Basām kājām un kontrastdušā – izaicini sevi šoruden!  (1)

Daļai cilvēku rūdīšanās saistās ar tādām ekstrēmām praksēm kā pelde āliņģī un izraisa reakciju “tas nav domāts man”. Patiesībā rūdīšanās ir pakāpenisks un sistemātisks process, ko var praktizēt teju ikviens. Taču viens gan ir tiesa – tieši aukstums ir viens no jaudīgākajiem rūdīšanās “instrumentiem”.

Hofa metodi uz Latviju savulaik atveda Māris Žunda, un šobrīd viņa izveidotā “Rūdīšanās skola” piedāvā interesentiem apgūt virkni ķermeņa spēcināšanas un veselības atgūšanas metožu. Žunda skaidro, ka rūdīšanās balstās uz ķermeņa pakļaušanu aukstā un karstā kontrastiem, tā uzlabojot nervu sistēmas un sirds-asinsvadu sistēmas spēju adaptēties mijiedarbībai ar apkārtējo vidi – sauli, vēju, salu, tveici, mitrumu, sniegu. Rezultātā cilvēks kļūst izturīgāks, enerģiskāks, aktīvāks un veselāks. Pats Žunda savulaik ar rūdīšanās prakšu palīdzību atbrīvojies no augsta asinsspiediena, liekā svara un noregulējis vairogdziedzera darbību.

Viņš atzīst, ka neviens labprātīgi nevēlas pakļaut sevi aukstumam. Cilvēki parasti tam pievēršas pēc 30 gadu vecuma, kad parādās veselības problēmas vai spēcīgi diskomforta stāvokļi, piemēram, hroniska salšana. “Problēma ir tajā, ka cilvēki kļūst par siltummīļiem – gribas siltās grīdas, kamīnu, siltu temperatūru istabā, kaut arī praktiski mums [tik lielu siltumu] nevajag. Caur šo domāšanu mēs pazaudējam savu psiholoģisko noturību pret diskomfortu kā tādu visās dzīves situācijās,” uzskata Žunda.

Draudzēšanās ar aukstumu sākas caur elpošanu. Ieejot aukstā ūdenī, mēs instinktīvi aizturam elpu – tā ķermenis reaģē uz negatīvu stresu. Savukārt, saglabājot ieelpu un izelpu arī aukstumā, mēs iemācām ķermenim uztvert salšanu kā pozitīvu stresu. Dinamiskās elpošanas prakses palīdz sakārtot dažādus bioķīmiskos procesus ķermenī, mazina iekaisumu, stiprina imunitāti, bet atsevišķas prakses sniedz piekļuvi arī mūsu zemapziņai, kur mīt dažādi “tarakāni” jeb mentālas programmas, kas neļauj cilvēkam kļūt veselam.

Bailes no aukstuma mēs bieži iemantojam no mūsu vecākiem un vecvecākiem, kuru pieredzē tas nozīmēja slimību un pat nāvi, tāpēc jau no bērna kājas esam pieradināti tuntulēties. Ja bailes no aukstuma ir pārāk lielas, rūdīšanos var sākt ar “baspēdošanu” jeb staigāšanu basām kājām. Pēdās ir daudz nervu galu, un, pakļaujot pēdu diskomfortam, pamazām norūdās visa nervu sistēma un līdz ar to izturību iegūst viss ķermenis. Starp vienkāršākajām un iesācējiem piemērotākajām rūdīšanās metodēm ir arī kontrastduša (mazgāšanās pamīšus karstā un aukstā ūdenī), peldēšanās, norīvēšanās ar mitru dvieli. “Ja tu izolē sevi no diskomforta, tu kļūsti vājš. Ja pārvari šo, kļūsti psiholoģiski spēcīgs,” rezumē Žunda.

Viņš novērojis, ka cilvēki ir pazaudējuši prasmi dzīvot ārā, būt saskarē ar dabu. “Rūdīties nozīmē savienoties ar dabu, gaisu, ūdeni, zemi. Mūsdienās cilvēki nezina, kā pakakāt mežā bez tualetes papīra un baidās, vai tas nav bīstami. Dati par [mūsdienu cilvēku] fizisko un mentālo veselību ir ļoti skarbi,” saka rūdīšanās treneris. “Vienkārši jāsāk uzturēties ārā!”

Aukstums ir tikai vieni no vārtiem uz rūdīšanos. Otrie ir karstums. Lai adaptētu ķermeni pie krasām temperatūras svārstībām, var sākt ar iešanu pirtī, kuras neatņemama sastāvdaļa ir atvēsināšanās aukstā ūdenī. Šie kontrasti obligāti jāintegrē arī saunas procedūrā. Lai arī pirts esot psiholoģiski vieglākais rūdīšanās veids, Žunda ir novērojis, ka arvien vairāk cilvēku izvairās no pēršanās pirtī, jo karstums viņos izraisa galvassāpes, augstu asinsspiedienu un pasliktina pašsajūtu.

Daudzi pēc pirmās aukstumpeldes patiešām mēdz saslimt. “Ja ķermenis ir piesārņots, ar skābu vidi, cilvēks visdrīzāk arī saslims, jo aukstums izkristalizē vājās vietas,” saka Žunda. Līdzīgu efektu var piedzīvot arī pirtī. Viņš skaidro, ka ķermenis no toksīniem atbrīvojas caur elpceļiem, ādu un imūnsistēmu (drudzi). “Cilvēki nesaprot šo transformācijas posmu, jo domā, ka visam jābūt uzreiz labi,” saka rūdīšanās meistars. Rūdīšanās viena pati negarantē 100% veselību, tādēļ tā ir jāapvieno ar integrālu ķermeņa atveseļošanu. Tomēr viņš norāda, ka dažiem ar rūdīšanos jābūt uzmanīgiem, īpaši smagu neiroloģisko vai sirds-asinsvadu slimību gadījumos. Tomēr pilnībā atteikties no mērķa uzlabot veselību nevajadzētu – vienkārši jāmeklē īstā pieeja.

Lai rūdīšanās nestu rezultātu, tā jāpraktizē pakāpeniski un sistemātiski. “Nevis vienreiz nedēļā ieeju āliņģī, kas ir pats augstākais rūdīšanās punkts, bet integrēju šīs mazās lietas – kontrastdušu, iešanu pirtī, peldēšanu baseinā, būšanu svaigā gaisā, staigāšanu basām kājām – savā ikdienā. No šādiem regulāriem paradumiem būs labvēlīgāks rezultāts nekā no ekstrēmām aktivitātēm.” Turklāt svarīgi ir nesalīdzināt sevi ar citiem, jo vienam +15 grādu vēss ūdens jau liksies ledusauksts, kamēr cits varēs izturēt mazgāšanos patiešām ledainā ūdenī. Galvenais ir ļaut ķermenim adaptēties pamazām un vērot tā reakcijas uz aukstumu un karstumu.

“Es ķermeņa reģenerācijas spējām ticu milzīgi! Ja cilvēkam nav bijušas operācijas vai nopietnas traumas, tad viss ir iespējams!” savā pārliecībā dalās Žunda. Kā lielāko šķērsli ceļā uz sevis atveseļošanu viņš min neticību saviem spēkiem un atbalsta trūkumu no apkārtējiem. Tāpēc viņš aicina meklēt dažādus piemērus pasaules pieredzē, kur cilvēki uzdrošinājušies uzņemties atbildību par savu veselību un spējuši kardināli uzlabot dzīves kvalitāti arī sirmā vecumā – tas palīdzēs iedvesmoties ceļā uz labāku pašsajūtu un piepildītāku dzīvi.