Vai ar to, ka vairāk iespēju, mēs esam laimīgāki?  (1)

Es neesmu baigais diagnožu stādītājs, bet man šķiet, ka galvenā problēma ir tā, ka mēs neapzināmies, kas esam. Mēs iedomājamies, ka pastāvam atsevišķi no dabas – gan individuālā līmenī, gan kā cilvēce. Arī šis jautājums – attiecības starp cilvēci un dabu – ir uzdots tā, it kā būtu divi – cilvēks un planēta. Ja būtu divi, katrs no viņiem varētu pastāvēt atsevišķi. Planēta bez cilvēkiem var dzīvot, bet cilvēks bez planētas – tas nav iespējams. Tas ir kā ar bitēm un puķēm – puķes neeksistē bez bitēm, un bites neeksistē bez puķēm. Tas viss ir daļa no viena veseluma.

Cilvēkam būtu jāierauga, ka mēs nepastāvam atsevišķi no visa. Puse no mūsu elpošanas procesa ir augi, kas izelpo skābekli un ieelpo ogļskābo gāzi. Ja es apzinos, ka puse no manām plaušām atrodas ārpus manis, tad man nav vajadzīgas visādas dabas aizsardzības mācības. Tagad parādās daudz jaunu nozaru, kas pēta cilvēka mikrobiomu [baktērijas, mikroorganismi un citas sīkbūtnes, kas dzīvo mūsu ķermenī]. Mēs nevaram bez šīm sīkbūtnēm, viņas ir daļa no mums. Viņas piedalās gremošanas procesā, izstrādā daudzus hormonus, lai šī sistēma funkcionētu. Mums liekas, ka cilvēks ir kaut kas cits. Nē, es esmu VISS šis. Arī sterilitāte, kurā mūsdienās aug mazi bērni, nenāk par labu. Viņi nedabū ēst zemi, tāpēc izaug pārāk vārīgi. Bērnam vajag rāpot, laizīt zemi, saskarties ar netīrību. Ja cilvēki to visu saprastu, tad nebūtu tā idiotisma ar koku izciršanu un visu pārējo.

Mēs pret citiem izturamies tā, kā izturamies paši pret sevi. Ja runājam par cilvēka attiecībām ar dabu, vai tas nozīmē, ka mēs nemīlam paši sevi?

Arī tas. Kaut gan patiesībā mēs esam sev visdārgākie, bet mēs to īsti neapzināmies. Mēs dzīvojam ar greizu izpratni par sevi, esam apjukuši un sapinušies. Neatceros, kurš no dižajiem vīriem ir teicis, ka daudz vieglāk ir cilvēku piemānīt nekā pārliecināt viņu, ka viņš ticis piemānīts. Alanam Vatsam ir grāmatiņa "Lielākais tabu" par tēmām, par kurām visi vienojušies paklusēt. Kādreiz tas bija sekss, reliģija, nāve. Joprojām ir palicis viens tabu – kas mēs esam patiesībā. Mēs neesam atsevišķas būtnes. Nupat biju kalnos slēpot kopā ar cilvēku grupu, tur bija daudz bērnu, sanāca viņus pieskatīt. Uz kalna ir nedaudz bīstami – tomēr ātrums, slēpes, sniegi, vajag rēķināties ar citiem. Kāpjot nost no pacēlāja, jāpaiet nost. Kad griez kaut kur, jāpaskatās, vai kāds tur nebrauc. Tur bija viens bērns, kas šo ignorēja. Vecums vēl tāds, kad "man nav ērti, tāpēc es apstājos, un man vienalga, ka tādēļ 20 cilvēkiem aiz manis kaut kas tur notiks". Nav jūtīguma pret citiem cilvēkiem. Mūsu kultūra ir uzbūvēta tā, ka mums ir jāiemāca bērniem individualitāte, atbildība par sevi, jāiemāca sevi nošķirt no citiem. Kad esam to sekmīgi izdarījuši, tad jāmāca veidot attiecības ar citiem.

Vai cilvēce šobrīd ir kā tāds mazs bērns, kuram jāiemācās atteikties no ego?

