Kaitēkļi nav tikai kaitēkļi. Kā dārzam piesaistīt mazos palīgus?

"Par kaitēkļiem dārzu īpašnieki ir patiešām labi informēti," saka entomologs un Dabas aizsardzības pārvaldes dabas eksperts Voldemārs Spuņģis. Lielā mērā tam palīdz mūsdienu tehnoloģijas – ieraugot rāpojam vai lidojam kādu nezināmu sīkbūtni, to uzreiz var nobildēt, interneta meklētājā atrast, kas tas ir un kā pret to cīnīties vai arī necīnīties.

Ne viss, kas dārzā kust, ir jādzen prom. Arī kaitēkļi ir kaitēkļi tikai dārzkopja acīs, jo iznīcina viņa pūliņu rezultātus un, pārnestā nozīmē piemērojot Lennebergas Emīla tēva citātu, "apēd mūsu gaļu un maizi", tas ir, barību.

"Ar tā saucamajiem kaitēkļiem jau ir tā – tie tādi ir tikai no mūsu skatpunkta, jo pretendē uz daļu no ražas vai uz visu ražu. Un tad mums paliek mazāk vai nemaz. Tomēr ir tādi kaitēkļi, no kuriem ir zināms labums. Piemēram, ir smecernieki, kas dzīvo bumbieru un ābeļu ziedpumpuros, un tas nozīmē, ka viņi iznīcina daļu no ziedpumpuriem, tātad paretina augļu aizmetņus, bet tas savukārt nozīmē, ka augļu būs mazāk, toties lielāki un skaistāki. Un labāk ir mazāk, bet lieli un skaisti, nevis daudz sīku un, nu, nesmuku," norāda entomologs. "Man arī ir dārzs, un es brīvprātīgi desmito tiesu ziedoju kukaiņiem, respektīvi, dabai. Un, lai man arī ir kāds burkāns, ko sabojājusi burkānu muša, toties varu uzskatīt, ka man ir ekoloģiskais dārzs. Es vispār neieteiktu dārzā izmantot jebkādas ķimikālijas, jo mēs paši galu galā visu to apēdam. Nelielās platībās, kādi lielākoties ir dārzi, mierīgi bez tām var iztikt."

Turklāt vēlams nebojāt sev nervus un ieņemt stoicisku nostāju, jo cīņai pret kaitēkļiem beigu nebūs – visi kaitēkļi, lai arī kā pret viņiem cīnītos, ir mūžīgi, tā pavisam tikt vaļā no viņiem nevar. Pēdējos divsimt gados neviena kaitēkļu suga nav iznīkusi.

Dievam visas radībiņas mīļas, citiem vārdiem – lielajā ekosistēmā katrai ir sava īpaša niša un, kā saka, savs dzīves uzdevums vispārības labā.

Mazliet pamainot skatpunktu, tāpat kā jau minētie smecernieki, arī, piemēram, kurmis nemaz nav tik melns, kā viņu mālē. Jā, kurmju rakumi cilvēkam traki nepatīk, turklāt viņa uzturā lielu daļu veido sliekas, bet sliekas, kā zināms, ir tāds nopietns augsnes uzlabotājs un veidotājs. No otras puses, kurmis neapgrauž saknes, toties apēd pa kādam sakņu apgrauzējam – zemesvēzi, maijvaboļu kāpuru. Viņš irdina augsni, izceļ zemes virsū sēklas, kam citādi nebūtu iespēju uzdīgt. Pa kurmja veidotajām ejām augu saknēm pieplūst skābeklis.

Arī ar kailgliemežiem viss nav tik vienkārši – lai gan liekas, ka viņi tikai noēd mūsu salātus, lielākoties viņi pārtiek no augu atliekām, arī pūstošām, un pie zaļbarības ķeras tad, ja šādu atlieku vairs nav. No zemenēm gan gliemežus nekas neatturēs, tas ir viņu kārums! Tiesa, Latvijā ir divas invazīvas sugas – Spānijas kailgliemezis un melngalvas mīkstgliemezis. Ja mūsu vietējie kailgliemeži jūtamu kaitējumu nenodara kaut vai tāpēc vien, ka to nav daudz, abiem minētajiem vairošanās intensitāte ir krietni augstāka nekā mūsu vietējām sugām. Ja to kļūst pārlieku daudz, posts tiek nodarīts liels.

