Deviņgadnieks histērijas iespaidā draud izlēkt pa balkonu – vecumposma krīze vai vecāku kļūda audzināšanā

Portālā Cālis" vērsās kāda satraukta mamma, lūdzot speciālista padomu, kā pareizāk rīkoties, vai pati ko izdarījusi nepareizi vai tā ir gluži kā norma, ja deviņus gadus vecs puika histērijas iespaidā draud izlēkt no balkona. Situāciju komentē psiholoģe.

"Mūsu ģimenē ir divi dēli. Vecākajam ir deviņi gadi, jaunākajam – gadiņš. Vecākais dēls jau kopš dzimšanas ļoti pieprasa uzmanību. Maziņš visu laiku pa klēpjiem un opā vien dzīvojās. Kad bija jau lielāks, var teikt, ka viens pats gandrīz nemaz nespēlējās, vienmēr mammai vai tētim bija jāspēlējas. Un arī spēlējāmies, jo apzināmies, ka bērnam jāvelta uzmanība. Kopumā mīlīgs un foršs puika, tomēr ar savu raksturiņu, jo lielāks paliek, jo ilgāk var taisīt scēnas, kamēr panāks savu.

Kamēr vēl negāja skolā, tikmēr kaut kā ar izrunāšanos tikām galā. Skolā pirmo pusgadu arī bija viss kārtībā. Tad sadraudzējās ar puikām, kam uzvedība nebija tā labākā. Arī viņam tā pasliktinājās. Parādījās piezīmes, piemēram, ka kādam citam bērnam salauzis mantu. Tā nekad nebija darījis. Toreiz runājām, protams, ka tā taču nav labi. Bija vēl piezīmes, ka skraida, neievēro drošības noteikumus skolā. Tad noņēmām datoru, teicām, ka kamēr nemācēs uzvesties, pie datora neies. Tas ļoti līdzēja, uzvedība gan skolā, gan mājās uzlabojās. Bija sācis arī runāt pretī tādā necienīgā manierē.

Pēc gada pieteicās brālītis. Vecākais dēls brālīti ļoti gaidīja jau sen. Un mēs runājāmies daudz par to, kā būs, kad brālis piedzims. Ka viņam būs jādala uzmanība, ka mēs nevarēsim visu laiku darboties tikai ar viņu, tomēr, ka mums vienalga viņš būs tikpat mīļš un svarīgs. Šķiet, ka viņš to saprata, pieņēma un bija priecīgs, ka būs lielais brālis, turklāt vēl arī jokojot teica, ka mamma tad mani tik ļoti vairs nemīļos un nebučos kā bēbi, jo būs īstais bēbis.

Bet šajās brīvdienās bija kaut kas traks. Sāka kasīties, necienīgi ar mums runāt, pacelt balsi. Iemesls – bija solīts brīvlaikā vest uz laukiem pie radu bērniem, bet mašīnu bija jāliek servisā. Puika tiktu aizvests dienu vēlāk. Un par to taisīja trādi rīdi. Pēc stundu ilgas scēnas vienā brīdī es neizturēju un uzšāvu pa plecu un teicu: "Kas tev ir, nomierinies, cik var!". Nokrita gar zemi, tēloja, ka salauzta mugura. Ja teātris, tad teātris, tēloju, ka zvanu ātrajiem. Sapratis, ka tie atbrauks un, nedod dievs, špricēs, ieskrēja tualetē un sāka gāzt visu pa zemi, histērija ne pa jokam. Tad pateicām, ka nebrauks ātrie, lai nākamreiz tā netēlo.

Man uznāca raudiens, sajutos tik bezspēcīga. Vienmēr esmu piedomājusi par uzmanību bērniem, veltījusi maksimāli daudz laika, lai justos mīlēti. Nu gandrīz kā pēc grāmatas, bet viņš draud lēkt laukā pa balkonu, jo tā neesot nekāda dzīve. Kad es raudādama prasīju, kā viņam trūkst, uzskaitīju, ko mēs tik viņam neesam devuši, ka citiem bērniem pat uz pusi nav tā, kas viņam, tad nomierinājās un teica, lai nesatraucos, ka viņš jau nebūtu lēcis, tikai tēlojis. Mans galvenais jautājums, vai tas šajā vecumposmā ir normāli, un tā ir kaut kāda vecuma krīzīte, vai mēs darām kaut ko nepareizi?"

"Paldies par jautājumu! Spriežot pēc aprakstītajām situācijām, lielāks jūtīgums un spilgtākas reakcijas tiešām varētu bērna temperamenta iezīme. Turklāt šajā vecumā vēl varētu būt situācijas, kad bērnam ir grūti tikt galā ar savām emocijām – ne velti grūtības savaldīties mēdz būt arī mums, pieaugušajiem.

Kā ar to tikt galā? Apsveicams ir pašas mammas dotais piemērs: ģimenē ienākot jaunākajam brālītim, vecāki painteresējās, vai vecākajam dēlam nepietrūkst uzmanības un vienojas, ka dēls var par to pateikt un vairāk laika pavadīt kopā. Šajā situācijā vecāki bija veiksmīgi atspoguļojuši vecākā dēla sajūtas un jau iepriekš novērsuši liekus strīdus vai uzmanības prasīšanu ar negatīvu uzvedību.

Arī vecākiem šādas situācijas nenoliedzami var būt smagas, bet, tā kā ģimenē ir gan mamma, gan tētis, abiem ir iespēja atbalstīt arī vienam otru. Kaut vai vienam izejot laukā nomierināties, kamēr otrs paliek ar bērnu. Jo mierīgāki būs vecāki, jo labāk ar situāciju tiks galā arī bērns, turpretī sakāpinātas vecāku reakcijas var "piešaut uguni" bērna pārdzīvojumiem. Dažkārt vecāki mēdz ļoti ilgi "turēties" un stundām censties mierīgi runāties ar bērnu, līdz beidzot vadzis lūst un vecāku pacietība ir pavisam izsmelta. Ja bērns sāk slikti uzvesties, labāk atgādinām par noteikumiem uzreiz, nevis gaidām, kad visi ir pārguruši un vairs nespēj savaldīties.

Papildu satraukumu bērnam var radīt tas, ka noteikumi nav bijuši zināmi iepriekš: piemēram, bērns slikti uzvedas, un vecāki, iepriekš nebrīdinot, paziņo, ka bērns par to saņems sodu. Bērnam šajā situācijā vairs nav izvēles un iespējas laboties, tāpēc negatīvās emocijas pastiprinās vēl vairāk. Labi, ja vecāks palīdz bērnam mainīt savu uzvedību un tikt ārā no esošās situācijas, piemēram, piedāvājot kādas alternatīvas sākotnējam plānam.

Gan vecākiem, gan bērnam būs vieglāk tikt galā ar situāciju, ja noteikumi būs zināmi iepriekš – par noteiktu uzvedību sagaidāmas konkrētas sekas. Jo precīzāk definējam to, ko saprotam ar "sliktu uzvedību", jo labāk. Tāpat arī jāatrunā konkrētas sekas – piemēram, ja esam nolēmuši uz kādu laiku liegt bērnam noteiktas privilēģijas, tad sarunājam, cik ilgi.

Ja vecākiem ir sajūta, ka ieteikumi ir izmēģināti, bet situācija neuzlabojas, ieteicams apsvērt iespēju vērsties pēc padoma pie psihologa. Tas var noderēt arī, lai labāk izprastu bērna temperamenta iezīmes un veidus, kā labāk palīdzēt tikt galā ar emocijām – gan bērnam, gan pašiem vecākiem."