Ar mēslošanu mēs padarām augus slinkus. Saruna ar pētnieci Ieviņu Stūrīti

Augkopības zinātņu doktore Ieviņa Stūrīte ne tikai pēta augus, bet kā īsta latviete ar iedzimtu dabas izpratni arī sajūt tos. Tagad viņa savos pētniecības lauciņos Norvēģijā tiem turklāt dungo Dziesmu svētku repertuāru. Jo brīvajā laikā zinātniece gan dzied norvēģu korī, gan arī lido uz Latviju, lai piedalītos Talsu kora "Vaiva" mēģinājumos. Ar šo kori viņa drīz vien kāps uz Dziesmu svētku estrādes. Bet pirms tam, jūnija beigās, trīs dienas paies zinātnes zīmē V Pasaules latviešu zinātnieku kongresā, kas arīdzan notiek vien reizi piecos gados. Ieviņa Stūrīte darbojas arī kongresa komitejā.

Lai kļūtu par zinātnieku, ir jābūt citādam? Varbūt jāspēj saskatīt to, ko citi neredz, paskatīties no cita leņķa? Jāpiemīt kādai īpašai zinātkārei?

Labs jautājums! Es domāju, ka man, mācoties vidusskolā, pat sapņos nerādījās, ka būšu zinātniece. Es vienkārši labi mācījos, mani daudz kas interesēja, man bija liela pacietība, arī pašreiz tā ir, un, domāju, tā ir viena no īpašībām, kas zinātniekam vajadzīga, jo zinātne prasa laiku. Un, ja nav laika un gribi visu izdarīt steidzīgi, nu, tad tur būs, kā būs. Zinātniekam ir jābūt apveltītam ar pacietību un ar interesi par to, ko pēta.

Tas ir kā detektīvfilmās – rodas iespaids, ka detektīva darbs ir tikai aizrautīgas pakaļdzīšanās un atklājumi, viss kustībā un pārsteigumos, bet realitātē jāsēž diennaktīm mašīnā un jānovēro. Arī zinātniekiem jau nav tikai atklājumi vienā laidā, ir skrupulozais darbs.

Tieši tā. Bet, ja kāds šo lasa un īsti nezina, ko dzīvē darīt, tad es teikšu, ka zinātnieks ir interesanta profesija, jo tā ir arī ļoti daudzveidīga. Tajā jomā, kurā es strādāju, neviena diena neatkārtojas. Tu vari būt savā nodabā un domāt, un radoši domāt, un uzdot sev jautājumus, un, ja tu uzdod sev jautājumus, kāpēc tas notiek un kā tas notiek, tad ir jādodas tālāk. Tiesa, paiet arī diezgan ilgs laiks, līdz tiek līdz tam zinātnieka statusam. Manā mūžā, man šķiet, es veltīju mācībām vismaz 18 gadus, varbūt pat vairāk. Bet man mācīties patika! Man bija tāds kursabiedrs, viņš teica – tā biezputra jāēd, kamēr garšo. Un, ja to dari... Jā, varbūt liekas ilgi, citi jau tikuši tālāk, kādos savos biznesos, tu vēl mēģini aizstāvēt darbus, rakstīt, domāt, bet toties pēc tam ir ļoti interesanti.

Bioekonomika – kas tas īsti ir? Es lasīju, ka pasaulē tas pat nav tā strikti definēts, varbūt tikai trešdaļā dokumentu kaut kur parādās definīcija. Bet vienkāršiem vārdiem? Vai tas būtu par to, kā nodarboties ar lauksaimniecību, nekaitējot dabai?

Kad no vides, augkopības un zemkopības institūta mēs kļuvām par bioekonomikas institūtu, mums pašiem īsti nebija skaidrs, ko tad mēs tagad darīsim, kas būs pa jaunam. Bet tā doma ir – censties izmantot to, ko daba devusi, iegūt jaunus materiālus, izmantot atjaunīgos resursus.

Tava pētniecības joma saistīta tieši ar augiem?

