Profesore Gunta Ancāne: tāds fenomens kā bērna 'niķi' nepastāv  (5)

Ar vārdu "niķi" visbiežāk apzīmē bērnu emocionālu un fizisku diskomfortu, sliktu pašsajūtu, kuras izpausmes viņu uzvedībā bojā vecāku ērtības, plānus, dzīvi. Nosaucot bērna nelabsajūtu par "niķiem", vecāki automātiski liek kaut ko mainīt savā uzvedībā bērnam.

Visu par un ap niķiem aplūko profesore, Rīgas Stradiņa universitātes Psihosomatiskās medicīnas un psihoterapijas katedras un klīnikas vadītāja Dr.med. Gunta Ancāne, kura sagatavojusi atziņu un ieteikumu krājumu "Vecākiem. Par sevi un bērniem". Šis izdevums ir atziņu krājums, ko profesore dāvina Latvijas iedzīvotājiem valsts simtgadē. Krājums būs pieejams bibliotēkās, bet profesore laipni piekritusi ar vērtīgo informāciju dalīties arī ar portāla "Cālis" lasītājiem.

Saprotot, ka bērns nevis "niķojas", bet nejūtas labi, vecāki automātiski cenšas kaut ko mainīt savā uzvedībā, lai bērns justos labāk. Jēdziens "niķi" un "gražošanās" neeksistē. Kad bērns nejūtas labi, viņam ir grūti uzvesties sociāli adekvāti. Viņš savu emocionālo un/vai fizisko diskomfortu izrāda neverbāli, atkarībā no vecuma raudot, vicinot rokas, kājas, kliedzot u.tml.

Nosaukt ciešanas par "niķiem" ir nežēlīgi. Tā vietā būtu meklējams diskomforta cēlonis, neskatoties uz to, ka paši vecāki tobrīd ir emocionālā diskomfortā. Reizēm tieši šis arī ir bērna diskomforta cēlonis – ka vecāki ir saspringti un nelaimīgi, nepriecīgi. Reizēm vecāki par "gražošanos" nosauc bērna skaidri izteiktu vēlmi, ko es gribu un ko es negribu.

Bērnam ir nepieciešama cieņa, tai skaitā tikt sadzirdētam. Pirmā un galvenā cieņas izpausme – uztvert bērna emocijas un sarunāties atbilstoši tām, nevis kā pacientam ar debilitāti nemitīgi muļķīgi smaidīt par visu, ko bērns saka un jūt. Patoloģiskā gadījumā vecāki vai vecvecāki mēdz muļķīgi smieties no paša sākuma, un bērns jūtas nesaprasts, atstumts un izsmiets, kas ir labs pamats, lai sāktos tā saucamie "niķi". Taču tā nav uzmanības pievēršana no bērna puses. Tas ir izmisums.

"Jāpiebilst, ka ir cilvēki, kuri vārda tiešā nozīmē barojas no bērna labsajūtas. Mazi bērni biežāk ir emocionālā diskomfortā nekā komfortā, un šie pieaugušie nespēj bērnam palīdzēt emocionāli atgūties. Šie ir cilvēki ar patoloģisku struktūru, kuri spēj emocijas tikai ņemt, tai skaitā arī no bērniem. Ja šādi cilvēki ir vecvecāki, vecākiem būtu pamats pārdomāt iespēju bērnu kontaktu ar viņiem ierobežot. Tie ir tie vecvecāki, kuri uzskata, ka labi bērni ir tie, kuri smaida, viņus uzjautrina, nevis viņiem pašiem ir kaut kas jādara, lai bērni smaidītu," izdevumā norāda Ancāne.

Ja bērns dabiski nesaņem pietiekami daudz uzmanības, viņš sāk meklēt un izmēģina dažādus vecāku uzmanības piesaistīšanas veidus. Katrs ir laimīgs, ja mīlestība no pieaugušajiem plūst dabiski un ja šīs patīkamās jūtas – būt pieņemtam, atzītam – dabiski "skalojas" apkārt visiem ģimenes cilvēkiem, nogulstas starp tiem un kalpo par matricu attiecībām. Dažiem bērniem tā ir viņu emocionālā pieredze no pirmā brīža. Dažiem, lai būtu centrā, jāpieliek papildu pūles un jāmeklē citi nedabiskāki paņēmieni. Pie tādiem pieskaitāmi bērni:

Ja bērns nejūtas saņēmis pietiekami daudz mīlestības, tad mēģina izraisīt starp sevi un vecākiem citas jūtas – bailes (par bērna pārdrošību, veselību, dzīvību), kaunu (par bērna uzvedību) vai vainu ("es kā sliktais vecāks").

Atkarībā no vecāku personības, apkārtējās vides un paša patības pārsvaru iegūst kādas no šīm jūtām un rada iespaidu par "bērna raksturu". Par to, ka "raksturu" lielā mērā veido vecāki un vecvecāki atkarībā no tā, kā palīdz bērnam iziet cauri dažādiem attīstības posmiem, reti kad aizdomājas.

