Kā izveidot skolu saviem bērniem: Pārdaugavas Valdorfa pamatskolas pieredze

Pārdaugavas Valdorfa pamatskola ir neliela skoliņa Rīgā, ko pirms septiņiem gadiem, apvienojoties vecāku biedrībā, izveidoja vairākas ģimenes. Faktiski skola darbojas kā sociāls projekts, kura īstenošanā izmantoti arī "crowd-funding" jeb pūļa finansējuma elementi.

“Mūsdienu izglītības sistēma skatās uz bērnu no sociālā lietderīguma pozīcijas. Šajā modelī vecāki uztic savu bērnu sistēmai, kas apņemas viņu apmācīt un padarīt ekonomiski derīgu, bet vecāki līdz ar to pārstāj būt klātesoši sava bērna izglītības procesā,” atzīst skolas līdzdibinātāja un divu meitu mamma Baiba Cekule. “Mūsu ideja bija izveidot tādu skolu, kur vecāki, bērni un skolotāji darbojas kā vienots mehānisms ar mērķi palīdzēt bērniem izpaust savu potenciālu, izaugt par gudriem, laimīgiem un veseliem cilvēkiem.”

Skolas vecāku biedrības valdes priekšsēdētāja un piecu bērnu mamma Evelīna Strazdiņa uzsver – lai arī šis nav biznesa projekts, tā nav arī ārpus-sistēmas skola. “Valsts, paldies Dievam, līdzfinansē arī [akreditētās] privātskolas – bez tā mēs šo “nepavilktu”.” Tas nozīmē, ka skolas mācību programma ir sasaistē ar valstī noteikto izglītības standartu.

Sākotnēji skolu finansējuši paši vecāki,aizdodot no personīgajiem līdzekļiem. Šobrīd visa piesaistītā nauda – valsts un pašvaldību līdzfinansējums, vecāku ziedojumi, aizdevumi un ikmēneša mācību maksa – tiek tērēta skolas funkciju nodrošināšanai bez mērķa gūt peļņu. Tas ļauj skolai noteikt zemāku mācību maksu nekā citās privātajās skolās Rīgā. To sekmē arī skolas pārvaldes modelis. Visus praktiskos jautājumus risina vecāku darba grupas – pašu rokām labiekārto skolas telpas un teritoriju, sagādā vai izgatavo nepieciešamo inventāru, organizē pasākumus un komunikācijas procesus. “Šādā veidā mēs ļaujam saviem bērniem ieraudzīt, kā mūsu kopīgā darbā skola izaug reizē ar viņiem,” saka Baiba.

Lai arī pamatskolai ir savs direktors, kurš pieskata birokrātiskos un organizatoriskos procesus, visi pedagoģiskie jautājumi tiek risināti skolotāju kolēģijā. Visi skolotāji iknedēļas kopsapulcēs pārrunā izglītības procesa jautājumus, analizē bērnu sekmes, kopīgi meklē risinājumus un sniedz savstarpēju atbalstu.

Skola nu jau piecus gadus ir valsts akreditēta pamatskola ar aptuveni 70 bērniem no 1. līdz 8. klasei, un vecāki jau kaļ plānus par vidusskolas izveidi. Taču līdzšinējais ceļš nebūt nav bijis viegls un ir prasījis simtiem stundu brīvprātīga darba.

Sākotnēji tika dibināta vecāku biedrība, kuras paspārnē tika izstrādāta mācību programma un, izmanevrējot caur birokrātisko procedūru labirintiem, iegūta licence skolas atvēršanai. Pirmajā gadā skolā darbojās tikai viena klase ar sešiem bērniem, un mācības notika no citas skolas īrētās telpās. "Paralēli meklējām paši savas telpas, lai skolu varētu akreditēt un pretendēt uz valsts līdzfinansējumu," atceras Evelīna. Birokrātiskais process esot bijis mokošs, taču ceļā vienmēr trāpījušies īstie cilvēki, kas noticējuši skolas idejai un atbalstījuši. Izdevies atrast gan ēku, kuras īpašnieks bija gatavs pielāgot ēku jauno īrnieku vajadzībām, gan sastapt atsaucīgus ierēdņus, kas palīdzējuši ar padomu.

Izvēle par labu Valdorfpedagoģijai arī nav bijusi nejauša, jo tā redz cilvēku kā fizisku, emocionālu un garīgu būtni, tiecoties harmoniski attīstīt bērnā visus šos aspektus. To 20. gadsimta sākumā attīstīja vācu teozofs Rūdolfs Šteiners, pamatojoties uz bērna fiziskajām, emocionālajām un garīgajām vajadzībām noteiktos vecuma posmos.

Mācību procesu raksturo radošums apvienojumā ar stingri noteiktu dienas un gadalaiku ritmu, mijiedarbība ar dabiskiem materiāliem, fizisko un intelektuālo prakšu savienošana mācību vielas apguvē. Rezultātā bērns attīstās vispusīgi un gūst izpratni par lietu būtību plašākā kontekstā. Piemēram, 5. klasē bērni literatūras stundās iepazīst senās grieķu teikas, apgūst Grieķijas vēsturi un ģeogrāfiju, rokdarbos ievij grieķu ornamentus, bet mācību gada noslēgumā piedalās "olimpiskajās spēlēs" to klasiskajās disciplīnās.

Baiba redz Valdorfpedagoģijas pieeju kā iekļaujošu un ilgtspējīgu – "tā nesalīdzina Jānīti ar Uldīti, jo katrs cilvēks šajā pasaulē ienāk ar savu uzdevumu. Ja mēs katram no viņiem iedosim to, kas viņiem vajadzīgs, viņi būs vislabākie savā lietā un vietā."

Kā atzīst Evelīna, lielas skolas vienmēr būs finansiāli izdevīgākas, jo tad izmaksas uz vienu bērnu ir zemākas. “Taču mums patīk šis mazais formāts, kur iespējama ciešāka saikne ar skolotāju, iespēja skolotājam dziļāk ieraudzīt katru bērnu. Ne viss mums vienmēr izdodas, taču darboties kopīgas lietas labā ir ļoti forša civilizētas sabiedrības pazīme. Mēs visi šajā procesā mācāmies un bagātināmies,” viņa rezumē.

Šobrīd Latvijā darbojas vairākas vecāku izveidotas skolas, starp kurām pazīstamākās ir Ikšķiles Brīvā skola, Brīvā Māras skola Jaunmārupē un Ādažu Brīvā Valdorfa skola.