvēdina. Par fungicīdiem aizmirstiet, tie pret askohitozi ir bezspēcīgi," saka Mārīte.

Neredzams kaitēklis ir nematodes (Meloidogyne spp.) – velteniskie tārpi dzīvo uz augu saknēm un izsūc to sulu, bet par to klātbūtni liecina augu vīšana, ražas samazināšanās un apaļi izaugumi saknēm. Dažus milimetrus lielais gurķu trūdodiņš (Bradysua brunnipes) dzīvo augsnes virskārtā, un tā kāpuri attīstās pūstošās augu daļās. Trūdodiņi labprāt uzbrūk arī dzīviem, bet novājinātiem augiem un bojā saknes un gurķu vasas, tādēļ lielākās briesmas draud jaunajiem augiem, it sevišķi vēsumā, turklāt caur trūdodiņu koduma vietām var iekļūt slimību izraisītāji. Glābiņš ir laistīt gurķus ar mēru, jo trūdodiņi savairojas, kad ir pārāk liels zemes mitrums.