Manai meitai skolā bija uzdevums par mājdzīvniekiem – uzrakstīt, kāds no viņiem labums. Gotiņa dod pienu, aitiņas dod vilnu, vistiņas – olas. Tas veido šo skatījumu – ko mēs varam dabūt. Mūsos dziļi iekšā ir tā patērētāja attieksme. Mēs dalām augus derīgajos un nezālēs. Tas ir kā – derīgie augi? Pārējie sanāk nederīgi? Saukt augus par derīgiem vai nederīgiem nozīmē sadalīt tos labajos un sliktajos, un sliktos drīkst iznīcināt. Taču realitātē tā tas nestrādā, jo arī viņi ir daļa no kopējās sistēmas. Mums ir piemēri ar Jeloustonas nacionālo parku (ASV), kur vilkus iznīcināja, Ķīnas piemērs ar mēģinājumiem iznīdēt zvirbuļus. Ja kaut ko nosauc par nederīgu vai nevērtīgu, tas ved pie katastrofas.

Ko mēs katrs varam darīt, lai kaut nedaudz pagrieztu planētas attīstību pozitīvākā virzienā?

Vispār es neesmu baigi optimistisks par to, kas notiks un kā mēs kā cilvēce ar to tiksim galā. Ir vairākas nejaukas tendences. Notiek aizvien lielāka politiskā un sabiedrības šķelšanās, ka ir vieni pret otriem. Ja kādreiz bija vienkārši cilvēki ar uzskatiem, tad tagad ir nometnes, kas aizvien vairāk polarizējas. Ne tikai es kā cilvēks pret visu pārējo, bet arī mana kustība, mana politika pret citām. Tas karš kļūst arvien izteiktāks, un masu mediji un sociālie tīkli to ļoti veicina.

Arī runājot par tiem, kas it kā pārstāv "zaļo līniju" – man nepatīk daudzas citas idejas, ko viņi pārstāv. Kaut vai t.s. ekofašisti, kuri iet džipiem dur riepas, bloķē satiksmi, lipinās pie gleznām, bojā mākslas darbus. It kā aicina uz "zaļām" idejām, bet vienlaikus tās diskreditē. Es esmu par "zaļām" idejām, bet esmu pret riepu duršanu.

Bieži dzirdēts, ka ar jaunajām tehnoloģijām mēs izglābsim planētu. Vai tehnoloģiskā attīstība kaut ko var dot cilvēcei, ja tā nemainās savā domāšanā?

Šim jautājumam ir divas puses. Viena – tehnoloģijas palīdz uzlabot mūsu dzīvi. Esam pieraduši pie telefoniem, kuros vienmēr līdzi ir internets, nauda, jebkurā brīdī var atrast jebkuru informāciju, nofotografēt un iztulkot. Šie īstermiņa ieguvumi ir viegli pamanāmi, līdz ar to viegli pārdodami vēlētājiem, priekšniekiem. Bet ir otra puse, kas nav tik ātri saredzama. Ja iztrūkst humanitārās, nemateriālās puses, jēgas un virsvērtības, kam tas viss vajadzīgs, tad rodas jautājums – uz kurieni mēs tiecamies, ko cenšamies sasniegt? Vai ar to, ka ir ērtāk, lētāk, vairāk iespēju, mēs esam laimīgāki?

Aptaujas un pētījumi uzrāda, ka jauniešu vidū pieaug trauksme par nākotni saistībā ar planētas ekoloģiju, t.s. ekotrauksme. Kāds ir tavs skatījums šo fenomenu?

No vienas puses, trauksmi var uzģenerēt, bet tam ir plašāks konteksts. Mūsdienās paliek aizvien sarežģītāk atšķirt reālo zinātni no politiski angažētās, ideoloģiski iekrāsotās zinātnes. Sen jau vairs nav tādas tīras zinātnes, kas vienkārši grib pētīt, lai vienkārši uzzinātu, jo zinātne ir saistīta ar finansējumu, bet jebkurš finansējums ir saistīts ar naudas piešķīrēju interesēm. Tāpēc visas ideoloģiskās lietas ienāk arī pētniecībā, tēmu izvēlē. Žēl, bet objektīva zinātne kūst kā pavasara sniegs. Varbūt izņēmums ir paši, paši fundamentālākie pētījumi.

