Dārznieks un dārzu mākslas uzņēmuma "Galantus" saimnieks Ansis Birznieks kopā ar sievu Baibu pērn novembrī īstenoja sapni par savu siltumnīcu jeb, kā viņi paši to dēvē, oranžēriju. Tā nav vis klasiska siltumnīca ar dobēm, kurās audzēt tomātu vai gurķu rindas, bet estētiski skaista siltumnīca, kurā var uzņemt arī viesus. Izrādās, šī siltumnīca ir ar noslēpumiņu – zem tās ir paslēpts pagrabs.

Oranžērijas vietā savulaik bija uzkalniņš, kur atradās vecs un pa pusei sabrucis pagrabs, bet ģimene to atjaunojusi. Nu virs pagraba jumta pārseguma ir skaista stikla pils, kurā atrodas veca bufete, kas šeit ieguvusi otro dzīvi, pagaidu galds un krēsli. Nākotnē oranžērijā būs arī tomāti un garšaugi podos, plauktiņi, augsts galds ar robustiem bāra krēsliem, kā arī, iespējams, dīvāns. Oranžērija, kā stāsta Ansis, būs vieta, kur darboties un atpūsties. Tajā varēs ne tikai sēt vai pārstādīt augus, bet arī ieturēt maltītes un organizēt meistarklases. Te pat varētu ierīkot mājas biroju.

"Oranžērija vairāk ir mūsu kaifam. Tā kā es nodarbojos ar dārzu ierīkošanu, man estētiskās prasības ir pietiekami augstas, mums ražas iegūšana nebija primārais mērķis. Mēs gribējām, lai tā ir forša vieta, kas dārzam iedod tādu kā rozīnīti," uzsver Ansis. "Šī oranžērija ir pierādījums tam, ka siltumnīca var piešķirt dārzam arī citādu raksturu un konceptu. Pamatmērķis mūsu siltumnīcai ir, lai praktiskais ar estētisko iet roku rokā. Tai jābūt foršai un baudāmai jebkurā gadalaikā." Izrādās, ideju šādai stikla siltumnīcai viņš smēlies no saviem draugiem, kuriem pieder restorāns "Goldingen Room". Kādā aprīļa dienā viņi oranžērijā pusdienojuši un tā iekritusi sirdī. Tā viņi nolēmuši savās mājās īstenot ideju par citādu augu māju.

Agronomes un dārzeņkopības speciālistes Mārītes Gailītes ģimenes mazdārziņā ir divas augu mājas – viena lielāka, otra – mazāka, un tās ir īpašas, jo nav vis pirktas, bet pašu būvētas, iesaistoties visai ģimenei.

"Mūsu ģimenes dārzā pašlaik ir divas paštaisītas plēves siltumnīcas. Agrāk bija trīs, tostarp viena stikla siltumnīca ar metāla konstrukciju, iegādāta deviņdesmito gadu vidū. 2010. gadā zem lielas sniega slodzes tā sabruka, un mēs to vairs neatjaunojām. To stikla lausku lasīšanu ar drebuļiem atceros vēl joprojām. Paštaisītās siltumnīcas savā laikā projektēja mans tēvs – Māris Gailītis, tolaik Baltijā lielākās siltumnīcu saimniecības direktors. Viena no tām ir tunelis no plastmasas caurulēm, tai jau vairāk par 30 gadiem. Savā mūžā tā vairākas reizes ir sagāzusies zem sniega, bet tika atjaunota. Pašlaik arkas ir sašķobījušās, bet ražas lielumu tas neietekmē. Agrāk mēs tur audzējām gurķus un tomātus, bet pēdējos gados tā ir atvēlēta lociņiem, salātiem, dillēm, redīsiem, garšaugiem, krūma pupiņām un citiem augiem, kurus nevajag uzsiet. Vienu gadu pat batātes tur izaudzēju. Šis tunelis ir 8 metrus garš, ap 2,5 metriem plats un ap 2 metriem augsts.

Otrā siltumnīca, koka karkasa, tika uzbūvēta deviņdesmito gadu beigās, jo mums vajadzēja lielāku platību kāpostu dēstiem. Sākumā tā bija 6 metrus plata, 8 metrus gara un 4,5 metrus augsta (korē), plēvi mēs laiku pa laikam mainījām – atkarībā no iegādātās plēves kalpošanas laika. Pie stingri novilktas plēves konstrukcija izturēja līdz 40 centimetriem biezu sniega kārtu. Taču koks zem plēves pūst, tāpēc laiku pa laikam konstrukcijas daļas jāatjauno. Arī plēve jāmaina. Pirms desmit gadiem, mainot plēvi, es nokritu no siltumnīcas jumta un visu vasaru nostaigāju ar kruķiem, tāpēc turpmāk mēs vairs nekāpām uz konstrukcijas, bet centāmies izmantot kāpnes. Izrādījās, ka ar mūsu kāpnēm 4,5 metri ir grūti sasniedzami, tāpēc pēdējās rekonstrukcijas reizē mēs šo siltumnīcu samazinājām līdz 5 metriem platumā, 7 metriem garumā un 3,2 metriem augstumā korē. Tagad tiekam galā ar kāpnēm.

Ainavu arhitektes un daiļdārznieces Daces Lukševicas skaistajā dārzā Tukumā ir ne tikai ziedu upes, bet arī paštaisīta siltumnīca, kurā viņa audzē tomātus, gurķus, vasaras puķes un skaistu daudzgadīgo augu stādus. Kā atklāj ainaviskā dārza saimniece, viņas augu māju īpaši iemīļojis kaķis, kurš plēvē atstāj savu nadziņu nospiedumus.

