Ne velti mēdz teikt, ka mēs visi nākam no bērnības. Dažreiz mēs arī paši nesaprotam, kas gan traucē mums augt, pilnveidoties, bet pats galvenais – gūt gandarījumu dzīvē. Kā atpazīt, "no kurienes aug kājas", un ko iesākt, lai situāciju labotu, portālā "Parents" skaidro psiholoģe Jūlija Afanasjeva.
Iesākumā speciāliste piedāvā iepazīties ar vairākiem stāstiem no savas darba pieredzes, par kuriem, pēc viņas teiktā, gribas raudāt. "Visi šie cilvēki ir dažāda vecuma, dažāda sociāla stāvokļa. Viņus vieno viens: viņi ir auguši ģimenēs, kur tuvinieki vainu novēluši uz citiem, izvairījušies no atbildības par saviem vārdiem un rīcību, pārmetuši un apsūdzējuši. Un tagad viņos runā aizvainoti, nemīlēti bērni," saka psiholoģe.
Dzīves patiesība
Alisa, 32 gadi: "Mana māte man zvana katru dienu un vairākas reizes. Un ja es neceļu, viņa sāk man rakstīt – sākumā uzdodot jautājumus, bet pēc tam izsakot pretenzijas. Dienas laikā mūsu komunikācija aizņem ne mazāk kā pusotru stundu. Pamatā viņa vaicā, bet es atbildu. Turklāt atbildu to, ko viņa vēlas dzirdēt. Baidos teikt patiesību, jo jau iepriekš zinu, ka sekos nosodījums, panika, skandāls aptuveni šādā garā: "Es taču teicu!". Vienu minūtīti, man ir ģimene, bērni, darbs! Nekādi neizdodas mainīt mūsu komunikāciju uz vieglāku un relaksētāku, prieka no tās nav nekāda, bet arī pārtraukt baidos – mamma aizvainosies, kreņķēsies, viņai ir slima sirds."
Mihails, 45 gadi: "Sieva bieži man pārmet, ka esmu pārlieku prasīgs pret mūsu vecāko meitu, ka es nedodot viņai brīvību, noslogoju ar mājas darbiem, kritizēju. Un uzskata, ka viss ir tāpēc, ka man pašam ir ļoti stingrs, autoritārs tēvs, kurš bērnībā man nedeva nekādas atlaides, un jā, arī šodien kontrolē katru manu soli. Un man sāk šķist, ka sievai ir taisnība... Cenšos būt pielaidīgāks, mazāk piesieties. Un redzu atgriezenisko saiti. Izrādās, ja mazāk kritizē, bērnam ir lielāka motivācija."
Elēna, 22 gadi: "Atceros tos šausmīgos brīžus: man bija 13 gadu un pēc katras pastaigas māte mani apostīja – vai neesmu smēķējusi. Vienreiz es atnācu netīros šortos – biju sēdējusi zālē, spēlējoties ar draudzeni – un dzirdēju, ka esmu izvirtule. Mammu, es taču pirmo skūpstu saņēmu 16 gados! Bet smēķēt neesmu pamēģinājusi līdz šim laikam. Kāpēc tu mani katru reizi pazemoji ar savu neuzticēšanos? Es pārtraucu komunicēt ar māti uzreiz, kā iestājos augstskolā un pārcēlos uz citu pilsētu. Bet raudu es gandrīz katru dienu, jo skumstu un vēlos salīgt mieru, bet nezinu, kā to izdarīt, un esmu pārliecināta, ka viņa man nepiedos."
Larisa, 28 gadi: "Katru gadu, kad man bija nepieciešams sapirkt apģērbu skolai – ziemai vai vasarai, es biju spiesta no mātes klausīties, cik viņa ir nogurusi strādāt, ka nav naudas... It kā es būtu vainīga pie tā, ka mainās sezonas un es augu. Es pat neuzdrošinājos iepīkstēties, ka man nepatīk tā vai cita lieta, tas būtu gadsimta skandāls par tēmu, cik esmu nepateicīga un kāda viņa ir māte-varone."
