Vai ēdamajiem traukiem ir nākotne?

Lai saražotu kilogramu plastmasas, nepieciešams vismaz divtik naftas. Katru gadu tiek saražoti apmēram 280 miljoni tonnu plastmasas izstrādājumu, kas agri vai vēlu nonāk atkritumos. Līdere vienreizlietojamo plastmasas trauku izmantošanā ir Indija – ik gadu tur atkritumos nonāk 120 miljardi plastmasas karotīšu un dakšiņu.

Ar plastmasu nelaime ir tā, ka tā pati bioloģiski nenoārdās, tikai sadalās arvien sīkākās daļiņās. Līdz pilnīgas sadalīšanās stadijai paiet apmēram 400 gadu. Un par piesārņojumu ar mikroplastmasu trauksme tiek celta jau sen – šīs daļiņas cirkulē mums visapkārt un nu jau tiek atrastas pavisam neiedomājamās vietās. Arī cilvēka asinsritē. Uzkrājoties organismā, mikroplastmasa var radīt nevēlamas sekas: iekaisuma procesus, vielmaiņas traucējumus un imūnsistēmas darbības pasliktināšanos; visi kaitējumi nemaz līdz galam vēl nav izpētīti. Turklāt mikroplastmasas daļiņām mēdz "pieķerties" un dzīvnieku un cilvēku organismā ceļot dažādas kaitīgas vielas, piemēram, toksiskais bisfenols A (viela, kas Eiropā atzīta par īpaši toksisku, ar nelabvēlīgu ietekmi uz cilvēka veselību, lai gan to pievieno daudziem izstrādājumiem).

Biedējoši? Jā, un tieši tāpēc tiek meklētas alternatīvas.

Latvijā 2021. gada 3. jūlijā stājās spēkā Plastmasu saturošu izstrādājumu patēriņa samazināšanas likums, ar kuru mūsu valstī aizliegta vairāku vienreizlietojamo plastmasu saturošo preču turpmāka ievešana un izplatīšana, patērētājiem piedāvājot preces no videi draudzīgākiem materiāliem.

Kompostējamie jeb biodegradējamie trauki un trauki, kas paši ir pārtika, ir viens no aizvietotājrisinājumiem. Atkrīt gan problēma ar pārstrādāšanu, gan arī ūdens tēriņi un mazgājamo līdzekļu nonākšana kanalizācijā.

Pasaulē jau pasen ir dažādi uzņēmumi, kas piedāvā gan kompostējamos, gan ēdamos traukus. Patiesības labad jāatzīst, ka daudzi no tiem neiztur konkurenci un iznīkst, bet ir, kas turas. Ēdamos šķīvjus gatavo no kviešiem un rudziem ar ūdens, rapša eļļas un sāls piedevu, arī no citām ēdamlietām, kokteiļu salmiņus piedāvā gan no makaronu mīklas, gan ābolu izspiedām u. c.

Pirms trim gadiem Latvijas medijos plaši izskanēja ziņa par vietējo jauniešu mācību uzņēmumu, kas pat guva tiesības ar pašu izgudrotajiem ēdamajiem šķīvjiem pārstāvēt valsti Eiropas mērogā, bija runas par tehnoloģiju attīstīšanu, finanšu piesaisti un ražošanu, taču kopš tā laika diemžēl nekas par to vairs nav dzirdēts. Tā ir – viens ir lipināt no mīklas kaut ko savā virtuvē vai laboratorijā, bet otrs – ražot.

"Ar šādiem traukiem ir tā – tas viss ir energoietilpīgs process: presēšana vai cepšana un tā tālāk. Un tad saproti, ka tas trauks ir krietni dārgāks par pārējām alternatīvām. Kad to taisi kā jaunuzņēmumu vai inovāciju, tajā brīdī tas viss smuki strādā, bet, kad skatāmies vairāk ilgtermiņā, ja tas ekonomiski nav bijis izdevīgi vai investori nav gatavi ieguldīt... Viens ir, kad tas produkts dzīvo laboratorijā vai mājas virtuvē, otrs ir ražošana, tur uzreiz ir tehnoloģijas, citas izmaksas," norāda Latvijas Iepakojumu asociācijas valdes priekšsēdētāja, Latvijas Biozinātņu un tehnoloģiju universitātes Pārtikas institūta profesore Sandra Muižniece-Brasava.

Pētniece aicina ikvienu skatīties kompleksi un saglabāt kritisko pieeju arī tad, ja produktam virsū ir mūsdienu burvju vārdiņi "bio" vai "eko", vai "zaļš", kas diemžēl ne vienmēr atbilst patiesībai.

