Ietamborēt temperatūru šallē. Kā kļūt par sabiedrisko zinātnieku?

"Sabiedriskās zinātnes fenomenu pētījušie autori uzsver, ka zinātnes laukā vienmēr ir darbojušies neprofesionāļi, pusprofesionāļi un amatieri, un tikai pēdējo 200 gadu laikā zinātne ir profesionalizējusies, kad var pagalvot, ka lielāko pētniecisko darbu veic profesionāli zinātnieki zinātniskajās institūcijās, pamatā universitātēs un institūtos," norāda LU Literatūras, folkloras un mākslas institūta pētnieks sociologs Jānis Daugavietis. "Neraugoties uz to, amatieru darbošanās pētniecībā nekad nav apstājusies, kā klasiskus piemērus var minēt novadpētniekus vai dabas vērotājus, kas sava hobija aktivitātes nereti īsteno ņemot vērā profesionālu pētnieku vadlīnijas."

Savukārt Latvijas Universitātes pētniece un sabiedriskās zinātnes iniciatore Latvijā Dr. geogr. Gunta Kalvāne teic: "Patiesībā par sabiedriskajiem zinātniekiem no šodienas skatupunkta varam saukt arī evolūcijas "tēvu" Darvinu un fizikas pamatlicēju Ņūtonu, jo viņi savus lielos atklājumus veica nebūdami "oficiāli zinātnieki"."

Lai arī publiskajā telpā jēdzienam "citizen science", ar kuru saprot kopienā balstītu, līdzdalībā sakņotu pētniecisku praksi, ir sastopami vairāki latviskojumi – sabiedriskā zinātne, pilsoniskā zinātne un amatierzinātne –, tomēr pētniece priekšroku dod latviskojumam "sabiedriskā zinātne".

Atskatoties nesenā vēsturē, deviņdesmitajos gados iezīmējas divas pieejas sabiedriskajai zinātnei. Amerikāņu pieeja jeb skola, kuras pamatā ir ornitologa Rika Bonneja idejas, saredz sabiedrību kā datu vācējus tālākai pētniecībai. Turpretī britu skola, ko veidojis britu sociologs Elens Irvins, ir raksturīga sabiedrības līdzdalība dažāda veida zinātniski pētnieciskās aktivitātēs, ne tikai datu vākšanā. Raugoties uz iesaistes pakāpi, var izdalīt trīs sabiedriskās zinātnes modeļus: pirmkārt, tā var būt līdzdalība, piemēram, datu ievākšanā, otrkārt, tā var būt sadarbība, iesaistot sabiedrību jau datu apstrādē un rezultātu izziņošanā, treškārt, tā var būt arī koprade.

Piemērs, kurš ilustrē sabiedrības lomu vides uzlabošanā kopradē ar zinātniekiem, ir gadījums Somijā ar Ziemeļkarēlijas zvejnieku novērojumiem par zivju masu izmiršanu Jukajoki upē 2010. un 2011. gadā un vēršanos pie zinātniekiem ar palīgā saucienu. Pamanot neierasto situāciju ar zivju bojāeju ūdeņos, vietējās kopienas zvejnieki devās uz tuvējo universitāti pie pētniekiem, lai kopīgi noskaidrotu cēloņus tam un meklētu risinājumus. Noskaidrojot cēloni – netālās kūdras ieguves procesā radīto piesārņojumu – un tālāk kopīgi virzot vides atveseļošanas procesu, kopīgiem spēkiem tika uzlabots ekoloģiskais stāvoklis upes baseinam.

Kā saprast, vai konkrētās aktivitātes vietējā kopienā nav vien domubiedru parunāšana par kādu tai būtisku problēmjautājumu? Atbilde esot īsa un konkrēta – procesā ir jāizmanto zinātniskas metodes un galarezultātā jārodas jaunām zināšanām, piemēram, kādam atklājumam, praktiskai datu bāzei vai atrisinātai vides problēmai. "Sabiedriskā zinātne ar šodienas acīm raugoties, nozīmē to, ka sabiedrības pārstāvis vairs nav tikai datu uztvērējs, bet ir svarīga arī tā līdzdalība procesos no A līdz Z, nevis tikai kādā vienā noteiktā punktā," uzsver Kalvāne.

