Katram sava ūdens pēda. Kā samazināt savējo?  (2)

Lai arī Zemes virsmu aptuveni 70% klāj ūdens, tomēr tikai viens procents no tā ir dzīvībai tik būtiskais saldūdens, kurš dabā atrodams tekošos un stāvošos ūdeņos: upēs un strautos, ezeros un ūdenskrātuvēs. Vēl divi procenti saldūdens uz Zemes ir sastopami sasalušā veidā – kā sniegi vai ledāji –, bet atlikušie 97% ir sāļūdens.

Pasaules Dabas Fonds norāda, ka ūdens krīze ir viens no lielākajiem riskiem pasaules ekonomikai, turklāt kopš 1970. gada globāli esam zaudējuši 83% saldūdens sugu populāciju un vienu trešdaļu no mitrājiem, kas uzskatāmi par pasaules dzīvības atbalsta sistēmām. Saskaņā ar Apvienoto Nāciju organizācijas datiem, 2020. gadā 2,4 miljardi cilvēku dzīvoja valstīs, kurās ir ūdens trūkums. Izaicinājumus ūdens krīzes pārvarēšanā vēl vairāk sarežģī un pastiprina kā klimata pārmaiņas, tā sociālpolitiski konflikti.

Jo asāk pasaule izjūt klimata pārmaiņas, jo asākas attiecības rada saldūdens trūkums pasaulē. Biedrība “Zaļā brīvība” pērn dokumentējusi Āfrikas pieredzi, filmā “Ūdens ir dzīvība” (rež. Jēkabs Vilkārsis, 2023) atainojot to, kā ūdens trūkums ne tikai apdraud vietējo iedzīvotāju izdzīvošanu, bet padziļina arī dzimumu nevienlīdzību. Stāsts vēsta par Kenijas etnisko grupu – par masajiem –, kuru izdzīvošana ir atkarīga no to ganāmpulka, bet ganāmpulka uzturēšanai ir nepieciešams ūdens. Kamēr ilgstoša sausuma periodā vīrieši devušies attālākos ūdens meklējumos, tikmēr sievietes paliek mājās ar bērniem, meklējot risinājumus izdzīvošanai. Ūdens ir svarīgs ne tikai cilvēka un dabas veselībai, bet arī nabadzības samazināšanai dažādos pasaules reģionos un arī pārtikas drošībai.

Ūdens trūkumu pasaulē izraisa ne tikai tā ierobežotais daudzums un daļai cilvēces arī tā nepieejamība, bet arī piesārņojums. Tas rodas cilvēka darbības rezultātā lielākoties lauksaimniecības un rūpniecības procesos. To norāda arī Latvijas Universitātes profesors Oļģerts Nikodemus, uzsverot, ka ūdens resursu ilgtspējīgas izmantošanas kontekstā Latvijas izaicinājums ir lauksaimniecības intensifikācijas procesā novērst ūdens kvalitātes pasliktināšanos. Taču lietot ūdens resursus ilgtspējīgi nozīmē rūpēties ne vien par ūdens kvalitāti jeb tīrību, gan arī par efektīvu ūdens izmantošanu visā tā aprites ciklā.

Pirmā doma par mūsu pašu ūdens patēriņu saistās ar to, cik daudz ūdens izdzeram vai iztecinām no ūdens krāna. Skaidra lieta – jābūt taupīgiem kā ekoloģisku, tā ekonomisku apsvērumu dēļ. Taču izrādās, ka mūsu katra ūdens pēdas nospiedumu (angliski “water footprint”) veido arī visas lietas – kā ēdamas, tā neēdamas –, kuras ikdienā lietojam. Ūdens pēda atklāj to, cik daudz ūdens ir izmantots, lai radītu visu, ko patērējam uzturā un sadzīvē.

Domājot par savu ietekmi uz vidi, līdzās ekoloģiskajai pēdai (“ecological footprint”) un oglekļa pēdai (“carboon footprint”) nu varam apzināt, kāda ir mūsu radītā ūdens pēda. Tās aprēķina metodiku, strādājot UNESCO-IHE Ūdens izglītības institūtā, 2002. gadā ieviesa Nīderlandes profesors Arjens Hoekstra, lai izmērītu patērētā un piesārņotā ūdens daudzumu, kas nepieciešams, lai saražotu preces un pakalpojumus visā to piegādes ķēdē. Pēcāk profesors nodibināja arī organizāciju “Water Footprint Network”, uzskatot, ka apzinoties ūdens pēdu ir iespējams samazināt neilgtspējīgu ūdens resursu patēriņu pasaulē.