Augkopība un augsne – tā es varētu teikt. Jo es uzskatu, ka augi nevar izaugt bez augsnes un augsne nebūtu augsne, ja tajā kaut kas neaug. Tāpēc man šķiet, ka tas ir jāskatās kopīgi kā sistēma. Un es daudz esmu strādājusi ar pļavas augiem, ar graudaugiem, ar augsni. Šobrīd ir ļoti aktuāla tēma par oglekli, kā to mēs varētu augsnei piesaistīt pēc iespējas vairāk, jo monokultūru prakse, kas ir bijusi līdz šim, kad izvēlamies audzēt tikai graudaugus, nu, tad rezultāts ir mazliet bēdīgs, jo mēs iztukšojam augsni, bet neko daudz nedodam atpakaļ.

Atceros, mums skolā mācīja par augu seku...

Es savulaik pabeidzu toreizējo Lauksaimniecības akadēmiju Jelgavā, biju diplomēts agronoms. Atbraucu strādāt uz Norvēģiju, šeit arī esmu mācījusies tālāk par augkopību un augsnes zinātnēm. Un tad pēkšņi dažādās programmās par galveno tēmu kļuva tā dēvētā labā agronomija. "Mums jāievēro laba agronomija." Mazliet smieklīgi, bet fakts, jo tajā lielajā skrējienā, intensīvajā un industriālajā lauksaimniecībā agronomija mazliet bija palikusi malā, jo kas tad ir agronomija? Tā jau ir tā augu seka, kad mainām kultūras, ir zālāji, tad seko graudaugi, ziemāji, tad nāk atkal kartupeļi. Bet zemniekam tas nav izdevīgi, jo viscaur atduramies pret naudu, un, ja mēs ņemam vērā šo ekonomisko aspektu, tad īstenībā daudz kas nav izdevīgi.

Tu savulaik esi rakstījusi, ka "zemē nav tikai ķīmiskie procesi" un ārkārtīgi liela nozīme ir arī mikroorganismiem, turklāt tikai kādi divi procenti ir izpētīti, un kur nu vēl visas mijiedarbības! Cilvēki ar savu sintētisko iejaukšanos, ar dažādām mākslīgām vielām, kas tiek smidzinātas un kaisītas, izjauc šo līdzsvaru?

Mēs Norvēģijā sākām runāt par to, ka ražība pļavkopībā, graudkopībā, daudz kur stagnē, tu esi sasniedzis griestus un neej vairāk uz augšu, un jāmeklē, kas tam ir iemesls. Visvienkāršāk jau ir pētīt to, ko tu redzi, – izmēri, kāda tev tur ražība, kā augi aug, cik viņi gari, cik lapas platas, cik zaļas utt. Bet, ja sākam domāt par augsni, – daudz jau mēs tur ar aci neredzam. Augu saknes, jā, nu, tas ir tāds grūts un sarežģīts process, lai saprastu, kā tās aug, uz kuru pusi, cik dziļi. Tur vajadzīga pavisam cita pieeja. Bet tad, kad atnāca sapratne, ka tālāk mēs nekur netiekam, lai arī tehnoloģijas un citas lietas nāk palīgā, tad tomēr mums bija jāsāk domāt, kas tad ir pamatu pamats. Ka esam savulaik sev izdarījuši lāča pakalpojumu un tagad jādomā, ko darīt. Tajā pašā laikā liels prieks, ka cilvēki to apzinās, grib par to domāt. Un tas ir jādara ikdienā, nevis kampaņveidīgi. Ir vārdi, kas ir modē, mēs tos runājam un sakām, un paši īsti nesaprotam, ko mēs sakām. Bet, ja tam pieiet no sirds puses un tu tiešām aptver, ka dzīvā radība ir visur ap tevi ir un zem tavām kājām, – ir ļoti interesanti to saprast.