Bet ekotrauksme ir pavisam reāla lieta. Jauni cilvēki, iespējams, vairāk nekā vecāki, apzinās, kādu kursu planēta ir uzņēmusi. Piesārņojums palielinās, paliek aizvien siltāks, sugas izzūd, augsne tiek noplicināta. Tas viss nav muļķības vai māņi, un viņi aizdomājas – ko jūs, pieaugušie, darāt ar to vietu, kur mums būs jādzīvo? Trauksme pēc definīcijas ir nekonkrētas bailes, ka kaut kas ļauns varētu notikt. Bailēm ir konkrēts objekts, bet trauksmei tāda nav, tāpēc ar tām ir grūti kaut ko izdarīt. Ir neziņa par nākotnes ekoloģiju – kas un kā tieši notiks? Ja izkūst ledus cepures, tad paceļas pasaules okeāna līmenis, un kas tad notiek ar Latviju? Mēs esam zemā vietā, tāpēc liela daļa Latvijas tiktu appludināta. Ko mēs šajā sakarā varam darīt? Fiziskie ieguldījumi būtu lieli, neskaidri un prasītu tik radikālas pārmaiņas dzīvesveidā, ka tos masveidā neviens neatbalstītu. Ja kāds par šo domā vai runā, viņu apsaukā par panikas cēlāju un nozombētu ekofašistu. Tāpēc ir tāds apjukums, jo nav skaidrības ne par briesmām, ne rīcības variantiem. Nav jau plāna. Arī visas zaļās iniciatīvas, elektroauto – tas viss ir nokavēti, par maz un par švaku.

Ko darīt? Ar ilgtspējas ideoloģiju nevar pārliecināt cilvēkus mainīt savu dzīves pieeju?

Var, bet tas jādara gudrāk. Mēs, cilvēki, kā būtnes esam vērsti uz idejām. Ideologi tieši ar to nodarbojas – taisa lielās ideoloģijas, uz kurām cilvēku masas "pavelkas". Tas ir mārketinga jautājums, cik tā ideja ir spēcīga, labi iepakota un cik prātīgi virzīta. Šobrīd mums ir ietirgota labklājības un individuālisma ideja, un mēs dzīvojam saskaņā ar to. Tāpat arī "Russkij mir" ideja – cilvēki ir gatavi iet mirt un nogalināt citus par savu ideju. Tas pats attiecas arī ar ilgtspējas ideju. "Zaļās" idejas netiek tik labi virzītas, tik skaisti iepakotas, tāpēc cilvēki nepavelkas.

Svarīgi ir, lai ideja atbalsotos mūsu personiskajā pieredzē. Individuālā patērētāja pieeja ļoti atbalsojas – ja es dabūju vairāk, man uzreiz ir personiski labāk, tāpēc esmu šīs idejas atbalstītājs. Ja es apēdu vienu industriālās lauksaimniecības audzētu plastmasas tomātu un saprotu, ka viņš ir ēdams, viņš ir lēts, ir viegli pieejams, es to jūtu uzreiz. Jā, varbūt nav baigi veselīgs. Vai arī es samaksāju trīsreiz vairāk par kaut ko ekoloģisku, bet tas nav ērti, ir dārgi un nav īpaši daudz garšīgāk, es to ieguvumu personiski nejūtu. Ja nav šīs personiskās pieredzes, tad ir baigi grūti to ideju notirgot, un tad uzvar tās ideoloģijas, kuras to var izdarīt.

Vai, tavuprāt, mēs vēl neesam pietuvojušies kritiskajam līmenim, lai atjēgtos?

Jautājums, cik tieši slikti jābūt, lai mēs atjēgtos. Paskatīsimies visapkārt. Cilvēkam veselība jūk un brūk, bet viņš vienalga pārtiek no kolas un čipsiem, pārsālīta, taukaina ēdiena un pusfabrikātiem. Pat ja alkoholiķis zina, ka alkohols sačakarējis viņa dzīvi, viņa veselību, viņa attiecības, viņa karjeru, vienalga viņš grib iedzert. Ja mēs nespējam to pagriezienu uztaisīt individuālā līmenī, nevaram runāt par globālām lietām. Mūsos ir tik daudz prāta programmu, tās ir tik spēcīgas, bet prāts tik nenobriedis un vājš, ka mēs turpinām izvēlēties to, kas mūs čakarē vēl vairāk. Lai cerētu uz atmodu… Esmu drusku pesimists šajā jautājumā.

Kas notiek planētas attīstības procesos?

Tas atkarīgs, kurā līmenī skatāmies. Fiziskajā līmenī mēs esam fiziskas būtnes, kas dzīvo uz fiziskas planētas, un ekoloģija attiecas uz šo līmeni. Bet ir arī citi – dziļāki, augstāki – līmeņi. Te mēs varam skatīties uz sevi kā garīgām būtnēm, kuras izdzīvo fizisku pieredzi. Pat ja šī rumpīša vai šīs planētas dzīve beidzas, pieredze ir iegūta. Tas ir kā uzspēlēt spēlīti telefonā. Varonis, kurš skraidīja pa spēlītes pasauli, ir miris, bet es kā spēlētājs joprojām esmu šeit, esmu iemācījies, ieguvis iemaņas, izdarījis secinājumus. Es varu izmest to telefonu, bet iegūtā pieredze man paliek. Garīgajā līmenī ar to, kas notiek, nav nekādu problēmu.