"Padomju gados, lai parasts pilsonis varētu uzbūvēt savu māju, bija jānodarbojas ar kādu papildus līdzekļu iegūšanu, tukumniekiem, tas bija rožu bizness. Tā arī mani vecāki sāka, 1975. gadā, vispirms siltumnīca, tad par "rožu naudu", pašu spēkiem tika uzcelta māja. Pirmā siltumnīca bija divstāvu - ar centrālo apkuri un automātisko vēdināšanas sistēmu. Arī šodien dārzs bez tās nav iedomājams. Mums ir liela ģimene, četri bērni un vēl mammīte. Gribas taču to savu izaudzēto gurķi, tomātu, vietu, kur audzēt stādiņus," stāsta ainavu arhitekte. Pirms 10 gadiem vēsturiskajai stikla siltumnīcai liktenīga izrādījās 2010/2011.gada sniegotā ziema, kad piecas diennaktis pēc kārtas sniga. Pēc tam laikapstākļi krasi mainījās, lija lietus, kā rezultātā sniegs samirka, siltumnīcai ielūza stikli. "Tā savu laiku bija nokalpojusi," noteic Dace. Taču tagad arhitektes ģimenei ir jauna un neapsildāma augu māja no plēves, kura tapusi, kombinējot karkasu no metāla un koka. Pamatus gan nācās pārbūvēt.

Kā ir iekārtota daiļdārznieces siltumnīca? Tajā ir metāla baseins, kas nav izņemams, un tas arī lieliski kalpojis "vecās siltumnīcas laikos". Siltumnīcā ir betonēta taciņa, bet gar sāniem ir plaukti. Vienā pusē plaukta apakša kalpo kā lieliska vieta, kur sabērt komposta zemi, savukārt otrā pusē, ir dziļā dobe tomātiem. Blakus siltumnīcai ir vēl viens ūdens toveris, kurš gan nav nolikts uz zāliena, bet atrodas uz paaugstinājuma, aptuveni 50 centimetrus no zemes. Šāda ūdens tvertne, kā stāsta daiļdārzniece, ir ļoti labs palīgs dārza un siltumnīcas laistīšanā. Pie tās var pieskrūvēt šļūteni, tai ir lieliska paštece, turklāt vasarā ūdens ļoti ātri sasilst. Uzsilušais ūdens vislabāk patīk gurķiem un tomātiem. Nākas tikai no akas uzpildīt ūdeni, lai papildinātu tukšo rezervuāru. "Ideāli būtu, ja varētu tajā sakrāt arī lietusūdeni, bet pie mums tas nav iespējams," norāda Dace.

Daiļdārznieces augu mājā var aizņemties arī citas idejas, piemēram, pie siltumnīcas ieejas var izbetonēt laukumiņu. Vaicāsiet – kāpēc tā? Kā skaidro Dace, tam ir ļoti praktisks pielietojums – uz tā var nolikt spaini ar instrumentiem, dārza šļūteni un citas lietas. "Kad bērni bija mazi, es uz tā noliku smilškasti. Tā vieta ļoti ātri saulē sasila, bērniem tur patika rotaļāties jau no maija mēneša, viņi gāja siltumnīcā pēc ūdens, taisīja dubļu vannas. Uz šāda betona seguma viegli ir arī saslaucīt izbirušās smiltis. Tāpat uz tā var likt arī bērniem baseinu, ūdens ātrāk iesils, turklāt šis būs labāks variants par ūdens baseina novietošanu zālienā, kur ilgstoša tā novietošana bojās zālīti.

Jūlijai Vilcānei ir polikarbonāta siltumnīca – tā uz viņas dārzu atceļoja 2017. gada vasarā. Kā atzīst agronome, šī siltumnīca nav viņas ideālā, bet pagaidām, kamēr nav iegādāta lielāka, tā savu funkciju pilda godam. Siltumnīcā Jūlija nerosās viena, viņai palīgā nāk mazie ķipari. Iepazīstieties – agronomes 5 metrus augstā, 3 metrus platā augu māja, kas augstākajā vietā (korē) sasniedz vairāk nekā 3 metrus.

Kā atklāj Jūlija, savulaik siltumnīca izmaksāja aptuveni 450 eiro. Ar uzstādīšanas darbiem esot ieekonomējuši, jo to paši uzbūvējuši. Arī dobju apmales nav iegādātas veikalā – tās ir veidotas no veciem, bieziem grīdas dēļiem, kas palikuši pāri no mājas remonta. "Taciņas starp dobēm ir izbruģētas ar vecajiem ķieģeļiem, kas turas labi, tikai ik pa laikam jānoskalo," norāda agronome.

"Siltumnīcā aug vismaz 10 dažādu šķirņu tomāti, īsie sīkkārpainie gurķi, rukola (tā tur ziemo un pavasarī ataug), parasti viens kabacis – tas ražo agrāk un visu vasaru, līdz vēlam rudenim, vienīgi aizņem daudz vietas. Garšaugi – baziliks, loki, timiāns, dažādi salāti, gurķene, mēnešzemenes. Kamēr tomāti, paprika, gurķi vēl mazi, tiek sasētas puķes, lai izaudzētu stādus, ko vēlāk izstādīt dobēs. Vienu gadu tālākajā stūrī audzēju arī puķzirnīšus. Šogad noteikti būs vēl tomāti un paprika, arī halapenjo," stāsta agronome. Augus viņa laista ar dārza šļūteni no spices, bet šogad, kā atklāj Jūlija, siltumnīcā būs ierīkota pilienveida laistīšanas sistēma ar taimeri, tās ierīkošana jau ir procesā. "Ierīkosim pilienveida laistīšanas sistēmu ar taimeri, lai šis darbiņš nav jādara pašiem, bet tas "padarās" pats," tā Jūlija.