Gan jau daudzi nemaz neaizdomājas, kas tad tā augsne īsti ir, kas tik tur nav iekšā, ka sastāvdaļu ir ļoti daudz un tās visas ir svarīgas, lai augs izaugtu tāds, kādu mēs vēlamies viņu redzēt.

Tur jau tā lieta, ka mēdz popularizēt kaut ko vienu. Bija laiks, kad runājām tikai par augsnes ķīmiju, par dažādām ķīmiskām reakcijām, un to mēs skatījāmies ar ķīmiķa acīm. Tad nāca laiks, kad vairāk runājām par augsnes fizikālajām īpašībām, tas nozīmē, kāds ir graudiņu lielums, kādas ir attiecības starp porām augsnē, cik daudz tur ir gaisa, cik ūdens, vai tā augsne ir elastīga vai ļoti sablīvēta kopā, kad ūdens, piemēram, nespēj tikt dziļāk augsnē, bet paliek augsnes virspusē. Bieži vien mēs tādus laukus varam redzēt, kad braucam pa šosejām. Tas ir tikai tāpēc, ka meliorācija nedarbojas un tehnika, ko mums patīk lietot šodien, ir ārkārtīgi smaga, mēs daudz darām pāri augsnei, mēs viņu sablīvējam. Un visus šos gadus bijām aizmirsuši, ka ir arī mikroorganismi, ir sliekas, ir kukainīši, ir nematodes, pret kurām daudzi izturas... Nu, kartupeļu laukā mēs negribam tās redzēt. Bet tajā pašā laikā nematodes ir tās, kas palīdz augiem uzņemt slāpekli un dažas citas vielas. Jebkurš mikroorganisms mums ir vajadzīgs, jo katram ir sava vieta un sava loma. Un, tikko mēs kādu gribam nīcināt ārā, mēs izjaucam līdzsvaru un kaut kas iet nepareizi.

Laikam jau tieši šo mijiedarbību pētīt ir grūtāk, tas prasa laiku, tur ir tik daudz elementu, un nav vienmēr uzreiz saprotams, kurš uz kuru un kā iedarbojas.

Tieši tā, tas prasa laiku, vēl jautājums – ko tu gribi saprast, ko gribi pētīt? Pamazām jau arvien vairāk tās zināšanas krājas. Runājot par oglekli – kādreiz vienīgais, ko pratām, bija noteikt kopīgo organisko oglekli, cik daudz tā ir augsnē. Bet tagad mēs jau saprotam, ka viena daļa oglekļa ļoti ātri sadalās un aiziet kā gāze, bet otra daļa ir stabilāka, tā var saglabāties pat desmitgades, simtgades. Arvien vairāk attīstās arī visi palīglīdzekļi, kā tu vari pētīt. Kādreiz jau nebija tādu iespēju, ņēma palielināmo stiklu, mikroskopu, mēģināja kaut ko ieraudzīt... Tagad ir dažādas ierīces, ar ko daudz ko var noteikt, uzreiz pateikt, kāda ir attiecība starp baktērijām un, piemēram, augsnes sēnītēm. Tur arī jābūt noteiktai attiecībai, lai augsne funkcionētu pietiekami labi. Un, ja viens ņem pārsvaru, atkal nav līdzsvara un nav tik labi.

