Būt ieslodzītam traumatiskā ģimenes scenārijā jeb kā vecāki var sagandēt bērna dzīvi  (1)

Droši vien, ka daudziem būtu ko pastāstīt psihoterapeitam par attiecībām ar vecākiem. Jo mēdz taču gadīties, ka bērnība ne vienmēr ir bezrūpīga – diemžēl, bet psiholoģiska rakstura traumas nav nekas neparasts. Praktizējoša psiholoģe Jeļizaveta Musatova portālā "Vospitaj" stāsta par sešiem traumatiskiem ģimenes attiecību tipiem, kuri ir visai izplatīti: piemēram, dzīvojot līdzās ar vēsiem, narcistiskiem vai infantiliem vecākiem.

Bērns sāk runāt agrāk, nekā iepazīst valodas noteikumus. Tāpat arī mūsu priekšstati par sevi un pasauli, tieksmēm un reakcijām, spējām veidot attiecības attīstās vēl līdz tam, kā mēs iemācāmies pašanalīzi un refleksiju.

Personības veidošanā nopietnu lomu ieņem attiecības ar vecākiem un ģimenes noteikumi, turklāt gan tiešie un ne tik izteiktie. Aptuveni ap sešu gadu vecumu šīs attiecības un priekšstati jau mūsos tiek "ielikti" kā īpašas iezīmes, kuras nosaka visu mūsu tālāko dzīvi. Un, ja tu vēlēsies tās mainīt, tad nāksies daudz un cītīgi piestrādāt, tostarp kopā ar psihologu.

Ilgu laiku vecāki savus bērnus audzināja dažādu traumu gūšanai labvēlīgā augsnē, jo mammas un tēti savas atvases, visbiežāk, audzināja intuitīvi, vadoties no minējumiem un visiem iespējamiem stereotipiem.

Bet literatūra par psihes uzbūvi, bērnu un vecāku attiecībām, bērnu audzināšanu un dažāda veida psiholoģisko palīdzību pieejama kļuva nepavisam ne tik sen.

Mūsu vecākus veidoja viņu vecāki. Bet viņu – arīdzan vecāki... Laika griežos katrai paaudzei ir savi modeļi, priekšstati un noteikumi, kognitīvās stratēģijas, aizsardzības mehānismi – un savam laikam raksturīgā traumatiskā pieredze. Viss šis prasmju kopums, mainoties paaudzēm, tiek nodots no vecākiem – bērniem.

Kā uzsver psiholoģe, mēs esam garas ķēdītes "produkts", kurā arī mūsu vecāki ir tieši tāds pats posms. Un viņiem, visticamāk, arī ne īpaši ir paveicies ar bērnību.

Konflikti, robežu testēšana (bet tātad arī to pārkāpšana), sarūgtinājumi un aizvainojumi gadās katrās bērnu – vecāku attiecībās. Bet ja bērns saņem atbalstu, rūpes, cieņu, bet viņa pārdzīvojumi, intereses, gūtā pieredze tiek atzīta par svarīgu un vērtīgu – proti, ja vecāki bērnam sūta signālu "tu esi vērtīgs un mīlēts, un mēs priecājamies, ka tu esi", – negatīvā pieredze vienkārši paliek kā pieredze. Iespējams, pieaugušais par to atcerēsies, piemēram, terapeitiskā seansā, bet diezin vai pie tās būs jāpiestrādā mēnešiem ilgi (vai pat gadiem ilgi).

Nav izdevies apturēt notiekošo, nav bijusi iespēja uz to noreaģēt un pilnībā izdzīvot savas jūtas, vai arī cilvēks vēl ir bērns! Tātad, – viņš nav ticis galā ar piedzīvoto situāciju, jo fiziski un psiholoģiski vēl tai nav bijis gatavs, skaidro psiholoģe Musatova.