Tas attiecas arī uz biodegradējamiem traukiem. Pēdējā laikā, pastiprināti pievēršoties izpētei, atklājoties brīnumu lietas: "Tie palmu lapu trauki jau ir ļoti feini, tikai, lai tās lapas turētu formu, tās piesūcina ar visādām vielām, un tajā brīdī, kad šis it kā "zaļais" šķīvis kompostējas, kaitīgās vielas paliek augsnē, gruntsūdeņos. Par to nāk klajā zinātniskie pētījumi. Tie trauki savulaik nāca kā bums, tos sāka ražot visur kur, Indijā, Ķīnā, bet lielākoties kontrole pār to visu bija maza. Bet tagad, kad to visu sāk testēt, pētīt, tur nāk ārā visa Mendeļejeva tabula! Arī, kad sāka pārbaudīt pārstrādātā papīra produktus, piemēram, olu ieliktņus, picu kastes, arī tur sāka nākt ārā zili zaļi brīnumi!"

Vēl – gan bioplastmasas, gan daudzu bioloģiski noārdāmo trauku ražošanā tiek izmantota ciete, ko iegūst no modificētas kukurūzas. Vēl tikai tiek pētīts, kas notiek, kad tā nokļūst zemē. Turklāt, kukurūzu audzējot, tiek noplicināta augsne. Ar bioplastmasu savukārt ir cita problēma – cilvēki redz, ka rakstīts "bioplastmasa", un domā, ka viss ir kārtībā, var nomest zemē un smuki sadalīsies. Bet tas ir polipienskābes (PLA) materiāls un, kaut arī ražots no cietes izejvielām, atjaunīgajiem augu bioresursiem, sadalās tikai pie 60°C, apstrādājot speciālā vidē.

"Kompostējamos traukus tagad ir moderni gatavot no pārpalikumiem – kas vienam paliek pāri, to integrē citur. Piemēram, kafijas biezumus. Bet kāda ir tā loģistika, kur un kā tos savāc? Ja glabā par ilgu, tur attīstās pelējums. Pati kafija ir skābs produkts un kompostējot skābinās augsni. Nu, rododendri jau būs priecīgi, bet citi augi? Tāpat ar sēnalām, ko arī izmanto šim nolūkam, – kā ar pesticīdiem, kas ir graudos? Kas tiek pievienots presēšanas procesā, kādas saistvielas izmantotas? Ir jābūt gana daudz pētījumu apakšā un analīžu rezultātiem, lai saprastu, ka nenodarīsim kaitējumu tam cilvēkam, kas to lieto," uzsver Sandra Muižniece-Brasava.

"Lielākā problēma tajā visā – un to mēs šobrīd saprotam – ir tā, ka esam skatījušies uz visu ļoti fragmentēti un lielākoties cīnījušies ar sekām, ar ķēdes beigu posmu. Es šobrīd par to diezgan skaļi mēģinu runāt – ka ir jāskatās kompleksi (un daudzviet to jau dara), visa garā ķēde, sākot ar izejvielām un to ieguvi līdz ražošanai, lietošanai, pārstrādei un tā tālāk. Un reizēm tieši ražošanas procesā ir diezgan daudz kas, ko var optimizēt, iegūstot diezgan fantastisku rezultātu, kas vērsts zaļajā virzienā.

Ne vienmēr tas, kas šķiet acīmredzami, tāds būs. Daudziem šķiet, ka stikls ir ļoti ekoloģisks materiāls. Bet atkal – vīna pudeli arī izmanto vienu reizi un tad ved pārstrādāt... Un, pudeles ražojot, nepieciešama liela temperatūra, stikls ir smags, tiek patērēts daudz degvielas, to vadājot, un tā tālāk. Vienmēr jāizvērtē visi varianti, kas tad beigu beigās būtu pats labākais. Kaut kas jādara ir, jo tas ir ārprāts, kā esam piecūkojuši mūsu pasauli, bet jārīkojas saprātīgi un gudri, bez liela spiediena, lai nav uzreiz liela pretreakcija, jo tad vispār nekas nenotiks. Cilvēce ir izlutināta, mēs gribam ērti, lēti, smuki. Es parasti saku – labāk, lai daudz cilvēku ir tādi mēreni "zaļi", nekā viens ir ekstrēmi "zaļš". Jo pirmajā variantā tā labā ietekme būs daudz jūtamāka. Galējības smuki skan un izskatās reklāmās, bet nekad neaiziet masās, neiedzīvojas, to rāda pieredze, arī mana, tajā, kas saistīts ar iepakojumiem."