Ūdens pēdas aprēķini var tikt attiecināti ne tikai uz mums kā uz patērētājiem un uz dažādu produktu ražotājiem, bet arī uz valstīm. Valstu mērogā ūdens pēda vislielākā ir Indijai, Ķīnai un ASV. Pasaules mērogā milzīgākā ūdens pēda individuālā līmenī ir ASV, bet turpat līdzās ir arī daudzas Eiropas valstis, tai skaitā Grieķija, Itālija, Spānija. Ja vidēji pasaulē individuālā ūdens pēda sasniedz 3.8 tonnas dienā, tad ASV tā iegrimst līdz pat 6.8 tonnām dienā, kam cieši līdzās seko arī minētās Eiropas valstis ar aptuveni 6.5 tonnām dienā.

Ja raugāmies paši uz sevi, tad mūsu katra tiešo ūdens pēdu veido pašu ikdienas paradumi ūdens patēriņā: cik daudz ūdens dzeram, cik daudz ūdens patērējam, lai mazgātos paši vai mazgātu drēbes vai traukus. Ja mērām savu vidē atstāto ūdens pēdu simts procentos, tad tiešā pēda veido vien nieka trīs procentus, visu pārējo sastāda netiešā ūdens pēda, kas ar aci nav saskatāma un ar plaukstu nav sataustāma, jeb tas, cik daudz ūdens ir patērēts, lai radītu to, ko ēdam, valkājam un lietojam. Ūdens ir nepieciešams ne tikai dzeršanai un higiēnas nolūkiem, bet arī pārtikai, tostarp tās audzēšanai, apstrādei, pagatavošanai.

Tikpat svarīgi, cik veikt atbildīgas izvēles pārtikas veikalā vai tirgū, ir neizniekot pārtiku kopumā – katram pārtikas produktam ir sava ūdens pēda. Ja dārzeņiem ūdens pēda mērāma divciparu skaitlī, tad gaļai, piena produktiem un riekstiem tā mērāma pat četrciparu skaitļos. Viena no ievērojamiem ūdens patēriņa jomām ir gaļas industrija. Līdz ar to samazināt savu ūdens pēdu ir iespējams ikdienā ēdienkartē samazinot dzīvnieku valsts izcelsmes produktus, jo īpaši gaļu. Taču izvēloties dārzeņus un augļus, jāizvērtē tas, vai liekam iepirkumu grozā avokado. Tas ierindojas nevēlamajā topā: Čīle kā milzīga avokado eksportētājvalsts saskaras ar sausumu un ūdens krīzi, vienlaikus avokado audzēšanai esot nepieciešami ap 300 litru ūdens. Jāpatur prātā, ka katrs neapēstais kumoss ir samērojams ne tikai gramos pārtikas atkritumu, bet arī litros, kas bija nepieciešami, lai to izaudzētu, pārstrādātu un nogādātu līdz šķīvim.

Līdzīgi arī apģērbu nozare izsmeļ ievērojamu daudzumu ūdens. Piemēram, vienam kokvilnas T-kreklam ir nepieciešami vairāki simti litru ūdens. To, cik ātri norisinājās Vidusāzijā esošā beznoteces ezera – Arāla jūras – izsīkšanas process, ilustrē tekstila industrijai tik svarīgās kokvilnas audzēšanas stāsts. Ūdens novadīšana bijusi nepieciešama lauksaimniecības zemju apūdeņošanai, jo pirms gadsimta – 20. gadsimta 30. gados – Padomju Savienība bija iecerējusi kļūt par nozīmīgu kokvilnas eksportētāju. Tolaik pavirši būvētie kanāli apūdeņošanas vajadzībām un upju pārvirzīšanas darbi Arāla jūrai ātri vien lika sarauties tiktāl, ka kādreiz par pasaules ceturto lielāko ezeru uzskatītā ezera vietā 21. gadsimtā jau pletās pārsāļots tuksnešains līdzenums. Tā bija katastrofa ne tikai ezera ekosistēmai un sugām, kas mita tajā, bet arī nesa postu cilvēkam: putekļu vētras šai vietā paaugstina risku saslimstībai ar plaušu slimībām.