Tā ir. Bet ir cita problēma – nav noslēpums, ka zinātne šobrīd lielākā vai mazākā mērā balstās uz projektiem, kas ir ierobežoti laikā un telpā. Un tas laiks ir par īsu. Sevišķi augkopībā, lauksaimniecībā. Lauksaimniecība ir atkarīga no klimatiskajiem apstākļiem ikvienā no gadiem, un tie ir tik mainīgi. Un, ja tev ir iedota naudiņa un iespēja kaut ko pētīt trīs gadus, tad ceturtajā gadā var būt pavisam kaut kas cits un piektajā vēl cits. Bet tev jāizdara secinājumi no tiem trim gadiem. Un es varu teikt no savas pieredzes, ka ļoti bieži mēs esam pārsteidzīgi, nonākam pie secinājumiem, bet beigās izrādās, ka tas īsti tā nav. Tāpēc es ļoti priecājos, ka Norvēģijā ir vairāki izmēģinājumi, kas ilgst gadiem, un, piemēram, viens no izmēģinājumiem, kurā ir šī augu seka, nesen svinēja simt gadu jubileju. Un tad bija interesanti dzirdēt savus kolēģus, citus zinātniekus, kas ir ļoti ilgi pētījuši un skatījušies, piemēram, fosfora pieejamību augiem, viņi atklāti pateica – ja mums būtu tikai šie desmit gadi, mēs secinātu tā, bet, tā kā laiks gāja uz priekšu, parādījās pavisam cita aina. Līdz ar to par secinājumiem, ko izdara tajā īsajā periodā, man bieži vien ir jautājums, vai īstenībā tie ir pietiekami pareizi un precīzi.

Tātad šai projektu sistēmai ir gan labās, gan sliktās puses? It kā faktiski jebkuram ir iespēja saņemt finanses jebkam, bet, no otras puses, ir šie ierobežojošie faktori, jo ir izpētes, kurām vajag šo stabilo, ilglaicīgo finansējumu, vienalga, kas to nodrošina.

Jā. Institūtā man pašai ir atbildība arī par ilglaicīgajiem zālāju izmēģinājumiem, senākie ir jau 55 gadus veci. Ir zālāji, kas tika iesēti 1968. gadā, un nekas ar tiem nav darīts, tikai mēsloti un pļauti, reģistrēta ražība, bet nekas lieks nav sēts klāt, nav arts. Un salīdzinājumam ir citi, kas nepārtraukti tiek uzarti, atjaunoti, un tā tālāk. Un tad, kad sāka tos izmēģinājumus, jautājums par oglekli līdz pat 90. gadiem nevienam pat prātā nenāca. Tur drīzāk bija jautājums, kura veida apsaimniekošana pļavkopībā varētu būt efektīvākā, vai tā ir tikai pļaušana, vai kombinēt ar noganīšanu, kā mēslot, vai vajag kūtsmēslus vai nevajag, un tā tālāk. Tad parādījās jautājums par oglekli, un interesantākais, ka ļoti daudzi uzskata – bezaršanas tehnoloģijas mums dos ārkārtīgi lielu pienesumu. Bet mēs neatrodam būtisku – statistiski pierādītu – starpību. Ka tur, kur mēs neesam aruši 55 gadus, būtu vairāk sakrājies kopīgais ogleklis nekā tajos lauciņos, kurus mēs ik pa laikam, katru trešo vai sesto gadu, aparam. Un tas nozīmē tikai to, ka process ir ārkārtīgi ilglaicīgs, ka tas nenotiek no viena gada uz otru.

Gan jau no seniem laikiem ir daudz neizskaidrojamu uzskatu, kuriem dziļā senatnes tumsā ir bijis kaut kāds pamats, bet daļa varbūt jau sākumā bija maldīga, tikai tā iegājies un dara tāpēc, ka tā darīja vectēvs, un viss. Tu esi teikusi, ka zemniekam jābūt gan intuīcijai, gan zināšanām – abiem. Un kā pētniekam – arī jābūt intuīcijai? Lai gan pārskatu tabulās jau tādas ailītes "pēc intuīcijas" nav...

Un tāpat droši vien pretējā virzienā šī sadarbība notiek – kad zemnieki dalās savos novērojumos un dod ierosmi jauniem atklājumiem.

Jā, tā tas notiek. Katram ir savas intereses, un tādās sarunās nāk daudz labu ideju, jā. Zemnieki, lauksaimnieki dod ļoti daudz labu domu un iedvesmu tālākam darbam. Un bieži vien viņi ir pirmie, kas grib kaut ko izmēģināt, jo šodienas attīstība ir ārkārtīgi strauja. Ir bezgala daudz dažādu ražotāju, un ir dažādas idejas, un kas tikai tagad nav iespējams! Piemēram, ar satelīta palīdzību var nokartēt augsni un sajust, vai tur tas akmens ir ļoti dziļi vai sekli.

