Burvju smilšu kaste Rīgas supervietā. "Viskaļu" stāsts

Laime un harmonija nav tikai laukos. Arī pilsētā drīkst un vajag justies laimīgiem. Un komfortabla, atvērta, patīkama pilsētvide ir viens no galvenajiem faktoriem, lai tā būtu. Sava kopiena, kas rada piederības sajūtu, jau ir vēl nākamais līmenis.

Šobrīd pilsētās lielā mērā šādu vidi rada apkaimju biedrības, dažādi "kvartāli", "centri". Arī biedrība "Free Riga", kuras moto skan: "Mūsu nolūks – padarīt pilsētu labāku". Biedrības līdzdibinātājs Mārcis Rubenis uzsver: "Citviet sabiedrību uztver kā resursu, Latvijā diemžēl joprojām – kā patērētāju." Biedrība šo uzskatu mēģina lauzt, pierādot, ka pati sabiedrība, veidojot dabiskas kopienas, var radīt patīkamu vidi gan fiziskā, gan mentālā plāksnē, padarot jaukāku arī pilsētu. Vajadzīgs vien kāds impulss, ierosme, centrs, no kura plūst enerģija. Viens no tādiem var būt ēkas – neapdzīvotas, neapsaimniekotas ēkas, kurām nevis ļaut iznīkt vai tās izpārdot, bet revitalizēt, iedot jaunu dzīvi, taču ne tikai ārējā, materiālā ziņā.

Ēkās veidojas kopienas, telpas tiek izmantotas kultūras projektiem, sociālām aktivitātēm, īpaši atbalstot mazāk aizsargātās sabiedrības grupas. Gudrā valodā tās sauc par "sociāli nozīmīgām telpām". Vienlaicīgi tiek aktivizētas un apvienotas arī apkaimes, kur šādi centri atrodas, tie kļūst par jaunu tikšanos, sadarbības un draudzības vietu.

Pirms četriem gadiem biedrība "Free Riga" lietošanā ieguva līdz šim apjomīgāko īpašumu, kļūstot par ilgtermiņa nomniekiem Rīgas Tehniskajai universitātei piederošajam īpašumam Rīgā, Viskaļu ielā, kurā kādreiz atradās Mašīnzinību, transporta un aeronautikas fakultāte. Tas ir milzīgs, padomju laikā būvēts komplekss, gluži kā vesela republika. Un savā ziņā tā patiesi arī ir.

"Mēs faktiski esam starp piecām apkaimēm, jo mums te ir Čiekurkalns, Teika, Mežaparks, Jugla un pāri ezeram ir Suži. Mēs esam supervietā, bet tai pat laikā esam nedaudz atstatu. Esam visam pa vidu," saka "Viskaļu" attīstības vadītāja Zane Ruģēna. Turklāt šī vieta daudziem pilsētniekiem atgādinot bērnību, kad spēlējies uz asfalta, bet zaļu koku paēnā: "It kā liela blokmāja, bet apkārt zaļš. Tāda urbānās dabas sajūta, nepārspīlēta vienkāršība."

Dzīves kvalitātes dizaina institūts ar jēdzienietilpīgo nosaukumu "Viskaļi" ir lielākā radošās kopienas māja Latvijā, kurā ir gandrīz 200 tā saucamie rezidenti, kas še darbojas un kopā kaļ savu laimi paši. "Viskaļos" mājvietu radusi, piemēram, vienīgā Eiropas Savienībā ūdens mājdzīvnieku saudzētava jeb sava veida pansionāts "Akvarīga". Te ir Sandris Mūriņš ar savu komandu – pirmā pasaulē smaržu ierakstītāja izgudrotāji. Ir keramiķi, juvelieri, reklāmisti, jaunu materiālu testētāji, šuvēji, dizaineri, galdnieki.

Te ir gan vingrotava, gan ugunsšovu veidotāji, gan animācijas un skaņu ierakstu studijas, gan sporta inventāra nomas pulciņš. Te sievietes nāk parunāties un viena otru atbalstīt, pulcējas anonīmie alkoholiķi, notiek novusa treniņi un sacensības. Grieķis māca citiem cept maizi un rīko filmu vakarus, bet spānis pasniedz spāņu valodu. Bet visu un visus uzskaitīt, protams, še nav iespēju, turklāt viss plūst un mainās.

