Ja cilvēkam kaut kas šķiet smuki, tad ļoti ticams, ka daba domā pretēji

"Gaiķēni" apsaimnieko aptuveni 300 hektāru zemes, vēl saimnieks rūpējas par 200 bišu saimēm, jo bites nepieciešamas sējumu apputeksnēšanai. Saimniecības laukos aug dažādi nektāraugi, bet to sēklas saimnieks pārdod gan Latvijā, gan eksportē. Mārtiņš aprūpē ir arī senču vēsturiskais īpašums – 19. gadsimta beigu koka nams ar muižas vaibstiem.

Aiz riģipša sienām slēpjas dēļu sienu autentiskie gleznojumi, kuri vēl gaida savu atdzimšanu, jo pagaidām Mārtiņam zemes un bišu darbu pilnas rokas. "Vispirms bija jānopērk jauns kombains, tad traktors, tagad – jāuzbūvē angārs, un tad varbūt varēšu ķerties klāt pie mājas restaurācijas," saka Mārtiņš.

"Gaiķēnos" katrs koks senajās alejās vai ainaviskajā senkoku pagalmā apliecina, ka šis Beverīnas novada Kauguru pagasta nostūris ne pārāk kautrīgi slēpj dabas tūrisma potenciālu. Turklāt komplektā ar iespēju izzināt bioloģiskās lauksaimniecības metodes. Un nemaz nerunājot par mežu, kam ilgstoši nav traucējis cilvēks.

Mārtiņa vecāki, atgūstot īpašumu pēc Padomju Savienības sabrukuma, pamazām sāka šeit saimniekot.

Ozolu un liepu alejas stādījis Mārtiņa vecvectēvs, kurš bijis muižas dārznieks. Še ainava apzināti veidota jau gandrīz simt gadu. Un pat vēl senāk, jo pie mājas ir trīs dižkoki – osis, ozols un liepa. Savukārt atsevišķus kokus tīrumos deviņdesmitajos gados sastādījis Mārtiņa tēvs. "Kādreiz dusmojos par to, jo šādus laukus grūtāk apkopt. No vienas puses, koki uz lauka ir nepraktiski, tomēr daba šādā ainavā jūtas labāk," pārliecināts Mārtiņš. Viņa novērotais liecina, ka laukos, kuros ir koki, nesēžas sējumu postītājas zosis, jo baidās, ka kokos var slēpties plēsēji.

Mārtiņa ieskatā lielākā daļa bioloģisko zemnieku šādi saimnieko pārliecības dēļ. Vienlaikus ir arī tādas dabai draudzīgas saimniecības, kas darbojas industriālā līmenī. "Esmu bijis bioloģiskajā saimniecībā Holandē, kur pa lauku jau brauc robotizēts traktors bez kabīnes," bilst "Gaiķēnu" saimnieks. Mārtiņš pats ir viens no pirmajiem Latvijā, kas izmantojis agrodrona pakalpojumus, lai kviešu laukā izsmidzinātu mikrobioloģiskos līdzekļus.

Pirms aptuveni 15 gadiem Mārtiņš pārnāca uz "Gaiķēniem", kur vecāki jau darbojās, un sāka pamazām saimniekot. Turēja aitas, bet tad pārgāja uz bitēm un nektāraugu sēklaudzēšanu. "Diemžēl biškopība nav bioloģiski sertificēta, jo šeit, Vidzemē, nav iespējams nodrošināt trīs kilometru attālumu no konvencionālajiem laukiem. Taču bioloģiskais saimnieks esmu jau no pirmsākumiem. Kad sāku saimniekot, skaidri zināju, ka neko sev apkārt neindēšu. Pārnācu uz šejieni tad, kad jutu, ka varēšu finansiāli izdzīvot arī bez Rīgas algas. Arī pagalmu neskuju katru nedēļu, ļauju zālei paaugties.

Ir tā – ja cilvēkam kaut kas šķiet smuki, tad ļoti ticams, ka daba domā pretēji. Piemēram, dadzis izaug, uzzied un ir noderīgs bitei. Tad uz dadža zirneklis var uztīt tīklu. Bet ziemā vēl putniem apēšanai pieejamas dadža sēklas, jo tās ir virs sniega. Tā vienam dadzim, kas nav nopļauts, apkārt veidojas vesela mini ekosistēma. Tāpat mežos tiek veidotas malkas krautnes, lai kukaiņiem būtu patvērums. Un, ja ir kukaiņi, būs arī putni, cirslīši un citi sīkie grauzēji," Mārtiņš iezīmē to, kā darbojas daba.

Publiskajā telpā daudzi spļaudās par dabas vērtībām savos īpašumos, un zināmi gadījumi, kad tās cenšas noart vai izzāģēt, bet Mārtiņam ir pretēja pieeja.

"Gaiķēnu" saimnieks piedalās Dabas aizsardzības pārvaldes projektā "Dzīvais mežs". "Jā, man ir pilnīgi cita pieeja. Tukšā vietā uz lauka varu iestādīt koku, lai uzlabotu ainavu, bet mans kaimiņš lauka vidū augošu ozolu apzāģējis tā, ka tas sāk izskatīties pēc palmas. Vienkārši tāpēc, ka tā var piearties tuvāk. Zāģēt nevar, jo būs tracis, bet pamocīt koku diemžēl drīkst. Pašlaik no Latvijas ainavas ļoti aktīvi pazūd dažādi elementi, piemēram, krūmāju puduri. Tie, kas tos novāc, nepadomā, ka lauka vidū slapjākajā vietā esošs krūmājs ir kā atsevišķa ekosistēma. Tā vietā pieber ar zemi un ieliek drenu. Šādās zemākās vietās veiksmīgi varētu uzkrāties minerālmēsli, ko reizi vairākos gados var izlīdzināt pa pārējo lauku un atkal turpināt uzkrāt. Bet pie esošās pieejas viss pa tiešo nonāk upēs un tālāk jūrā. Diezin vai pie Baltijas jūras mirušajām zonām ir vainīgi maluzvejnieki vai mazās HES. Lielā mērā pie tā ir vainīgi minerālmēsli un vispirms jau tas, ka upes ir iztaisnotas, grāvji sarakti. Lietus nolīst un ātrā tempā viss aiziet uz jūru, bet pašiem uz lauka – sausums. Kad upes bija dabiski līkumotas, ūdens pārvietojās daudz lēnāk," stāsta Mārtiņš.

"Cilvēks veikalā var ielikt groziņā dabai draudzīgus produktus un var arī neielikt. Es pat teiktu, ka bioloģiskās lauksaimniecības produkcija ir liekama otrajā vietā, bet svarīgākais – vides saglabāšana," skaidro Mārtiņš.