Terapeitiskais darbs ar bērnu – vecāku attiecībām bieži vien ir ilgstošs, pakāpenisks un ļoti saudzējams. Viens no iespējamiem etapiem – prasme paraudzīties uz vecākiem no ārēja novērotāja pozīcijas, bet nevis – bērna. Tas palīdz vecākos ieraudzīt parastus cilvēkus, kurus veidojusi ģimene un vide, – un pakāpeniski un patstāvīgi izlemt, kā uztvert attiecības ar viņiem tieši šodien.

Tas nebūt nenozīmē obligātu "pieņemšanu", "piedošanu" un "pateicību" vecākiem: tev ir tiesības uz jebkurām jūtām pret viņiem – no pateicības līdz naidam, no piedošanas līdz aizvainojumam.

Galvenais – pacensties vairāk uzzināt par vecākiem un par to, kādēļ viņi rīkojušies tā, bet nevis citādi, – lai saprastu, kā dzīvot tālāk ar tavā bērnībā iegūto bagāžu un kā atbrīvoties no traumu nastas.

Lūk, psiholoģe turpinājumā iepazīstina ar sešiem tipiskiem traumatiskiem ģimenes scenārijiem, un skaidro, kādēļ tie rodas, kā arī sniedz padomus, kā neitralizēt to ietekmi uz tavu dzīvi šodien!

Ja vecāki ir emocionāli nepieejami un vēsi, bērni dažreiz dara visu, lai saņemtu kaut mazumiņu siltuma un mīlestības: cenšas būt vislabākie, ērtākie, paklausīgākie. No viņiem izaug visiejūtīgākie, gādīgākie, atbildīgi altruisti – pilnībā pārguruši, nomocīti un nelaimīgi.

Ja tavi vecāki auguši tādā ģimenē – ar emocionāli vēsiem pieaugušajiem, kuri nav izrādījuši mīlestību un rūpes, vai pastāvīgi nav bijuši klātesoši arī fiziskā nozīmē, – tad pašu bērns var kļūt par viņu cerību uz mīlestību.

Pieaugušajos, kuri nav saņēmuši pietiekami daudz siltuma no vecākiem bērnībā, turpina dzīvot bērns, kurš kāri gaida, kad viņu "iemīlēs pa īstam". Kad parādās mazais cilvēciņš, kurš mīl bez nosacījumiem, vecāki ir gatavi viņam dot un dot. Taču apmaiņā pret to sagaida, ka bērns viņus mīlēs mūžīgi un uz visiem laikiem paliks blakus, lai aizpildītu iekšējo tukšumu un kompensētu nemīlēta bērna sajūtu.

Šādu vecāku pasaules ainiņā visbriesmīgākais, ko var izdarīt bērns, – izaugt un kļūt patstāvīgs (pirmkārt jau, psiholoģiski).

Bieži vien, centienos atdalīties no tādiem vecākiem, jau pieaugušie bērni izjūt vainas sajūtu: viņi jau ir noticējuši, ka viņu klātbūtne vecākiem ir vitāli nepieciešama un ka bez viņiem nevar iztikt, – separācija (atdalīšanās) vecākus varētu nogalināt.

Kā dzīvot tālāk. Ja vecāki uzskata tevi par vienīgo mīlestības avotu viņu dzīvē, atgādini sev, ka tev ar to nav nekāda sakara – tu ne pie kā neesi vainojams: tava mamma un tētis gaida nevis no tevis mīlestību, bet gan no saviem vecākiem. Tieši viņiem bija jāsniedz siltums, rūpes un atbalsts, un tā trūkums viņu iekšējā pasaulē radīja izsalkušu, melnu caurumu.

Pat ja tu "barosi" otru cilvēku visu mūžu, tas nemainīs viņa bērnību un neizdziedēs traumas. Atceries: vainas sajūta nebūt ne obligāti saka tev patiesību – tev ir tiesības uz personīgo dzīvi. Ja tavi vecāki ir bijuši "vēsi un klātneesoši", samierinies ar to, ka, iespējams, nekad nesagaidīsi no viņiem siltumu.

Parūpējies par saviem "melnajiem caurumiem" un uzņemies atbildību par to sadziedēšanu: izsēro savu neideālo bērnību, apraudi to, pārdzīvo cerības par mīlestības no vecākiem saņemšanas zaudējumu.