Kādas ir tendences pētniecībā jūsu pārstāvētajā jomā, tehnoloģiju attīstībā, kurā virzienā šobrīd ejam?

Tas nav tik vienkārši atbildams. Domāju, ka virzieni ir dažādi, bet tajā pašā laikā viņi arvien satuvojas. Viens virziens, protams, ir tehnoloģijas. Zemniekam tās ir ļoti vajadzīgas un arī daudz ko labu dod. Precīzās sējmašīnas, precīzās mēslojuma mašīnas, precīzā miglošana – tas nozīmē, ka tu nemiglo un nemēslo tajā pašā vietā divreiz, bet tikai tik, cik vajadzīgs. Tas, protams, no vides viedokļa, no paša veselības viedokļa ir ļoti labi. Tajā pašā laikā otrs virziens ir dabas saprašana – kas īsti notiek dabā, kādi ir šie procesi. Savā laikā es studēju arī agroekoloģiju un atceros kā šodien – ilgu laiku agronomija un ekoloģija katra gāja savu ceļu. Agronomijā bija svarīgi panākt pēc iespējas lielākas ražas, neskatoties ne uz ko. Bija liela ķimizēšana. Un ekologi atkal darbojās savās neskartajās ekosistēmās, skatījās, pētīja putnus un augus, kāda ir šī sabiedrība, populācijas. Savā starpā viņi nesarunājās. Un tad pienāca laiks, kad bioloģiskā lauksaimniecība attīstījās arvien vairāk, bija cilvēki, kas saprata, ka dabu varam nevis izmantot, bet sadarboties, un ka ir vēl daudz neatklātu iespēju, ko tā var sniegt un ko mēs varētu izmantot savā praktiskajā lauksaimniecībā. Līdz ar to šie ceļi arvien satuvinājās. Vēl pirms gadiem divdesmit, tikko kāds ieminējās – "Runāsim par bioloģisko lauksaimniecību!", tas, kurš bija konvencionālais zemnieks, piecēlās un gāja laukā, viņam to nevajadzēja. Bet šodien tas ir ļoti aktuāli. Cilvēki redz, ka labums ir ne tikai dabai, bet arī mums. Piemēram, par slāpekļa piesaisti – ir tauriņzieži, tos var ņemt talkā tajā pašā augsekā vai vienkārši pasēt apakšā graudaugiem, lai pienestu slāpekli augsnei. Ir daudz senu, aizmirstu lietu, ko mēs uzceļam atkal augšā...

... bet tādā augstākā līmenī, zinātniskā.

Jā, augstākā līmenī, šodienas gudriem vārdiem sakot – ar inovatīvu pieeju. Man šķiet, šīs divas lietas ir tās, kas šobrīd ļoti attīstās, – gan tehnoloģiskā, gan dabas procesu izpratne. Un, kad tas viss ar tādu loģisku prātu vairāk vai mazāk tiks savienots, es domāju, ka varētu būt labs rezultāts. Bet lauksaimniecībai, kāda tā bija pirms gadiem, es domāju, vairs nav nākotnes – dzīvot tikai uz pesticīdiem, uz minerālmēslu daudzumiem, nē, nē. Mēs esam sapratuši, ka esam saindējuši vidi un saindējuši paši sevi.

Tu teici, ka ne tikai pētī augus, bet spēj arī tos sajust, savukārt citi pētnieki reizēm to nesaprot. Vai subjektīvi emocionāla, sensora uztvere zinātniekam darbā traucē vai palīdz?

