Latviešu talkošanas īpatnības. No tukšas izrādīšanās līdz kolektīvai terapijai  (1)

Īsi pirms 16. septembrī paredzētās Pasaules talkas, kas norisināsies Latvijā un vēl 190 pasaules valstīs, kustības “Lielā Talka” vadītāja Vita Jaunzeme atzīst, ka talkošanas fenomens Latvijā ir piedzīvojis dažādus attīstības posmus – no 50 000 dalībnieku 2008. gadā līdz 200 000 talkotāju 2017. gada pavasara talkā. Šobrīd “Lielā Talka” ir lielākā nevalstiskā kustība valstī vides sakopšanas jomā un koordinē divus talkošanas pasākumus – Lielo talku pavasarī un Latvijas dalību Pasaules talkā (World Cleanup Day), kas kopš 2018. gada notiek katru gadu septembra vidū. Organizācijas uzdevumos ietilpst gan sabiedrības informēšana, gan talku loģistikas plānošana kopā ar sadarbības partneriem (pašvaldībām, organizācijām, uzņēmumiem, iedzīvotāju grupām), atkritumu izvešanas organizēšana un talcinieku nodrošināšana ar atkritumu maisiem talkas dienā.

Talkošanas tradīcija Latvijā pazīstama jau kopš 1920. gadiem – tajās apvienojās aktīvākie iedzīvotāji, lai sakoptu un labiekārtotu savu apkārtni, savukārt laukos ražas novākšanas un siena talkas bija izplatītas arī senāk. Padomju laikos talkas ieguva brīvprātīgi-obligātā pasākuma statusu, bet mūsdienās turpina pirmskara Latvijā aizsākto tradīciju brīvprātīgi, kopā rūpēties par apkārtējo vidi. “Mums, cilvēkiem, redzot visas peripetijas ārējā pasaulē, jāmēģina saglabāt visi tie labie ieradumi, rituāli, kas palīdz mentāli un fiziski pārdzīvot šo laiku – līdzīgi kā zobu tīrīšana daudziem koncentrācijas nometnēs palīdzēja saglabāt mentālo un fizisko veselību,” savā pārliecībā dalās Jaunzeme.

Viņasprāt, talkās un līdzīgos sociālos projektos ir īpaši svarīgi iesaistīt jauniešus, lai mācītu viņiem uzņemties atbildību par to vidi, kurā dzīvojam un uzturamies. “Šī zeme ir mūsu, un nebūs neviena cita, kas mūsu vietā visu izdarīs. Staigājot ar suņiem pa mežu, es pa ceļam savācu tos atkritumus, kaut arī tas mežs nav mans. Es eju un ieguldu tur savu darbu, un tā šī vieta kļūst “manāka” [vēl vairāk mana]. Mums jāmācās šis paplašinātais “savs” jēdziens, jo kolīdz tu kaut ko uzskati par savu, tu to vairs nepiemēslo, tu par to rūpējies.“

Kustība “Lielā Talka” aizsākās 2008. gadā ar atkritumu vākšanas akciju. Nu jau vairākus gadus pavasara talkās atkritumu vākšana ir tikai daļa no veicamajiem darbiem, jo Latvija ir kļuvusi sakoptāka, un atkritumi vidē vairs nav atrodami tik lielos apmēros. “Talkas pirmajos gados Latvija bija ļoti piegružota, atkritumi bija uz katra stūra. Bet tagad, braucot pa reģioniem, viss ir tīrs. Cilvēki mums zvana, ka grib piedalīties [talkā] un lūdz palīdzību atrast piegružotas vietas,” stāsta Jaunzeme.

Salīdzinot ar 2008. gadu, pavasara talkās savākto atkritumu apjoms ir samazinājies vairāk nekā uz pusi, bet talkotāju skaits diezgan stabili turas 120 000 – 140 000 robežās. Arvien biežāk paralēli atkritumu vākšanai iedzīvotāji iesaistās arī koku un puķu stādīšanā, pagalmu labiekārtošanā, putnu būrīšu un soliņu darināšanā, u.c.. Mainījies arī talkošanas mērogs – ja pirms 10-15 gadiem talkas vietās varēja novērot ļoti daudz dalībnieku, pat ap 1000 cilvēkiem vienuviet, tad pēdējos gados vidējais talcinieku skaits ir no 20 līdz 50 cilvēkiem. Toties ir palielinājies talkas vietu skaits. “Daudzi savas talkošanas vietas oficiāli pat nereģistrē – vienkārši sanāk un sakopj,” saka Jaunzeme.

Tomēr pēdējā laikā viņa pamanījusi arī negatīvas tendences. Piemēram, cilvēki savāc atkritumus maisā, nobildējas sociālajiem tīkliem, bet savāktos atkritumus pēc tam tā arī atstāj. “Tāda tukša izrādīšanās,” viņa nosaka. Pēdējo divu gadu laikā, kopš jūtami cēlušies atkritumu izvešanas pakalpojumu tarifi, arvien biežāk var novērot iedzīvotāju praksi izmest atkritumus dabā. “Vienubrīd tas jau bija apstājies, bet kā palielināja izvešanas cenas, tā atkal sāk mest mežā,” saka talkas vadītāja. Viņa uzskata, ka labākais risinājums šādā situācijā ir izglītojošas kampaņas, un viņa šajā jomā redz “Lielajai Talkai” nozīmīgu lomu nākotnē.

Ja pavasara talkās galvenais uzsvars tiek likts uz atkritumu vākšanu un vides sakopšanu, tad rudenī Latvija globālajā Pasaules talkā piedalās ar koku stādīšanas akciju “Laimes koki”. Tās mērķis ir mudināt pašvaldības un iedzīvotājus savās apkaimēs ieviest zaļās zonas, kuru veidošanā var piedalīties ikviens iedzīvotājs, pamazām veidojot koku parku ar pašu stādītiem kokiem. Piemēram, iestādīt savu koku par godu kādam nozīmīgam notikumam. Tas gan neliedz pašvaldībām Pasaules talkas ietvaros organizēt arī citas aktivitātes – vākt atkritumus vai labiekārtot apkaimes. Pašvaldības, kas nolēmušas piedalīties “Laimes koku” parka izveidē savā teritorijā, var pieteikties kustības “Lielā Talka” rīkotajā konkursā un balvā saņemt koku stādus no uzņēmuma “Latvijas Valsts meži”. “Laimes koku” parku izveide jau uzsākta Ādažos, Valdemārpilī, Jelgavā, Smiltenē, Krāslavā, Rīgā pie Māras dīķa un citviet. Jaunzeme novērojusi, ka iecienītākās koku sugas ir sarkanlapu ozols un parastais Latvijas ozols.

Šogad Pasaules talkas ietvaros “Laimes koku” stādīšanu pieteikuši Tīnūži Ogres novadā, Ogres pilsēta, Egļupe Siguldas novadā, Jaunpagasts Talsu novadā, Kundziņsala Rīgā, Brocēni Saldus novadā un Cempi Valmieras novadā.