Pētnieki norāda, ka iestāšanās par dabas aizsardzību rodas ilgtermiņa brīvprātīgā darbā, līdz ar to ir svarīgi, lai sabiedriskās zinātnes programmas būtu pieejamas un parocīgas līdzdalībai. Līdz ar tehnoloģiju attīstību un ar ērtu mobilo lietotņu izstrādi, visticamāk, augs arī brīvprātīgo skaits jomās, kurās ir svarīgi iegūt datus dabas aizsardzības mērķiem. Tiesa, ir arī ne tik ētiski sabiedriskās iesaistes piemēri: kaut vai navigācijas lietotne, kurā ceļu satiksmes dalībnieki brīvprātīgi ieķeksē policijas ekipāžu atrašanās vietas vai fotoradaru punktus, tā aiz laba nolūka, iespējams, radot papildus draudus ceļu satiksmē.

"Interneta un dažādu tiešsaistes komunikācijas un datu uzkrāšanas rīku straujā attīstība ir devusi jaunu grūdienu sabiedriskās zinātnes attīstībai. Pateicoties tam, tagad ir daudz vieglāk savienot amatieru aktivitātes ar zinātniskās pētniecības infrastruktūru, kā arī pašiem amatieriem veidot efektīvāku un kvalitatīvāku amatierzinātni jeb sabiedrisko zinātni, pat bez profesionāļu līdzdalības," uzsver sociologs Daugavietis.

Sabiedrības iesaisti ne tikai datu ieguvē, bet jau arī izpētē ievērojami paātrina tehnoloģiju straujā attīstība. Piemēram, astronomijā nozīmīgiem pētījumiem ir uzņemtas daudzas satelītfotogrāfijas. Arī bez astronomijas zināšanām ikviens sabiedriskā kārtā var palīdzēt šīs jomas pētniekiem, piemēram, attālināti ar viedierīču palīdzību caurskatot lielu apjomu fotogrāfiju. Tātad būt ne tikai par datu vācējiem, bet jau par līdzdalīgiem pētnieciskā procesā datu apstrādē. Ja kādā no satelītattēliem būs saredzams kāds objekts, tā tālākai izpētei tiek nodota jau zinātniekiem, bet vairums kadru bez šādiem objektiem sabiedriskais zinātnieks var caurskatīt, tā samazinot darba apjomu profesionāļiem, ļaujot tiem iedziļināties jau atlasi izturējušajos attēlos. Tātad izmantot profesionālās zināšanas mērķtiecīgāk, bet pielikt roku procesā var ikviens brīvprātīgā kārtā tikai ar savas viedierīces palīdzību.

Bioklimatoloģe Gunta Kalvāne jau vairākus gadus pavasarī mudina ikvienu Latvijas iedzīvotāju atsaukties dalībai zibakcijā "Viena diena Latvijā". Lai piedalītos, noteiktā datumā ir jānofotografē parastā ieva, ābele vai āra bērzs un jāiesūta pētniecei, kura šos datus klasificē un savieto Latvijas kartē. Kā šāda dažu minūšu rīcība palīdz klimata pētniekiem? Šī aina ļauj pētniekam novērtēt reģionālās atšķirības Latvijas mērogā, pamanīt mikroklimatiskās nianses, piemēram, vai augs vēl plaukst vai jau zied, kā auga attīstību ietekmē mākslīgais apgaismojums, kā arī izstrādāt noderīgus risinājumus.

"Fotogrāfijas, ko iesūta brīvprātīgi Latvijas iedzīvotāji, palīdz mums pārbaudīt jeb testēt fenoloģiskā modeļa precizitāti. Varam noskaidrot, vai, piemēram, modeļa prognozes, kuras balstās meteoroloģiskajos parametros, piemēram, diennakts gaisa temperatūras summas, par ievas ziedēšanas iespējamo sākumu sakrīt ar reāliem novērojumiem," skaidro pētniece. Ziņojot šādus datus arī rudenī un ziemā, kad ir mazāk ziņotu dabas novērojumu, pētnieki gūst plašāku datu kopumu, kas ir svarīgs tālākiem pētījumiem, lai saredzētu kopsakarības dabā.

Savdabīgu temperatūras reģistru katrs pats var radīt savās mājās, ne tikai pierakstot datus ar roku, bet, piemēram, ietamborējot konkrētās dienas gaisa temperatūru noteiktā diennakts laikā saskaņā ar pašizveidotu krāsu skalu paklājiņā, sedziņā vai pat šallē. Šī nodarbe īpaši aizraujoša ir skolēniem, kad klades vietā ir rokdarbs, ko pēcāk var praktiski izmantot arī savā ikdienā.