Zinātnieki tomēr ir savādnieki, lai arī mēs protam gan dziedāt, gan dejot, gan pasmieties un apcelties. Cilvēki jau vispār ir oriģināli. Nezinu, varbūt tā ir tāda mana pieeja. Es daudz ko izlaižu caur sevi. Jau skolas laikā nepratu vienkārši noskaitīt iekaltas definīcijas, man vajadzēja izprast, un tad teicu saviem vārdiem. Man nepatīk vienkārši atskaitīt vārds vārdā. Arī šodien. Man liekas, mēs bieži vien esam tik šabloniski, tik ļoti cenšamies atdarināt viens otru... Ja viens tā ir teicis, tad tas tiek atkārtots un atkārtots un tikai tas ir pareizais variants. Beigās kļūst ļoti garlaicīgi, un jautājums: vai tiešām ir pareizi? Tāpēc par to jušanu... Man šķiet, ka, pirmkārt, visi mēs esam dzīvas būtnes. Un arī augi ir dzīvi. Viņi nevar paskriet, runāt, smaidīt, bet... Daudz esmu strādājusi ar graudzālēm pļavā, un mums parasti liekas, ka tur ir tikai zāle. Bet tās zālītes tur ir daudz un dažādas. Un īpaši, tuvojoties Jāņiem, viņas sāk ziedēt, parāda savu skaistumu, tās smildziņas. Visa tā zālīte ir ļoti interesanta. Es pētu arī sarkano un balto āboliņu. Un es redzu, ka viņam ir grūti, ja viņš ir viens pats, viņam patīk labāk kopā ar zālītēm augt, jo tā zālīte viņu pasargā, kad nāk auksti laiki vai sals. Viņam vajadzīga kompānija, vajadzīga draudzība.

Tāpat kā cilvēkam! Tie paši likumi, kas cilvēku pasaulē, darbojas arī augu pasaulē?

Tieši tā es vienmēr domāju! Es daudz esmu strādājusi ar augu saknēm, lai varētu izskaidrot, kāpēc vienas saknes aug dziļāk, citas seklāk. Ja mēs augus mēslojam, saknes būs diezgan seklas. Viņas neies dziļumā, jo visas barības vielas ir turpat, rokas stiepiena attālumā. Bet, ja to barības vielu nav, ja mēs tik daudz mēslojuma nedodam, saknēm jāaug dziļāk, jāmeklē ūdens un barības vielas, lai varētu paēst. Ar mēslošanu mēs padarām augus slinkus, izlutinām.

Vai ir atšķirības starp latviešu un norvēģu zinātniekiem? Varbūt latviešiem ir mazāk pašpārliecības, bet vairāk aizrautības?

Jā, tās pašpārliecinātības un sevis apliecināšanas latviešiem ik pa reizei pietrūkst. Norvēģiem atsevišķas lietas ir svētas, piemēram, atvaļinājums. Jūlijā, kad skolēnu brīvlaiks, nevienu zinātnieku gandrīz nesatiksi. Latvijā tā nav raduši, tur, ja jādara, tad jādara. Norvēģis neskries, netrakos, labi, saņemas uz iesniegšanas termiņiem, bet nav tā, ka ies un kritīs, un celsies, neskatoties ne uz ko. Ja ir laiks, tad jā. Ja atnāc par vēlu – piedod, trīs nedēļas ir par īsu, nevaram paspēt. Latvietis pateiks – o, trīs nedēļas? Tas taču daudz, tur mēs visu ko varam izdarīt, visu paspēsim! Es gribu izmantot iespēju un pateikt, ka latvieši ir ārkārtīgi radoši un varoši un viņiem vajadzētu būt pašapzinīgākiem, un tas nozīmē to, ka nevajag teikt – es neko neprotu, ko tad tur es... Gluži otrādi, latvieši var ļoti daudz. Un latviešiem vēl ir tā lieta, ka arī zinātnē viņi cenšas, lai viņu gatavais darbs būtu perfekti pasniegts. Estētiski skaists. Protams, laiki mainās, ir vairāk stresa, steigas, nervozitātes. Tāpēc jāturas pie dabas. Pie saknēm, pie sēklas.

Pilnu sarunu ar Ieviņu Stūrīti var noklausīties raidierakstā "Spotify".