Nomas maksa ir zem tirgus cenas, dažas iniciatīvas, ar labdarību saistītās, var izpausties pat par brīvu, piemēram, maskēšanās tīklu pinēji Ukrainas armijai, jo "Viskaļu" misija ir piedāvāt pieejamas telpas kultūras un sociālajām iniciatīvām un sadarbībai to ietvaros.

"Tas ietilpst mūsu darbā – kalkulēt, kā šo misiju saglabāt. Milzu ēkā, kurai nepieciešami tehniskie uzlabojumi un renovācija, kur jāmenedžē dažādi procesi, tas, protams, ir ļoti izaicinoši. Tomēr, cik spējam, turamies pie savas koncepcijas. Cenšamies novērtēt arī tos rezidentus, kas nāk ar nemateriālo pienesumu. Jo mēs neesam vienkārši telpu nomnieki vai attīstītāji, mūsu ekonomika sastāv gan no naudas plūsmas, gan sociālās vērtības, mums ir monetārā un nemonetārā ekonomika, un tas iet cauri visam, visos līmeņos," saka Zane Ruģēna.

Rezidentiem jāiesaistās kopienas dzīvē. Bet lielākā daļa to arī labprāt dara – jo tas nav nekāds "piespiedu brīvprātīgais" pasākums, tā ir dabiska kopābūšana un rūpes par vidi un noskaņu, kurā pašiem vien jāuzturas. "Mums ik pa laikam ir talkas, aicinām mūsu rīkotajos pasākumos piedalīties ar savu darbnīcu, stendu, spēlēt mūziku. Tas ir kopienas un iesaistes princips," uzsver Zane. Bet kā tad ar ne tik sabiedriskiem cilvēkiem? Vai viņiem "Viskaļu" durvis slēgtas? Nebūt ne: "Mums ir daži introverti cilvēki, bet mēs redzam, kā viņi atveras! Neviens jau pie durvīm negrabinās un aiz rokas ārā nevelk. Var jau arī "neredzami" piedalīties – samaketēt kaut ko, aiznest, atnest, salabot. Mēs neuzspiežam, ka visiem nu obligāti kopā jāburzās, bet palīdzīga roka jāpieliek, tas gan."

"Viskaļi" nav noslēgts burbulis. Lai gan ēka, kā jau bilsts, atrodas diezgan perifēri no visa, tomēr apkārtējo mikrorajonu iedzīvotāji te nenāk tikai uz nodarbībām vien.

"Labi draugi un partneri jau kopš pirmā brīža mums ir Čiekurkalna apkaimes biedrība. Ir vairākas iniciatīvas, kurās iesaistās arī tuvāki un tālāki iedzīvotāji – ir tiešās pirkšanas pulciņš, kur savus produktus piedāvā bioloģiskie zemnieki, ir "Brīvbode", kur mainīties ar lietām. Ziemassvētkos rīkojam neparasto lietu tirgu "Wishkaļi". "Wishkaļi" mums ir arī tāds otrs zīmols, virziens, kurā kaļam nevis visu pēc kārtas, bet savas vēlmes, sapņus. Mums ir arī brīvais mikrofons, kur apkaimieši var nākt un performēt. Sapnis ir organizēt zaļumballi, kas tā arī sauktos: "Neredzēti prieki ar neredzētiem kaimiņiem". Rezidenti paši jau organizējuši kaimiņu brokastis. Pavasarī mums bija liela talka kopā ar Nacionālo bruņoto spēku štāba bataljonu," uzskaita "Viskaļu" attīstības vadītāja.