Aleksandra, 42 gadi: "Es tik ļoti neieredzēju savu māti par viņas mūžīgo čīkstēšanu, pastāvīgo neapmierinātību un par to, ko man nācās redzēt, kad viņa centās sakārtot savu personīgo dzīvi. Biju pārliecināta: es tāda nekļūšu nekad. Taču manā dzīvē notika tieši tas pats: aborti, nabadzība, krāpšana, nodevība. Es uz saviem bērniem kliedzu katru dienu. Man ir tieši tāds dubultzods, "nokāries" vēders. Esmu salīkusi vecene, kašķīga un atriebīga. Man sevis žēl un žēl savu māti, es cenšos būt citāda, bet neizdodas. Un neatceros, kāpēc esmu izšķērdējusi savu dzīvi, lai nekļūtu par savas mātes līdzinieci, tā vietā, lai būtu es pati? Esmu nomaldījusies, man ir slikti."
Kā saprast, ka vecāki bijuši toksiski
- Bērnībā tevi uzskatīja par nodevēju, kad izdarīji pats savu izvēli, izrādīji patstāvību. "Kā tā – dzimšanas dienu svinēt ar draugiem?! Bet kā tad omīte, bet mēs? Un vispār – es speciāli no darba atprasījos un kūku izcepu, draugi pagaidīs".
- Tev nebija iespējas pabūt vienatnē, nebija savas personīgās telpas (vecāki varēja nākt pie tevis bez klauvēšanas, pārbaudīt, ar ko nodarbojies, lasīt tavu personīgo dienasgrāmatu, izstāstīt tavus noslēpumus citiem ģimenes locekļiem vai pat draugiem).
- Tu baidījies tuviniekiem kaut ko atteikt, jo pēc tam tevi varēja atstumt. Tu uzskatīji, ka tev ir jāatbilst vecāku priekšstatiem par to, kādam tev jābūt tagad un nākotnē. "Gribi stāties "žurnālistos"? Kam viņi vajadzīgi?! "Ekonomiskajā", un punkts!"
- Ja vienam no vecākiem bija slikts garastāvoklis, dusmas vai citādas nepatīkamas emocijas viss ģimenē notika kā pa ķēdīti, – visi uztraucās, strīdējās. "Tētis ir noguris, ejiet prom un netraucējiet, citādi būs skandāls."
Kā izaudzināt laimīgu bērnu? Atsakoties no stereotipiem un mīlot, atgādina profesore Ancāne
- Tu uzskatīji par savu pienākumu vai piedzīvoji vajadzību rūpēties par vienu no vecākiem un pat audzināt viņu. Kad mamma, piemēram, prasa padomus meitai personīgas dabas lietās, vai dēlam apgalvo: "Tu esi galvenais palīgs mājās, bez tevis es netikšu galā."
- Uz tevi gūlās atbildība par cienījamas ģimenes statusa iegūšanu. Sasniegumi šo statusu paaugstināja, neveiksmes – samazināja. "Man kauns būs teikt vectētiņam, ka tev ir slikta atzīme matemātikā", "Kāpēc vajadzīgs tas sports, ja tu vienalga nekad negūsti uzvaru."
- Tava ģimene bija būvēta uz varas un pakļaušanās pamatiem, nevis cieņas un līdzvērtības. "Kas tu tāds esi, lai gribētu?", "Es tā izlēmu, tātad, tā arī būs manā mājā."
Visas šīs iepriekš uzskatītās lietas tu vari uzskatīt kā normu vai arī, gluži pretēji, nodrebēt, atceroties līdzīgas situācijas no bērnības – jebkurā gadījumā, ja esi audzis šādā ģimenē, bez sekām tas nav palicis, brīdina psiholoģe.
Kā sauksi, tā atsauksies...