Protams, kā atzīmē psiholoģe, pateikt šo visu ir neizmērojami vieglāk, nekā iziet garu ceļu no sērām līdz savas esības atdalīšanās no vecākiem un neatkarības iegūšanas no viņiem. Dažiem palīdz stāsti par to, kā citi cilvēki tikuši galā ar līdzīgu pieredzi, dažiem – kas cits, – katram jāatrod piemērotākais ceļš.

Ja vecāki sevi nav realizējuši profesionālajā jomā, attiecībās un citās sfērās, viņi var no bērniem pieprasīt, lai tie atbilstu viņu nepiedzīvotajam ideālajam scenārijam.

Nereti tādās ģimenēs ir stingras prasības pret bērnu nodarbēm, mācībām, profesijas un partnera izvēli. Bērna "nepareizās" intereses un vēlmes tiek apspiestas, "nepiemērotas" iepazīšanās – izjauktas.

Citiem vārdiem sakot, tiek iznīcināts viss, kas apdraud vecāku iedomāto scenāriju, norāda psiholoģe.

Pieaugušā vecumā par šādām attiecībām tu vari atcerēties nevis kā tavu interešu apspiešanu, bet kā pilnīgu harmoniju ar vecākiem: "Mēs vienmēr bijām līdzīgi un domājām vienādi".

Un tikai ar laiku tev var nākt apziņa, ka tā nemaz nebija harmonija... Attiecībās iztrūka tava personība – to nomainīja tēls, kuru sev audzināja vecāki.

Atzīt zaudējumu un sērot par to ir smagi. Daži cilvēki pieliek lielas pūles, lai nesaskartos ar cerību, plānu un sapņu zaudēšanas realitāti, un šim nolūkam pat izmanto savus bērnus. No malas tāda uzvedība izskatās pēc rūpēm par bērna nākotni, tomēr ar laiku tā pārvēršas pārmetumos: "Es visu dzīvi veltīju tev, bet tu...!".

Kā dzīvot tālāk. Piešķir sev tiesības atdalīties. Tajā var palīdzēt divas lietas. Pirmkārt, personīgo robežu izpēte, pieredze to noteikšanā un aizstāvēšanā – un citu cilvēku robežu cienīšana. Otrkārt, interese par sevi: kas tu esi par cilvēku ārpus savu vecāku gaidām? Kas tev patīk, kas tevī raisa entuziasmu, ar ko tu vēlies nodarboties, ko tu jūti un kā reaģē dažādās situācijās, kāds ir tavs skatījums par dzīvi un vērtībām?

Tas viss ir nepieciešams, lai sāktu dzīvot savu personīgo dzīvi un pārstātu just tukšumu un bezjēdzīgu eksistēšanu, kurā tavi pūliņi vienmēr ir nepietiekami.

Pa ceļam, visticamāk, tu saskarsies ar vecāku protestu. Bet, jo biežāk tu paļausies uz personīgo izvēli un lēmumiem, jo spēcīgāka kļūs apziņa, – nepagūt dzīvot savu dzīvi tomēr ir briesmīgāk, nekā sarūgtināt vecākus.

Sevi nerealizējušu vecāku otrā puse – pastāvīga bērna vērtības samazināšana. Turpinājumā psiholoģe paraudzīsies, kā tas izpaužas ģimenēs ar vecākiem – narcisiem. Bet tam ir vieta arī tajās ģimenēs, kur vecākiem nepiemīt narcisma iezīmes.

Bērnu devalvēšana nav retums ģimenēs ar agrīnas un/vai piespiedu audzināšanas pieredzi, kā arī ģimenēs, kur vecāki uzauguši materiālo un/vai sociālo ierobežojumu apstākļos.

Ja vecāks jūtas pašnerealizējies, nepilnvērtīgs, nelaimīgs, viņam pat pret paša bērnu var parādīties skaudība, bet atvases panākumi šādam vecākam var šķist burtiski nepanesami. Šīs, bieži vien neapzinātās, skaudības dēļ vecāki var kritizēt vai ignorēt bērna sasniegumus, devalvēt viņa idejas un plānus.