"No vienas puses, tā ir viena no mūsu vērtībām, ko sākotnēji bijām definējuši, tāds sākotnējais sapni, ka, jā, mēs būtu tāds kā apkaimes epicentrs. Realitātē jāatzīst, ka ikdienas aktivitātēm esam drusku par tālu. Tāpēc tagad attīstības vīzijā, kad veicam kādus labiekārtojumus, domājam par to, ka, ja nu kaimiņi atnāk, pat ja ne bieži, lai viņi te jūtas labi, lai viņiem ir, ko darīt. Mums jau tagad ir bērnu laukumiņš, ir divriteņu labošanas stends, īsts magnēts ir mūsu "Brīvbode"."

Pa šiem četriem gadiem, kopš īpašums nonācis biedrības lietošanā, protams, bijis gan daudz izaicinājumu, gan pārsteigumu, gan mācību: "Visam kam iets cauri! Un, kā jau kopienā, te vijas cauri arī daudz cilvēkstāstu, savstarpējās attiecības. Esam daudz mācījušies ne tikai pragmatiski, bet arī auguši caur cilvēciskajām pieredzēm. Dzīves kvalitāte vai laime ir katram subjektīva un ļoti atkarīga no tā, kādā dzīves fāzes mēs esam. Tajā mājā mums arī visādas dzīves fāzes bijušas un viss kas ir noticis, bet jautājums par to, kas cilvēkus dara laimīgus, tas ir gaisā. Tā ka kopumā – nē, nekas nav īsti noticis tā, kā bijām plānojuši, tas brīnums dara pats sevi, māja kaut kādā mērā dzīvo savu dzīvi un maģiski iedarbojas uz mums pašattīstības ziņā."

Zane Ruģēna uzsver – vecās ēkas ir potenciāls: "Man liekas, laba pilsēta, pirmkārt, ir tāda, kurā cilvēkiem ir izvēles brīvība veidot sev labvēlīgu vidi, un vecās ēkās, ko atkal iespējams apdzīvot, to var. Otrs – gan vieta, gan šī te labās vides veidošana apvieno cilvēkus, turklāt ar labiem nodomiem. Treškārt – tā ir aprites ekonomika, izmantot vecās mājas kā resursu. Un arī iekšienē, kopienās un sasaistē ar apkārtnes iedzīvotājiem mums ir diezgan dzīva aprites kultūra. Mums te bija no RTU laikiem palikuši veci krēsli, plaukti. To visu uzprišinam un izmantojam. Arī paši rezidenti ar daudz ko mainās. Tas dalīšanās prieks – tas ir riktīgi forši!"

Latvietis jau labprāt sadarbosies, bet tad, ja tiks dota iespēja, jo pašam neērti uzbāzties. Un šādas vietas dod iespēju arī gūt piederību, kas tik būtiski mūslaikos, kad daudzi jūtas vientuļi: "Būšana tādā neformālā kopienā ļoti atraisa un atver iedrošinājumu kaut ko darīt. Un šādai vietai ir ārkārtīgi daudz cilvēcības bonusu, atbalsta. Ikdienas skrējienā visādus labestības brīnumus redzam vien sociālajos tīklos, bet te to var redzēt dzīvē. Protams, tik tuvu dzīvojot blakus, mēdz būt arī kaut kādas spriedzes, konfliktiņi. Bet man prieks, ka šādās kopienās cilvēki piedomā pie attiecību higiēnas un cenšas to uzturēt. Mēs te esam kā tāda burvju smilšu kaste, kur var nākt pieaugušie un spēlēties, eksperimentēt, uzturēt sevī radošumu, sākt mācīties darīt jebko jebkurā brīdī. Arī – mācīties sadarboties. Sociālais inkubators pēc būtības ir radoša izpausme starp cilvēkiem, kas ir dažādi, no dažādām nozarēm, ar dažādu dzīves pieredzi, kompetencēm. Un ir atļauts kļūdīties, ja nesanāk, nekas, laižam tālāk, būvējam citas smilšu pilis, cepam kūkas. Cilvēkam vajag sevi piedzīvot, un viņam vajag vietu, kur priecājas par viņa radošo un personisko izpausmi. Tas ir ļoti svarīgi. Un ļoti cilvēcīgi."

Projektu finansiāli atbalsta Latvijas vides aizsardzības fonds. Par saturu atbild "Delfi Brand Studio".