Sekas var būt dažādas, bet psiholoģe apskata visizplatītākās:
- Tu jūti nepieciešamību glābt visus pēc kārtas, un arī pats piedzīvo vajadzību tikt glābtam;
- Uzņemies atbildību par citu cilvēku jūtām, ieradumiem un lēmumiem;
- Neproti atšķirt savas emocijas no svešām;
- Uzskati, ka partneris tevi papildina, bet bez viņa tu neesi nekas;
- Tev šķiet, ka esi nodots, ja kāds no tuviniekiem nodarbojas ar savām lietām;
- Esi pārliecināts, ka esi vajadzīgs cilvēkiem tikai tad, ja dari kaut ko derīgu;
- Par citiem rūpējies pat pārāk uzmācīgi, turklāt par sevi domājot pēdējā kārtā;
- Baidies, ka ar tevi manipulēs;
- Neuzticies apkārtējiem un ar grūtībām saejies ar cilvēkiem, īpaši pretējā dzimuma;
- Attiecībās piedzīvo trauksmi, greizsirdību;
- Baidies palikt vienatnē un esi gatavs pieciest aizvainojumus, lai tikai partneris tevi nepamet;
- Asi pārdzīvo neveiksmes un esi pārāk paškritisks;
- Izjūti pašidentificēšanās sarežģījumus, nezini, kas tu esi patiesībā un ko vēlies;
- Tev ir maz hobiju un aizraušanos, galvenais – tā ir ģimene vai otrā pusīte.
Atpazini sevi? Vai tev ir komfortabli šādi dzīvot? Ja nē, psiholoģe norāda, ka ar minēto problēmu ir iespējams tikt skaidrībā. "Tu pat nespēj iedomāties, cik viegli un laimīgi var dzīvot, atbrīvojoties no šīs nastas," pārliecināt cenšas Afanasjeva.
Ar ko sākt, lai mainītu situāciju
Ir jāsaprot, ka vecāki – ar lielu daļu ticamības – tevi audzināja (un principā tā arī dzīvoja) bez ļauna nodoma un patiesi ne jau tādēļ, lai tev kaitētu. Visticamāk, viņi vienkārši neapzinājās, cik liela ir viņu ietekme. Tādu attiecību un uzvedības iemesls varēja būt pavisam banāls – vecāki neprata veidot ģimeni citādi. Droši vien, ka arī viņi paši auga līdzīgos apstākļos un nevarēja iedomāties, kā dzīvot citādi. Bet, iespējams, ar tevi agrīnā bērnībā notika kāds incidents, pēc kura vecāki, pārbijušies par tevi, sāka tevi pārlieku aprūpēt. Vai arī, piemēram, līdz tavai dzimšanai bija zaudējuši bērnu...
Turklāt daudzus vecākus vada bailes: vientulība (bērns izaugs un aizies), kļūt nevajadzīgam, nederīgam (un te nu pie visa vainojama zems pašvērtējums). Tāpat te jāpiemin bailes zaudēt vecāku lomu, ja cilvēks sevi pozicionē tikai tā, ja vecākiem nav citu vērtību dzīvē kā vien tas, ka viņi ir vecāki.
Bet ko tad iesākt? Saprast un piedot! Taču pirms to darīt, ir precīzi un stingri jānodala sevi no vecākiem, nedomājot, ka tu viņus aizskarsi. Tu – esi tu! Ar savām vēlmēm, mērķiem, jūtām. Biežāk uzdod sev jautājumus: "Es to patiešām vēlos vai arī tā darītu mani vecāki? Es no tā baidos, jo nav citas iespējas atrisināt šo situāciju man par labu, vai arī tāpēc, ka man jau iepriekš neticēja?"
Bet, lai separācija un sevis atrašana noritētu vieglāk, tev vienkārši ir jāiemācās noteikt robežas. Bet tas nozīmē, – atteikties no visa, ko nevēlies, bez attaisnošanās, darīt, kā ir ērti tieši tev. Tas ir veselīgs egoisms, kas palīdzēs iemīlēt sevi, uzsver psiholoģe. Tev ir jāatrod tas, ko tu patiešām vēlies. Zīmēt grafiti? Uzstāties rokkoncerta? Apgūt pašaizsardzības paņēmienus? Sapņo, fantazē, izvirzi mērķus un tiecies tos sasniegt. Un iemācies saņemt gandarījumu no vientulības, neatskatoties uz citu cilvēku domām vai noskaņojumu.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
