Ne tikai atkritumu šķirošana un leduslāču glābšana. Ko īsti nozīmē ilgtspēja?  (2)

Piedzīvojusi strauju materiālās labklājības pieaugumu un tehnoloģisko attīstību, pasaule attapusies strupceļā. Nesaudzīgais dabas resursu patēriņš un agresīva iejaukšanās planētas ekosistēmās ir iedarbinājusi tādas globālas klimata pārmaiņas, kas nopietni apdraud cilvēces izredzes uz izdzīvošanu. Tāpēc globālā sabiedrība ir apņēmusies sākt dzīvot citādāk – ilgtspējīgāk.

Nopietnākās vides problēmas pasaulē ir okeānu piesārņojums, sasilšana un ūdens skābuma palielināšanās, tīra dzeramā ūdens trūkums, augsnes un gaisa piesārņojums, dabas bioloģiskās daudzveidības samazināšanās, kas atstāj tiešu nelabvēlīgu ietekmi uz cilvēku un citu dzīvo radību veselību un dzīvību. Lai pavērstu cilvēci ilgtspējas virzienā, starptautiskās organizācijas un valstu valdības ievieš dažādus “burkāna un pātagas” instrumentus – obligātu atkritumu šķirošanu un otrreizēju pārstrādi, dažādu vienreizlietojamu plastmasas izstrādājumu aizliegumu, videi draudzīgu standartu ieviešanu ražošanā, loģistikā un patēriņā. Taču bez cilvēku ikdienas paradumu un dzīvesveida maiņas ilgtspējīga attīstība nav iedomājama. Tāpēc ikviens no mums tiek aicināts ikdienā biežāk izvēlēties ar bioloģiskām metodēm audzētus sezonālus pārtikas produktus, samazināt gaļas patēriņu, izvēlēties energoefektīvas ierīces savā mājoklī, iespēju robežās atteikties no plastmasas izstrādājumiem, šķirot atkritumus un pirkt tikai lietas, kas patiešām nepieciešamas, bet vecām lietām dot jaunu dzīvi, tās remontējot, pārveidojot vai nododot otrreizējai pārstrādei. Lai noskaidrotu, kā tavs dzīvesveids ietekmē klimatu, Pasaules Dabas fonds piedāvā veikt individuālo "ekopēdas" testu.

Tiecoties pēc arvien lielākas materiālās labklājības un sociālā statusa, cilvēki mūsdienās strādā arvien ilgākas stundas, piedzīvo izdegšanu un stresu. Tā rezultātā cieš pārējās cilvēka dzīves jomas – attiecības, veselība, pašrealizācija un interese piedalīties sabiedriskos procesos. Ir skaidrs, ka šādā režīmā cilvēce nespēs funkcionēt ilgtermiņā. Tāpēc ilgtspējīga attīstība pieprasa pārmaiņas arī sabiedrības vērtībās, liekot uzsvaru uz cilvēka labbūtību, ko raksturo veselīgs dzīvesveids, iekļaujoša un vienlīdzīga sabiedrība, kas pieņem ikvienu cilvēku, harmoniskāks darba un privātās dzīves līdzsvars un cilvēcīgākas savstarpējās attiecības. Jau šobrīd daudzi darba devēji domā par to, kā iekļaut darbavietā cilvēkus ar atšķirīgām identitātēm (dažādības vadība), piedāvā elastīgu darba laiku un iespēju strādāt attālināti, sniedz materiālo un psiholoģisko atbalstu saviem darbiniekiem svarīgu dzīves pavērsienu brīžos, kā arī atbalsta darbinieku vēlmi mācīties un iegūt jaunas prasmes. Arvien biežāk cilvēki iesaistās brīvprātīgās aktivitātēs savā kopienā, lai kopīgiem spēkiem panāktu dažādus uzlabojumus savā dzīvesvietā, un arvien biežāk cilvēki izvēlas palīdzēt cits citam caur labdarības projektiem.

Daudzi pētnieki norāda, ka nemitīga izaugsme vairs nevar kalpot par ekonomikas vadmotīvu, un ir pienācis laiks pirmajā vietā likt vides un cilvēku veselību. Diemžēl mūsdienās vislētākie un līdz ar to plašam cilvēku lokam vispieejamākie produkti parasti rada arī vislielāko kaitējumu videi, piemēram, ātrās modes apģērbi, vienreizējās lietošanas plastmasas izstrādājumi, u.c. Lai pasaules ekonomika kļūtu ilgtspējīga, ražošanā un citās jomās nepieciešams samazināt dabas resursu izmantošanu (ūdens, koksne, minerāli) un atkritumu apmērus (videi draudzīgāks iepakojums), palielināt atjaunojamo resursu izmantošanu (saules un vēja enerģija), uzlabot atkritumu pārstrādi un atkārtotu izmantošanu (t.s. aprites ekonomika). Liela loma tiek likta uz dažādu “zaļo” tehnoloģiju attīstību un inovācijām, kas varētu palīdzēt samazināt ietekmi uz vidi dažādās nozarēs.

Dažādās valstīs, tautās un sociālajās grupās izpratne par ilgtspēju var atšķirties, jo to nosaka konkrēto cilvēku priekšstati par to, kādā pasaulē gribētos dzīvot un ko tādēļ ir vērts upurēt un ko saglabāt. Eiropas Savienības valstis savās ilgtspējīgas attīstības stratēģijās galveno uzsvaru liek uz iedzīvotāju patēriņa paradumu un dzīvesveida maiņu. Latvija savā ilgtspējīgas attīstības stratēģijā “Latvija 2030” definējusi, ka ar ilgtspējīgu dzīvesveidu saprot veselīgu un videi draudzīgu dzīvesveidu, kas paredz izmaiņas patēriņā – tajā, kādu enerģiju, transportu, resursus un kādiem mērķiem izmantojam.

Savukārt kanādieši savas valsts attīstību nodefinējuši kā ceļu uz vienlīdzīgu, pastāvīgi izglītojošos sabiedrību ar stabilu iedzīvotāju skaitu, kas ir līdzsvarā ar apkārtējo vidi un spējīga izturēt tos satricinājumus, kam planēta vēl ies cauri.

Pamatā ilgtspējīgas attīstības pieejas aicina saglabāt esošās ekosistēmas un to lomu mūsu labklājībā, samazināt pārtikas un cita veida atkritumus, veicināt pāreju uz augu valsts produktiem. Citas pieejas vērstas uz stingrāku planētas iedzīvotāju skaita kontroli, ieviešot dzimstības kontroles mehānismus, un “zaļo” tehnoloģiju izmantošanu tautsaimniecībā. Lai vai kādas pieejas izvēlētos dažādas valdības vai starptautiskās institūcijas, ilgtspējas pētnieki uzsver, ka ilgtspēja vispirms ir atkarīga no pašu cilvēku individuālajām izvēlēm un vērtībām. Kā savā grāmatā “Gribam ilgtspējīgu attīstību” norāda pētnieks Elmārs Rempčiks (Elmar Römpczyk): “Ilgtspēja funkcionē tikai virzienā no apakšas uz augšu. Tai nepieciešama sabiedrība, kuras lielākā daļa identificējas ar līdzdalību ilgtspējīgas attīstības mērķu formulēšanā un sadarbojas gan vietējā, gan reģionālā līmenī.”