Tieši dabiskie ienaidnieki ir vislabākais līdzeklis pret kaitniekiem dārzos. Piemēram, ar laputīm labprāt mielojas gan mārītes, gan viņu kāpuri. Mārīte, vismaz vairāk izplatītās sugas, piemēram, septiņpunktu mārīte, ir visiem pazīstams kukainis jau no bērnības (lai gan ir arī viena "nelabā" mārīte – invazīvā daudzveidīgā mārīte, kas cita starpā apdraud arī vietējās). Mārīšu kāpuri ir mazāk atpazīstami. Viņi atšķirībā no pieaugušajiem īpatņiem nebūt neizskatās pēc mīlīgiem bubucīšiem un tādi arī nav – tie ir plēsēji. Un, tā kā ar cilvēka acij estētisku daili neizceļas, nereti speciālisti saņem jautājumus – kas tas par kaitēkli un kā ar to cīnīties? Mārīšu kāpurus nezinātāji pat mēdz sajaukt ar kartupeļu lapgrauzi jeb kolorado vaboli.

Taču, tieši otrādi, jāpriecājas, ja tie apdzīvo dārzu. Arī pieaugušie īpatņi ir plēsēji, bet kāpuri patērē proteīnu daudz lielākos apjomos. Tieši tas pats ir arī ar zeltactiņu kāpuriem. Tāpēc, ja ieraugāt lapu apakšā piestiprinātas oliņas it kā pavediena galā, neraujiet nost, visticamāk, tur šķilsies jūsu nākamie dārza draugi, zeltactiņu kāpuri.

Arī daudzu ziedmušu kāpuri ir plēsēji – tie labprāt mielojas ar laputīm, arī tripšiem, baltblusiņām un citiem augu "izsūcējiem". Diemžēl pieaugušo ziedmušu aizsargtērpa dēļ tās nereti mēdz noturēt par lapsenēm, lai gan viņām nav nedz dzeloņa, nedz pat domas kādam dzelt.

Labi dārzkopja draugi ir arī jātnieciņi, kas nedaudz līdzinās lidojošajām skudru mātēm, – tie savu nākamo paaudzi iedēj kāpuros. Ne tik bieži sastopami ir līdzīgie, bet ar it kā dīvaini garu un izliektu "kaklu", pareizāk, priekškrūtīm apveltītie kamielīši.

Kā vienu no lielākajiem dārzkopja nedraugiem pētnieks min zemesvēzi, kas gan nav izplatīts visā Latvijā, lielākoties piejūras zemienē. Ja ieviešas, ar to ir ļoti grūti cīnīties. Tad jāpriecājas, ja tuvumā iemājo pupuķu ģimene, jo zemesvēži ir krāšņo pupuķu galvenā barība.

Savukārt par vienu no labākajiem dārzkopja draugiem Voldemārs Spuņģis nosacīti titulē ezi. Ja viņš ierīkojas jūsu dārzā, tas ir lieliski. Ezis ir kukaiņēdājs, turklāt rosās naktī, kad arī kaitēkļi, vismaz tie, kas pie zemes, ir aktīvāki nekā dienā, – putni guļ, tāpēc kaitnieki jūtas drošāk.

Bet ko un kā darīt, lai dārzā būtu vairāk mazo draugu un palīgu un mazāk – kaitnieku un barības konkurentu?

Būtiska ir profilakse, tāpēc ļoti svarīgi nekad nelegāli neievest un dārzā nedēstīt augus no ārzemēm. Tā pie mums ieceļojis un iemitinājies ne viens vien kaitēklis (visticamāk, arī minētais melngalvas kailgliemezis, kura pamatmītne ir Kaukāza reģions). Par augu, sēklu, dārzeņu ievešanas noteikumiem var konsultēties Valsts augu aizsardzības dienestā.