Izpausmes var būt visdažādākās – no tiešas un bargas kritikas līdz pat hiperaprūpei, kad tiek nodoti simts iemesli, kāpēc tev kaut kas var neizdoties, ar komentāriem: "Es taču par tevi uztraucos!"

Tādi vecāki bērniem nodod vēstījumu: "Es tevi mīlēšu, tikai ar nosacījumu, ja tu paliksi neveiksminieks".

Apziņa, ka bērns – ar savām spējām, talantiem un visām iespējām var kļūt veiksmīgs – ir atkarīga no vecāku atbalsta, un šādiem nu jau pieaugušajiem bērniem sniedz gandarījumu.

Kā dzīvot tālāk. Atdalies no vecākiem un samazini kontaktēšanos ar viņiem.

Ja viņi paši neatpazīst to, ka problēma ir jūsu attiecībās – viņos, un nevēlēsies šo problēmu risināt, tad viņu skaudīgais skatiens tevi var vajāt līdz pat mūža galam. Tādā gadījumā distancēšanās un attālināšanās ir visefektīvākais līdzeklis.

Vēl psiholoģe par gana labu "ieroci" atzīst saziņas teritorijas ierobežošanu un "drošu" tēmu saraksta izveidošanu: proti, ar vecākiem vari pārrunāt laika prognozi, filmas, jaunumus valstī – un nekavējoties pārtraukt sarunas par tēmām, kas skar tavu un viņu privāto dzīvi.

Atceries, ka skābekļa masku sākumā jāuzvelk pašam sev: tavs darbs ir pievērsties personīgām robežām, pašvērtējumam, spējai atzīt savus sasniegumus – tas viss ir tavā kontroles zonā. Par vecāku jutām tu neesi atbildīgs!

Ģimenēs, kurās pieaugušie savas nenobriedušās personības dēļ netiek galā ar problēmām, bērni uzņemas atbildību uz sevi un kļūst par "vecākiem" paši saviem vecākiem – šo parādību dēvē par "parentifikāciju". Termins radies no angļu valodas vārda "parents" – vecāki. Psiholoģes pieminētā parādība apzīmē procesu, kad bērni funkcionāli kļūst par vecākiem saviem vecākiem.

Visbiežāk bērnam tas nav apzināts lēmums, bet gan neapzināta izvēle, ko veicinājusi vajadzība. Viņam nākas ātri pieaugt, jo blakus taču nav neviena, kurš uzņemtos atbildību par viņu un radītu drošības sajūtu.

Tādi bērni "remontē" vecāku attiecības (mēdz būt, ka pieaugušie pat vēršas pie bērna pēc palīdzības), lemj sadzīviska rakstura jautājumus, izrāda rūpes par vecākiem un pat kontrolē pieaugušos. Ar personīgajām problēmām viņi tiek galā paši un cenšas vecākus lieki neuztraukt, jā, un kopumā – neiesaistīt vecākus savā dzīvē.

Pieaugot, šādi bērni piedzīvo neuzticēšanos pasaulei un citiem cilvēkiem, un viņiem mēdz būt grūtības attiecību veidošanā. Viņi tiecas pēc sasniegumiem, kas paredzēti, lai aizsargātu pret akūtu bezpalīdzības pieredzi un ar to saistītajām šausmām, un dzīvo pēc principa "dari pats", skaidro Musatova.

Kā dzīvot tālāk. Maziem solīšiem virzies uzticēšanās cilvēkiem virzienā. Šajā procesā, kā likums, iesākumā norit darbība: piemēram, deleģē kādu darbiņu citiem – ar laiku arī pati attieksme mainīsies uz daudz uzticamāku. Mācies atslābināties, iepauzē, lai paelpotu un pārdzīvotu kārtējo šausmu vilni par to, ka kontroles vājināšanās dēļ varētu iestāties pasaules gals.