Nebūtu precīzi sacīt, ka bērni pieprasa uzmanību – tā viņiem ir nepieciešama pastāvīgi. Ja viņi to dabū pietiekami, viņi sadarbojas. Ja sadarbība pārtrūkst – bērns nejūtas labi, un viņa nelabsajūta izpaužas uzvedībā – bērns kļūst hiperkustīgs, bēdas un izmisums kopā ar bezpalīdzības izjūtu kaut ko mainīt pašam rada vaimanas, asaras, kliegšanu, kuras būtība ir: "Tak' sadzirdiet to, ka es jūtos slikti!" Tam var būt trīs iemesli.

Satura problēmas rāmis ir, bet nav "siltu" attiecību:

Problēma attiecību rāmī jeb struktūrā – tas ir pārāk vājš. Bērnam nav iedoti skaidri spēles noteikumi – dienas kārtība ir šāda: tikos un tikos ceļamies, tikos ejam gulēt, šo šajā mājā ēdam, šo ne u.c. Bērni nevar noteikt dienas kārtību.

Triju un četru gadu vecumā bērni sāk apjaust, ka pasaule negriežas ap viņiem kā centru. To akceptēt nav viegli – būs daudz asaru un bezspēcīga niknuma brīžu, kad pārējie savas vajadzības gribēs respektēt ne mazāk kā bērna. Kad nāksies mācīties meklēt līdzsvaru starp savām un citu vajadzībām. Viena no pirmajām lielajām dzīves krīzēm, kuras veiksmīga pārvarēšana ļauj nekļūt par narcistisku personību. Jāpiemin, ka pārvarēšanas bāze tiek ielikta dzīves pirmā un otrā gada laikā, un tā ir – bezgalīga mīļuma, maiguma un izpratnes plūsma no vecākiem uz bērnu, kas ļauj justies emocionāli "pabarotam".

Problēma attiecību rāmī jeb struktūrā – rāmis ir pārāk stingrs un iestrēdzis, un sāk traucēt bērna augšanu. Iespējams, bērns to jau ir pāraudzis. Ja rāmis nepadodas, bērns neattīstās un saglabā infantilitātes iezīmes mūža garumā.

Nepieņemamas uzvedības gadījumā bērnam jānorāda, ka viņa uzvedība vecākiem nav pieņemama, un jāpārrunā nevis tas, ko viņš darīja, bet gan – kāpēc darīja un ko juta. Piemēram, kādam iesita. Tātad jutās dusmīgs. Par ko? Nobijies? Bezpalīdzīgs? Aizvainots? Sašutis? Vecākiem būtu labi to zināt, lai palīdzētu ko mainīt.

"Histērija" visbiežāk ir izmisums, dusmas, bezpalīdzība, ka tevi nesaprot. Esiet blakus, mierīgs, izlēmīgs, pacietīgs, savu viedokli skaidrojošs.

Bērna dusmas ir labākas nekā depresija, jo nozīmē, ka mentāli bērns ir vesels. Ja bērnā kāds izraisījis dusmas, tātad, viņaprāt, pārkāpis personas robežas, un tādā reizē ir dabiski dusmoties. Ja tā vietā, lai dusmotos uz citiem, dusmas tiek pavērstas uz sevi, iestājas tā sauktā depresija, bērns mentāli jau ir bojāts, un tad steidzīgi jāvēršas pie ārsta psihoterapeita/psihosomatologa, kuram ir zināšanas un prasmes šajā jautājumā palīdzēt. Un, kas nav mazsvarīgi, pie ārsta psihoterapeita/psihosomatologa uz konsultāciju jādodas tieši vecākiem, jo 60 procentos gadījumu bērns tiek izārstēts, mainoties vecāku attiecību un attieksmes modelim, kuru diagnosticēs un ārstēs ārsts. Dažkārt psihoterapijas process nepieciešams arī bērnam.

Lielāko ļaunumu cilvēkiem nodara muļķība, un tas jāņem vērā, arī reaģējot uz, pēc vecāku domām, bērna "niķiem". Latviešu tautas pasakā lācis, sava drauga mieru sargādams, grib nosist traucējošo mušu, bet tā uzlaižas uz zemnieka pieres, un, sitot mušu, lācis pie reizes nosit arī draugu.

Bērns vienmēr testē, cik stipras ir robežas. Tādas ir cilvēku attiecības – un valstu attiecības – stiprākās mēģina pakļaut un izmantot vājākās.

Tie, kuri jutušies nesadzirdēti, kuri nav spējuši pievērst vecāku uzmanību ne ar kliegšanu, ne raudāšanu, ne slimošanu, ne "sliktu uzvedību", bieži visu dzīvi dzīvo ar dziļi zemapziņā slēptu sajūtu un izjūtu "manis nav". Dažādu faktoru mijiedarbības rezultātā tie var izveidoties par:

Avots: Rīgas Stradiņa universitātes Psihosomatiskās medicīnas un psihoterapijas katedras un klīnikas vadītājas Dr.med. Guntas Ancānes atziņu un ieteikumu krājums "Vecākiem. Par sevi un bērniem. Atziņas un ieteikumi, lai bērns augtu vesels un laimīgs".