Kuram gan nav gribējies aizbēgt no ārējās pasaules neprognozējamības un uzliktajiem rāmjiem, lai patvertos kādā miera ostā, kur iespējams darīt tieši to, ko vēlamies, un būt tādi, kādi esam? Šāda "miera osta" var būt pieejama ikvienam, ja vien ir vēlme darboties ar rokām un ļauties fantāzijai. Stāsts būs par pasaules radīšanu miniatūrā. Izrādās, ka miniatūru māksla var būt ne vien vērtīgs palīgs dažādās profesijās, bet spēj arī saliedēt ģimenes, dziedināt psiholoģiskas traumas un palīdz īstenot nerealizētus sapņus.
Janai Briedei un viņas vīram ceļš miniatūru mākslā sākās pirms deviņiem gadiem, kad viņu trīsgadīgā meita sagribēja leļļu māju. "Sākām meklēt, bet sapratām, ka visas ir vai nu rozā un no plastmasas, vai ļoti vienkāršas un robustas. Mēs gribējām, lai tā māja izskatītos kā realitātē – ar gleznām pie sienām, tapetēm. Mans vīrs ir butafors, bet mans "fons" ir fotogrāfija un datorgrafika, abi esam iekšā mākslā. Līdz ar to tas bija loģisks risinājums – taisīt pašiem," atceras Jana.
Pirmajai leļļu mājai ģimene idejas smēlusies internetā, un tā arī uzzinājuši, ka miniatūru leļļu māju (doll house miniatures) taisīšana ir pasaulē populārs pieaugušo hobijs. "Pagājušā gada nogalē bijām Nīderlandē uz miniatūristu pasākumu. Liela izstāžu zāle kā Ķīpsalā, apmeklētāju vidū daudz sirmu kungu, kuri atnākuši ar koferiem iepirkt lietas savai leļļu mājai. Tas pārsvarā ir vīriešu hobijs, un tam pieiet ļoti nopietni," smejoties stāsta miniatūru māksliniece. Termins "doll house miniatures" nav tikai par mājām lellēm, bet aptver ļoti daudzveidīgu tēmu loku ar konkrētu iezīmi – tie ir iekštelpu modeļi, pārsvarā mērogā 1:12. Šobrīd ģimenes kontā ir daudzas un dažādas miniatūras, no kurām lielākā ir padomju blokmāja jeb "Bloķene" ar dažādiem tās iedzīvotājiem mazajos dzīvoklīšos. Šis mākslas objekts apskatāms Tallinas ielas kvartālā.
No psihoterapijas līdz lielajam kino
Leļļu māju pirmsākumi meklējami 16. gs. Nīderlandē – turīgie tirgotāji pasūtīja māksliniekiem izsmalcinātas leļļu mājas kā dāvanu sievām un meitām. Tās bieži tika veidotas kā ģimenes mājas kopijas un kalpoja kā mākslas priekšmeti apbrīnošanai, ne rotaļām. Par spēļu objektiem tās kļuva vien 19. gadsimtā. Šajā laikā miniatūru priekšrocības apjauta arī amatnieki – galdnieki un mēbeļu tirgotāji sāka veidot mēbeļu paraugu samazinātas kopijas, lai tās būtu parocīgāk pārvadāt jaunu noieta tirgu meklējumos. Paraugi ļāva klientiem novērtēt galdniecības kvalitāti un sniedza labāku priekšstatu par pasūtamo preci.
Miniatūras sniedz iespēju attālināt skatu punktu, lai ikdienišķas lietas ieraudzītu citā mērogā un kopsakarībās. Mūsdienās tās izmanto gan arhitektūrā, veidojot projektu maketus, teātru un kino scenogrāfijā, muzeju ekspozīcijās, gan psiholoģijā un kriminālistikā. Latvijā zināmākie miniatūru izmantošanas piemēri ir Arnolda Burova animācijas filmas un Māra Putniņa veidotā "Avārijas brigādes" multfilmu sērija, savukārt pasaules kino industrijā slavenākais miniatūru fans ir režisors Vess Andersons (Wes Anderson), kurš savu filmu pasaules būvē tieši ar miniatūru scenogrāfiju palīdzību. Savulaik Hārvarda universitātē ASV tiesu medicīnas zinātniece Frānsisa Glesnere Lī (Frances Glessner Lee) ieviesa praksi jauno izmeklētāju apmācībās izmantot nozieguma vietas miniatūrus modeļus.
Caur miniatūrām – uz nākotnes profesiju
Lai radītu savu mazo pasauli, vai tas būtu kino vai leļļu māja bērnam, bez amatniecības prasmēm neiztikt. "Kolekcionāri visaugstāk vērtē miniatūras, kas ir precīzas "lielās pasaules" kopijas – vāze no māla, skapis no koka. Augstākais līmenis ir uztaisīt lietu, kas darbojas kā īstajā dzīvē, piemēram, miniatūra plīts ar degli, uz kuras var pagatavot īstu ēdienu," stāsta māksliniece. Pasaulē dārgākā leļļu māja "Astolat Castle", kas 2015. gadā izsolē pārdota par 8,5 miljoniem ASV dolāru, aprīkota ar elektrību un kanalizāciju, plauktos esošās grāmatas iespējams lasīt, pudelēs pildīts īsts alkohols, bet istabu sienas rotā slavenu mākslinieku darbi.