Uzkrāj alternatīvu pieredzi: pavēro, kad citi tomēr tiek galā paši un nepieviļ apkārtējos un kad tava neiejaukšanās nerada nekādas trakas sekas.

Atgādini sev, ka tu esi pieaugušais, kurš spēj par sevi pastāvēt, bet citu cilvēku bezpalīdzība – tā ir viņu problēma, kura nebūt ne obligāti apdraud tavu dzīvi un labklājību.

Atceries, ka tava trauma tev dāvājusi superspēku: tagad tu esi tas cilvēks, kurš spēj izdzīvot jebkurā zombiju apokalipsē! Bet kamēr tā nav iestājusies, turpini mācīties uzticēties un atslābināties.

Ģimenēs ar vecākiem – narcisiem bērniem tiek noteikts sava veida pienākums – sargāt pieaugušo cilvēku trauslo ego. Narcisu šķietamās pārliecības un dominēšanas otrā puse ir nedrošība, bailes un veselīga atbalsta trūkums.

Tādās ģimenēs bērns netiek uztverts kā personība – tas ir "aksesuārs", kas domāts vecāka neaizsargātā "es" aizsardzībai.

No malas vecāki – narcisi var šķist labi un gādīgi: viņi cenšas bērnu nodrošināt ar vislabāko vai pat sniegt pārliecību, ka viņš vispār ir vislabākais.

Tomēr tiekšanās pēc "vislabākā pozīcijas" nozīmē arī šīs prasības ievērošanu: jo uz pasaules labākajiem vecākiem taču nemēdz būt parastu bērnu! Talanti, sasniegumi, lieliska nākotne – tam visam jābūt bērnā, lai saglabātu vecāku sajūtu par savu varenību. Ja bērns vecākam – narcisam sagādā vilšanos, vecāks saskaras ar neizturamu savas nepilnības sajūtu, un viņš centīsies no tā visa aizstāvēties – ieskaitot, šantāžu, devalvāciju vai atteikšanos komunicēt.

Narciss ir gatavs nemitīgi devalvēt bērnu un viņa intereses, vēlmes, domas, spējas – jo, pateicoties tam, vecāks pats var dzirkstīt uz viņa fona.

Kā uzsver psiholoģe, sanāk tā, – no vienas puses bērnam ir jāuztur pieaugušo uzspiestais veiksmīgais tēls, bet no citas – nekādā gadījumā viņš panākumos nedrīkst pārspēt vecākus. No šādiem bērniem izaug vai nu hroniski veiksminieki vai arī hroniski neveiksminieki. Abas šīs kategorijas raksturo trausla pašcieņa, pastāvīga kauna sajūta un savas "nepareizības", sliktuma" un "nepilnvērtības" sajūta.

Kā dzīvot tālāk. Atzīsti, ka tava bērnība ir pagājusi, esot līdzās vecākiem – narcisiem, un ilgu laiku tu uz sevi esi raudzījies viņu acīm.

Mācies "atdalīt" no sevis šo skatienu caur vecāku – narcisu filtra, paraugies uz sevi citādi – labestīgi, ar atbalstu un atzinību.

Tajā bieži palīdz apkārtējā vide, kas var skatīties uz tevi tieši tā un atgādināt tev, ka ar tevi viss ir kārtībā, ka tu esi labs tāds, kāds esi. Pakāpeniski uzzini, kas tu esi atsevišķi no vecākiem, un pieņem, ka vecāki var pretoties separācijai jeb atdalīšanās procesam.

Atceries, ka arī tev, visticamāk, atdalīšanās noritēs visai grūti: vecāku – narcisu atvasēm attīstās atkarība, un draudi zaudēt vecāku uzmanību un piekrišanu, var šķist kā katastrofa – it kā kopā ar vecākiem no tevis atteiktos visa pasaule.

Taču psiholoģe Musatova mierina, – pakāpeniski tu spēsi atdalīt vecākus un pasauli un uzzināsi, ka citi cilvēki mēdz būt pieņemoši un atbalstoši – ne tādi, kā tavi vecāki.