Arī fiziskajā līmenī tie atomi, no kuriem tavs ķermenis un daba ir uztaisīti, nekur nepazūd. Mums asinīs galvenais elements ir dzelzs atoms, tas ir radies pirms šīs planētas, pirms Saules sistēmas un mūsu galaktikas. Tajā brīdī milzīgi galaktiskie klasteri sadūrās savā starpā, notika milzīgas reakcijas, kuru laikā izveidojās tie dzelzs atomi. Tie ir neiznīcināmi, viņi ir bijuši, ir un būs šeit neatkarīgi no tā, kas notiks ar šo planētu.

Fiziskajā līmenī mūsu satraukums par ekoloģiju ir kolektīvais ego, jo balstās idejā, ka šī planēta ir "mūsu mājas". Iemesli, kāpēc gribu sargāt šo planētu, joprojām izriet no fiziskās antropocentriskās perspektīvas "esmu cilvēks, man vajag vidi, kur dzīvot". Mūsu rīcības rezultātā šī planēta drīz kļūs mums neapdzīvojama, jo cilvēks individuālā līmenī mēģina no dabas dabūt visu, nedodot neko atpakaļ. Tas ir egoisms. Bet egoisms ir arī idejā, ka es kaut ko uzskatu par savu, tāpēc man par to jārūpējas. Tas ir augstāks attīstības līmenis, bet joprojām egoistisks.

Sanāk, ka mēs uz planētu skatāmies no lepnības pozīcijām, domājot, ka mums ir jāiejaucas? Vai, tavuprāt, šobrīd uz Zemes notiekošie ekoloģiskie procesi notiktu arī bez mūsu ietekmes?

Ir atsevišķa tēma, kas saucas parazīti. Tas ir, kad kādā lielākā būtnē iemiesojas mazāka būtne un pārņem lielās būtnes vadību. Piemēram, ir viens kukainis, kurš normāli dzīvo, grauž lapiņas, bet tad viņā parazīts iedēj oliņas un sāk vadīt to kukaini savās interesēs – liek viņam iet tādās vietās, kur viņu var apēst ūdens putns, lai tad, kad putns pakakātu, tās oliņas nonāktu ūdenī un sāktu vairoties. Mums šķiet, ka tas parazīts ir kaitēklis, bet viņš ir daļa no sistēmas. Arī cilvēka mikrobioms ražo hormonus, kas iespaido mūsu garastāvokli, mūsu intereses, to, kam mēs pievēršam uzmanību. Patiesībā tās ir šīs sīkbūtnes, kas man saka: "Hei, paņem bulciņu!" Viņiem nav savu kāju, lai tiktu līdz viņai, bet viņš izdara tā, lai es aizietu un paņemtu to bulciņu, jo organisms prasa. Līdzīgā veidā varam skatīties uz Zemi. Mēs esam sīkbūtnes, kas kustās pa savu trajektoriju kā tāds mikrobiņš zarnas trešajā līkumā, kurš domā – ko es varētu izdarīt, lai tas lielais sāktu darīt šo vai izbeigtu darīt to. Varbūt viņš kaut ko var, varbūt nē.

Atceramies stāstus par cilvēka mēģinājumiem iejaukties dabas procesos. Varbūt viņa iejaukšanās ir veiksmīga, bet tie rezultāti ir nevēlami. Viņš iejaucas otrreiz, lai labotu šo rezultātu. Pēc tam iejaucas trešoreiz, lai labotu otrās iejaukšanās rezultātu. Katrreiz iejaucoties, viņš arvien vairāk visu sačakarē. Viens piemērs bija ar Arāla jūru, kuras ūdeni mēģināja ņemt un laistīt laukus, un viss aizgāja "šreijā". Cilvēka iejaukšanās, līdzīgi kā ķirurģiska iejaukšanās cilvēka organismā ar domu "es zinu, kā organismam labāk, es aklo zarnu izgriezīšu vai mandeles izraušu", ceļas no neizpratnes par to, cik liela un kompleksa ir visa šī sistēma. Ja mēs kaut ko nesaprotam, tas nenozīmē, ka tas nav vajadzīgs. Kā es varu zināt, kā ir pareizi? Vajag mācīties vienkārši dzīvot saskaņā ar pasauli, nemēģinot to labot.

Projektu finansiāli atbalsta Latvijas vides aizsardzības fonds. Par saturu atbild "Delfi Brand Studio".