"Man parasti prasa – vai plastmasa ir laba vai slikta? Es atbildu – plastmasa nav ne laba, ne slikta. Jautājums ir, kā mēs ar to tiekam galā. Un visā pasaulē ļoti domā par to, kā mēs to izmantojam. Lielākā tendence tomēr, kas šobrīd ir, – likt uzsvaru nevis uz biotraukiem un bioiepakojumiem, bet vairāk uz pārstrādājamiem," saka profesore.

"Es pati gan maģistra darbu, gan disertāciju rakstīju tieši par bioplastmasu, pati biju milzīgs fans. Ar iepakojumu strādāju jau kopš 2000. gada, un toreiz cilvēki tai ļoti ticēja, visā Eiropā un pasaulē bija liels uzrāviens šajā jomā, izskatījās, ka tur viss tā smuki varētu aiziet. Bet ir pagājuši vairāk nekā 20 gadi... Un tā ļoti nemaz nav aizgājis. Pirmkārt jau tāpēc, ka šis process ir gana dārgs. Ja nav subsīdiju, ražotājiem nav izdevīgi – un pircējiem arī."

Šķiet, kamēr nav notikusi revolūcija tehnoloģiju ziņā, ēdamajiem traukiem tomēr nav gaidāma saulaina nākotne. Aši pasērfojot tīmeklī, Latvijas uzņēmumi ar nosaukumu "ēdamie trauki" piedāvā vien glāzītes kafijai. Cena – vismaz trīs eiro. Mjā, nav vilinoši...

"Ēdamie trauki nepazudīs, noteikti būs, un kāda daļa cilvēku tos noteikti lietos. Bet tā, ka pēkšņi nāks liela sensācija, ka nu šie biotrauki ņems un visu aizvietos, nebūs. Vismaz Latvijas kontekstā es neredzu milzīgu nākotni. Piemēram, kafejnīcās – kā dezinficēt, kā uzturēt tīrību vietās, kur liela cilvēku plūsma? Kā panākt, lai no rudzu miltiem veidotā bļodiņa neizšķīst pēc dažām minūtēm, kad tajā ielieta karsta zupa? Vēl kāda problēma – derīguma termiņš. Ēdamtraukiem tas nevar būt pārāk ilgs, turklāt jābūt noteiktiem uzglabāšanas apstākļiem, tie ir jutīgi pret mitrumu. Ilgtermiņā nav noturības, tie sāk plaisāt. Ēdamie trauki nereti ir vienkārši ēdama masa. Kurš gan pēc garšīga ēdiena gribēs grauzt ko bezgaršīgu? Bet, ja tiem ir garša, tas nozīmē, ka ir kas pievienots, un tas savukārt ietekmē pasniegtā ēdiena garšu. Vēl šiem traukiem jābūt drošiem. Lai ēdamie trauki būtu izturīgāki, tiem var pievienot rīsus, rīsu miltus, tad materiāls it kā "stiklojas". Bet, ja no šāda materiāla gatavotu dzērienu salmiņu nokož bērns vai vecs, slims cilvēks, pastāv aizrīšanās risks. Ražotājam jābūt pārliecinātam, ka produkts ir drošs – gan sastāva, gan lietošanas ziņā. Galu galā, kad saprotam, ka citiem traukiem ir krietni ilgāks lietošanas termiņš, ka tie ir izturīgāki, lētāki, ērtāk transportējami, tad tas "eko bio" paliek ēnā, dabiski atkrīt un izvēlas to, kas vairāk ir pārbaudīts, vienkāršāk realizējams. Ja tas viss būtu tik vienkārši, tad tajā brīdī, kad šis virziens kļuva populārs, būtu arī tā "Hops!" un aizgājis," uz vājajām vietām norāda profesore.

Ja tā padomā, ēdamie trauki jau nav nekas jauns. Arī ierastā saldējuma vafeļu glāzīte būtībā ir trauks, tāpat mīklas groziņi ar sāļu vai saldu pildījumu, pitas kabatiņas, dažādi plāceņi, kuros kaut ko ietin, šokolādes trauciņi, kuros likt desertu, maizes podiņi, kur pasniedz karsto ēdienu, – tās visas jau ir labi zināmas lietas, turklāt te paveras plašs lauks eksperimentiem. Un kāpēc gan neaicināt draugus domāt zaļi un šovasar nesarīkot kādu pikniku dārzā vai pusdienas mājās, kur tiek lietoti tikai pašu gatavoti ēdamie trauki?

Projektu finansiāli atbalsta Latvijas vides aizsardzības fonds. Par saturu atbild "Delfi Brand Studio".