Redzamākais sabiedriskās zinātnes piemērs Latvijā ir dabas novērojumu portāls "Dabasdati.lv", ko uztur Latvijas Dabas fonds un Latvijas Ornitoloģijas biedrība un kas pērn svinēja jau piecpadsmito jubileju. Šajā laikā portālā ap 5600 dabas vērotāju reģistrējuši 1,9 miljonus dabas novērojumu, ziņojuši par vairāk nekā 7000 sugām, no kurām biežākā sugu grupa bijusi putni, kam seko tauriņi un augi. Šajā platformā jebkurš var pievienot savus novērojumus par dabā sastopamajām sugām – kā augu, tā dzīvnieku –, norādot novērojuma vietu. Turklāt ziņot ir iespējams pat pašam neatpazīstot šo sugu, ja vien ir fotogrāfija vai audioieraksts putnu vai abinieku gadījumā, kas apliecina objekta atrašanos noteiktā vietā dabā.

"Pateicoties entuziastiem, Latvijas gļotsēņu sarakstam nākušas klāt vairāk nekā 140 jaunas gļotsēņu sugas, lai arī no citiem avotiem iepriekš bija zināmas tikai 108 sugas. Latvijā nav profesionālu biologu, kas pētītu gļotsēnes, taču portāla gļotsēņu ziņotāji (amatieri) tās pēta profesionālā līmenī, tostarp pērk mikroskopus un mikroskopē paraudziņus, mēra gļotsēņu sporas un nosaka sugas, pasugas un varietātes," stāsta Latvijas Dabas fonda pārstāve Ilze Priedniece. "Uzmanīgi raugoties dabā, jaunu sugu Latvijai var atrast kaut vai savā dārzā – tā, piemēram, jaunu blakšu sugu – zemesblakti Heterogaster cathariae – mazdārziņā pie Ādažiem kaķumētras ziedos nofotografēja Dabasdatu ziņotāja Laima Birziņa."

Reģistrētie dati tiek izmantoti dabas aizsardzībā – īpaši aizsargājamo sugu un invazīvo sugu atradņu apzināšanā, īpaši aizsargājamo teritoriju dabas aizsardzības plānos, kā arī pētniecībā. "Informāciju, piemēram, par reti vai nevienmērīgi sastopamu augu atradnēm ir iespējams izmantot vēl retāk sastopamu, specifiski uz šiem augiem mītošu, kukaiņu sugu meklēšanai. Piemēram, esparsešu zilenītis, kura kāpuri dzīvo uz smiltāju esparsetes," skaidro Priedniece, aicinot brīvprātīgos ziņot par īpaši aizsargājamām sugām, jo informācija par to atradnēm ir svarīga šo sugu un to dzīvotņu aizsardzībai.

Pētnieks Daugavietis norāda, lai arī tradicionāli sabiedriskajā zinātnē ir dominējušas dabaszinātnes, iesaistot iedzīvotājus vairāk vai mazāk rutinizētu darbu veikšanā, piemēram, gaisa temperatūras mērīšanā vai floras un faunas kartēšanā, tomēr pēdējās desmitgadēs ir aizvien vairāk projektu, kas integrēti arī sociālo, humanitāro un mākslas zinātņu pētniecībā: "Tie ir tādi darbi kā, piemēram, dažādu ar roku rakstītu dokumentu atšifrēšana un pārdrukāšana mašīnlasāmā tekstā, vēsturisku notikumu sistematizēšana, mākslas darbu anotēšana, vietējo zināšanu vai mutvārdu vēstures fiksēšana."

Ne mazāk svarīga sabiedriskās zinātnes sastāvdaļa ir arī sabiedrības izglītošana un izglītošanās. Līdzdalība ar dabas tēmām saistītās aktivitātēs paaugstina arī pašu dalībnieku izpratni par procesiem dabā, ļaujot saskatīt tās daudzveidību. "Kad aicinu iesūtīt fotogrāfijas zibakcijai, cilvēki pamana, ka norises dabā nav vienveidīgas, un sāk aizdomāties par tā cēloņiem. Pamana, ka mums ir dažādas ābeļu šķirnes un ceriņu šķirnes. Līdzdarbojoties cilvēki sāk apzināties arī dabas aizsardzības nozīmi, jo tā ir iespēja šādā līdzdalīgā veidā, mijiedarbojoties ar dabu, iepazīt vidi, kurā cilvēks dzīvo," stāsta bioklimatoloģe, uzsverot, cik svarīgi ir tas, lai sabiedriskā zinātne kļūst par abpusēji vērtīgu zināšanu apmaiņas procesu.