Jebkurā ģimenē pastāv scenāriji un savi nerakstīti baušļi, kas tiek nodoti no paaudzes paaudzē: dažreiz tieši, verbāli, bet bieži – neapzināti. Šie scenāriji var izskatīties kā apgalvojumi, kuri it kā visiem ir zināmi un tos nevajadzētu apšaubīt, vai arī kā izplatīti teicieni aptuveni šādā stilā: "Neesam dzīvojuši bagāti – nav arī ko sākt..."

Šie scenāriji veidojas no ģimenes pieredzes. Kaut kad kāds no senčiem ir izdzīvojis to vai citādu situāciju konkrētā veidā, un viņa dzīvesveids ir saglabājies ģimenes atmiņā kā optimālais – jo tas taču nostrādāja.

Piemēram, ieteikums nekrāt naudu vai neiegūt to pietiekamā daudzumā – saistīts ar psihosociālu traumu, kas savukārt saistāma, piemēram, ar to, ka savulaik kādam kāds īpašums ir atsavināts. Vai arī vēl kāds pretrunīgu ieteikumu piemērs – vīrieti attiecībās censties noturēt ar visiem iespējamiem līdzekļiem, vai gluži pretēji – nevienam nepieķerties un neveidot tuvas attiecības – senči piedzīvoja karu, un no tā neatgriezās daudzi vīri un līgavaiņi...

Šāda veida padomus un ieteikumus, kuri savulaik ļāvuši pārdzīvot grūtus laikus, ģimenes var arī nepārskatīt, ņemot vērā jauno realitāti. Tieši tāpat kā netiek pārskatīti mūsu individuālie psiholoģiskie aizsargmehānismi, jo kādreiz taču tie labi kalpojuši un tāpēc turpina pastāvēt. Tomēr daļa no tiem no atbalsta un aizsardzības var pārvērsties ierobežojumos.

Kā dzīvot tālāk. Ir jāatzīst, ka ģimenes scenāriji un baušļi pastāv un tiek nodoti ar mērķi parūpēties par pēcnācējiem un pasargāt viņus – lai gan no malas tie var izskatīties kā dīvainas vecāku mācībstundas, kas gatavo grūtai un ne īpaši laimīgai dzīvei.

Ja tu vari paanalizēt šos scenārijus kopā ar psihologu, saskatīt to mērķi un dzīves kontekstu, kādā tie veidojušies, tev kļūs vieglāk nodalīt ģimenes ieteiktās "receptes" no reālās personīgās dzīves, bet tas savukārt nozīmē, izpētīt jaunas pieredzes teritoriju: labas attiecības, materiālo nodrošinājumu, drošību.

Galvenie soļi darbā ar bērnu – vecāku pieredzi – izpratne, atzīšana, sērošana.

Kad tu labāk sapratīsi, kas noticis tavās attiecībās ar vecākiem un kādēļ viņi tā uzvedušies, tu varēsi nodalīt vecāku skatījumu no sevis un kultivēt pats savu – neatkarīgu, savdabīgu...

Tu skaidrāk ieraudzīsi, kā vecāki ir ietekmējuši tavas personības veidošanos, un to, kā tu dzīvo savu dzīvi tagad.

Pēc tam parādīsies vairāk iespēju apzināti izvēlēties, kādām tagad būtu jābūt attiecībām ar vecākiem: no piedošanas un izlīguma līdz mijiedarbības pārtraukšanai. Jebkurš variants var izrādīties pareizais, norāda psiholoģe.

Visbeidzot, – ir vērts atzīt, ka vecāki bija tādi, kādi bija, – un diezin vai viņi stipri mainīsies, un citas bērnības jau vairs nebūs. Šis ir sāpīgs etaps, kurā norit atvadīšanās no veltīgām cerībām, tajā ir jāpaskatās acīs realitātei, jāapraud neideālā pagātne un nepiepildītie sapņi. Toties pēc tam tu sevi un savu nākotni ieraudzīsi nevis caur vecāku radīto traumu deformējošo spoguli, bet gan caur citu – tīru un skaidru – optiku. Lai veicas!