Ir svarīgi dārzā radīt labvēlīgu vidi "dārza draugiem". Piemēram, ežiem patiks kāda neaiztikta lapu vai dēļu kaudzīte, neizkurināts ugunskurs (tāpēc pavasara dārza darbos noteikti pārbaudiet, vai rudenī sasviestajā kaudzē ezis nav ierīkojis migu!).

Uzticami dārzkopja draugi ir putni – internetā vai, piemēram, Zooloģiskā dārza Putnu dienās var uzzināt visu par dažādām sugām piemērotiem būrīšiem. Neskādēs arī dzirdinātava, īpaši, ja vasara ir karsta un sausa.

Lai gan mēdz teikt, ka draugus par naudu nopirkt nevar, tomēr ir kādi dārzkopja mazie draudziņi, kurus patiešām var vienkārši iegādāties un noteiktos laikos izlaist dārzā, – tās ir trihogrammas jeb spožlapsenītes, pareizāk, to oliņas. Spožlapsenītes ir tik sīciņas, ka ar pūlēm ieraugāmas, bet dara lielisku darbu – tās dēj savas oliņas daudzu kaitēkļu oliņās, tādējādi neizšķiļas pat kāpurs. Īsts bioloģiskais ierocis!

Lai radītu tīkamu vidi kukaiņiem, kuru kāpuri iznīcina kaitēkļus, nepieciešami nektāraugi, jo daudzu sugu pieaugušie īpatņi atšķirībā no kāpuriem mielojas ar nektāru un ziedputekšņiem, turklāt ir lieliski apputeksnētāji, piemēram, ziedmušas. Ja viss dārzs būs apstādīts tikai ar sakņaugiem un dillēm, mazo palīgu iemitināšanās ir daudz mazāk iespējama.

Ir vispārzināms, ka sliekas dārzā dara labu darbu – tās irdina augsni, piegādājot tai gaisu un mitrumu, to pārstrādātā barība (koprolīti) bagātina augsni ar minerālvielām, sliekas ēd arī nematodes – parazītus, kas pārtiek no augu saknēm. Sliekas ir arī būtisks elements barības ķēdē – no tām pārtiek liels daudzums citu dzīvu radību.

Tomēr, ja dārzā nav slieku vai to ir maz, nebūs gluži tā, ka, atvedot no citurienes spaini ar sliekām un izgāžot to dārzā, nu tik tās vairosies un dzīvosies.

Pētnieks piebilst, ka komposta kaudze vispār ir laba lieta ne tikai bioloģisko atkritumu pārstrādei un augsnes uzlabošanai. Tā veicina arī sugu daudzveidību, jo ir sugām bagātākā vieta dārzā: "Tur ir ļoti daudz visa kā – sākot no sīkbūtnēm, no baktērijām un sēnēm līdz lielām vabolēm."

Diemžēl joprojām valda pieņēmums, ka nekas nav labāks par pārcentību dārza sakopšanā, bet pētnieks cer, ka tas ar laiku mainīsies. Piemēram, daudz vērtīgāk ir nesagrābt pilnīgi visas nobirušās lapas rudenī (jau nu kādu kaudzīti ezim), jo tās kalpo par barību sliekām, zem lapām tīk mitināties arī dažādām sīkām radībām. Arī nopļautai zālītei labāk ļaut palikt un sakalst, sabirzt.

Voldemārs Spuņģis skaidro: "Ļoti svarīgi būtu atstāt neskartu dabiskā biotopa platību: dabiskā zālāja laukumiņu, neuzrušinātu zemi zem kokiem, jau minēto komposta kaudzi. Tas nodrošina slēptuvi ļoti daudziem plēsoņām, piemēram, skrejvabolēm, arī tādām, kas uzbrūk gliemežiem un kailgliemežiem. Tādas slēptuvītes dārza vidi padara līdzīgāku dabiskajai ekosistēmai."

Jo dārzs ir sugām daudzveidīgāks, jo ekoloģiski stabilāks, uzsver eksperts. To var nodrošināt, dārzu neveidojot pārāk "sterilu". Estētika, kas tīkama perfekcionista acij, reti ir tīkama arī dzīvās dabas pārstāvjiem.

Projektu finansiāli atbalsta Latvijas vides aizsardzības fonds. Par saturu atbild "Delfi Brand Studio".