Lai ar miniatūru pasaules burvību iepazīstinātu arī bērnus, gada sākumā Jana ar domubiedriem nodibinājusi biedrību "Small Stuff" un šobrīd valsts programmā "Latvijas skolas soma" organizē miniatūru veidošanas meistarklases 2. – 6.klašu skolēniem. "Mērķis ir atraut bērnus no telefoniem un ieinteresēt izmēģināt dažādas lietas, kas var aizvest pat līdz nākotnes profesijas izvēlei," viņa rezumē.
Miniatūru mākslā satiekas ļoti dažādas prasmes. Ja mums tur ir gleznas, mums jāmāk gleznot. Ja ir skapis, jāmāk galdniecība. Ir veidošana no māla. Es pati mēdzu izšūt mazus spilventiņus – tie ir rokdarbi. Te paveras plašs lauks, ko bērnam pētīt, un caur rotaļu nonākt pie kaut kā lielāka.
Viņas ģimenei tas nav bizness, jo daudz lielāku prieku par savu meistardarbu pārdošanu sagādā pozitīvu emociju dāvāšana citiem. "Mums ir sapnis kādreiz izveidot savu muzeju, kurā notiktu gan miniatūru veidošanas meistarklases, gan pasaku lasījumi. Šovasar plānojam organizēt arī nometnes, kurās bērni varētu pašu izdomātus stāstus atainot miniatūrās un to visu nofilmēt. Tā veidojas priekšstats par mijiedarbību starp dažādām jomām," iecerēs dalās māksliniece. Kamēr sava muzeja vēl nav, Briežu ģimenes radītās miniatūras var aplūkot izstādēs. Līdz maija beigām daļu no viņu darbiem iespējams apskatīt arī Bauskas Centrālajā bibliotēkā.
Māksla ieraudzīt potenciālu
Sociālajos tīklos var atrast daudzas miniatūristu grupas ar dažādu specializāciju. Vieni gatavo tikai puķupodus, citi – tamborē sedziņas vai darina grāmatiņas. Pastāv arī atsevišķs miniatūru novirziens, kur izmanto tikai otrreizējos materiālus, piemēram, krēslus izgatavo no pudeļu korķīšiem.
"Arī mēs bērniem mācām saskatīt, kā lietas no "lielās pasaules" varam pārtaisīt par kaut ko citu "mazajā pasaulē". Skapīšus taisām no sērkociņu kastītēm, vecu zobu birsti varam pārtaisīt par slotu vai no Makdonalda mērču kārbiņas uztaisīt izlietni. Pati bieži pārtaisu dažādas saplēstas rotaslietas: kaklarota kļūst par lampu, auskari – par gultas kājām. Šajā pārizmantošanā slēpjas ļoti liels radošums – ieraudzīt resursus, no kuriem var tapt kaut kas brīnišķīgs!" stāsta Jana.
Saliedēt ģimeni un īstenot sapni par savu māju
Miniatūru taisīšana var kļūt par lielisku ģimenes saliedēšanas pasākumu vai pat palīdzēt risināt savstarpējās attiecības. "Tā ir kā alternatīva galda spēlēm. Bērns var taisīt mazus spilventiņus, mamma gleznot, tētis taisīt skapi. Darbojoties kopā, ģimene var izspēlēt arī dažādas situācijas, piemēram, kāpēc šodien sivēns ir dusmīgs uz vilku? Tā var saprast, kas bērnam tajā dienā aktuāli vai uztrauc," skaidro māksliniece.
Tāpat miniatūru veidošana ļauj izsapņot sapņus, ko grūti realizēt "lielajā pasaulē". Ne katrs var atļauties savu māju, taču to var materializēt miniatūrā.
Tu vari šo māju iekārtot kaut vai ar zelta sienām, un pēc kāda laika vari tajā uztaisīt arī remontu, pārlīmēt tapetes, ielikt citu dīvānu. Šajā laikā, kad pasaule ir tik neprognozējama, tev ir iespēja izbaudīt pilnīgu kontroli, jo uztaisi to mazo pasauli tieši tā, kā tu gribi.
Ne velti psiholoģijā un psihoterapijā miniatūras izmanto, lai palīdzētu cilvēkiem palūkoties uz savu dzīves situāciju no malas un ieraudzīt problēmas sakni. "Miniatūru māksla ir daudzšķautņains process. Spēlējoties jau mēs vislabāk mācāmies, varam nonākt pie secinājumiem vai noderīgas informācijas," nosaka Jana.
Projektu finansiāli atbalsta Latvijas vides aizsardzības fonds. Par saturu atbild "Delfi Brand Studio".
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