Motivācija, kāpēc cilvēki iesaistās pavasara zibakcijā, ir daudzveidīga: kāds, īpaši jaunieši, iesaistās jaunu pieredžu un jautra laika pavadīšanas dēļ, citi saskata šai nodarbē profesionālās pilnveides iespēju, paplašinot savu redzesloku un apgūstot jaunas zināšanas, bet vēl kādam ir svarīgi būt noderīgam un veltīt savu brīvu laiku jēgpilniem mērķiem, turklāt tā var būt aizraujoša kopīga nodarbe bērniem ar vecākiem vai vecvecākiem. Pētnieki secinājuši, lai arī vairums brīvprātīgo jau pieder apzinīgajai iedzīvotāju daļai ar vēlmi palīdzēt, tomēr pārsteidzoši liels brīvprātīgo skaits mēdz iesaistīties ar zinātkāres, tūrisma iespējām vai vēlmes sākt dzīvē ko jaunu pēc lielām pārmaiņām dzīvē, piemēram, pēc darba zaudēšanas vai pēc šķiršanās.

Ja pats dodies dabā, ir izvēles iespējas, ko novērot un par ko ziņot tālāk pētniekiem. Taču kā var iesaistīties dabas tēmu izpētē, atrodoties četrās sienās, ja ir kādi veselības vai citi apsvērumi, kas liedz doties fiziski svaigā gaisā? Izrādās, arī tad varam sniegt savu artavu zinātnē. "Zinātnē tu esi karalis vai karaliene, ja tev ir daudz datu," uzsver pētniece Kalvāne. "Zinātniekiem, īpaši fenoloģijā, kas pēta gadalaiku un laikapstākļu ietekmētās norises dabā, var izrādīties noderīgs arī ģimenes fotoalbums, ja tajā ir fotogrāfijas brīvā dabā ar konkrēti norādītu fotogrāfijas uzņemšanas laiku un vietu. Piemēram, ja fotogrāfijai blakus būs rakstīts, ka tā ir vecmāmiņas Annas dzimšanas diena 1986. gada 30. aprīlī Saldū, arī šādā fotogrāfijā pētnieki var rast noderīgu informāciju. Piemēram, vai tai dienā blakus esošais koks jau ir pumpuros vai salapojis." Tāpat var būt noderīgi precīzi dokumentēti herbāriji, kuros ir norādīti augu vākšanas datumi, vai arī kādreiz populāri laikapstākļu kalendāri, kuri, iespējams, vēl aizvien atrodas māju bēniņos vai dziļākās atvilktnēs. Šādu informāciju digitalizējot, tā var paplašināt zinātniekiem pieejamos datus. Arī tiešraidēs redzamo putnu ligzdu vērošana ir veids, kā līdzdarboties zinātnē, neizejot no mājām: novērot, piemēram, kādu barību uz ligzdu atnes putns, un fiksēt to Dabasdati.lv forumā.

Kā datu "jūrā" nenoslīkt pašiem zinātniekiem? Par to pētniecei nav bažu: "Svarīgākais, ka mums ir dati, ko analizēt. Domāju, ka nepaies nemaz tik ilgs laiks, kad mākslīgais intelekts palīdzēs, piemēram, atpazīt iesūtītajos attēlos esošās ābeļu šķirnes jeb atpazīs niansētos datus, taču sabiedriskās zinātnes loma turpinās pieaugt tik un tā." Bažām par sabiedrības ievākto datu uzticamību nav pamata: dati tiek vērtēti kritiski. Labā prakse sabiedriskajā zinātnē nozīmē arī precīzu instrukciju tam, kā cilvēks var līdzdarboties datu vākšanā vai apstrādē. Ja instrukcija ir ievērota, arī datu precizitātei būtu jābūt uzticamai. "Pētnieki jebkuros datos veic arī šo datu kvalitātes pārbaudi – arī tad, ja tos ir ievācis zinātnieks, nevis brīvprātīgais," uzsver pētniece.

Projektu finansiāli atbalsta Latvijas vides aizsardzības fonds. Par saturu atbild "Delfi Brand Studio".