Vai tici, ka klimata pārmaiņas ir reāla problēma, ko varam atrisināt tikai visi kopā? Varbūt uzskati, ka tā ir politiķu atbildība un viens cilvēks te neko nevar darīt, tāpēc nav vērts censties? Šaubies, vai Eiropas zaļais kurss tiešām strādās, un pieļauj iespēju, ka Grēta Tūnberga vienkārši pārspīlē? Par to, cik lielā ķezā patiesībā esam un kāpēc šobrīd planētas nākotne turas uz eiropiešu pleciem, pārdomās dalās Pasaules Dabas fonda direktors Jānis Rozītis.
Kā jūs raksturotu šī brīža situāciju attiecībā uz klimata pārmaiņām un dabas aizsardzību?
Salīdzinot ar iepriekšējām simtgadēm, esam degradācijas periodā, bet, salīdzinot ar 20–30 gadus senu pagātni, šodien pievēršam tik daudz uzmanības dabas aizsardzības jautājumiem kā vēl nekad. Starptautiskā līmenī ir pieņemti lēmumi saglabāt bioloģisko daudzveidību, Eiropas Savienība (ES) ir noteikusi t.s. zaļo kursu, kas vērsts uz reālām darbībām un jau šobrīd paredz pāriet no plānošanas uz darīšanu.
Diemžēl Latvijā, kaut arī atzīstam dabas daudzveidības nozīmi, vēlme to saglabāt paliek domās, nevis izvēlēs. Tas attiecas gan uz resursu pārvaldību, gan pārstrādi un patēriņu. 95% sabiedrības ikdienā rīkojas un saimnieko, nedomājot par dabas daudzveidību kā nozīmīgu faktoru kopumu. Nihilisms mijas ar nezināšanu un ierobežotām alternatīvām.
Kāpēc pozitīvās pārmaiņas sabiedrībā notiek tik lēni?
Tāpēc, ka patērētājs joprojām ar savu maku balso par intensīvo dabas resursu izmantošanu, ko uztur arī ES atbalsta sistēma, jo nav pārāk labi informēts par tās ietekmi uz vidi. Cilvēks priecājas par tauriņu vai zaķi, par dabas krāšņumu kā par uzvedumu, viņš neredz sevi tur iekšā un nesaprot, kā viņa izvēles to visu ietekmē. Neizskatām iespēju atkāpties no saviem paradumiem, lai gan tas, kas pirmajā mirklī liekas kā neērtība, pēc 5 gadiem jau šķitīs pilnīgi normāli.
Ja runājam par kādu konkrētu nozari, tad paši lauksaimnieki lēnīgi pāriet uz bioloģisko saimniekošanu, jo negrib mainīt ieradumus, riskēt ar savu biznesa tvērumu, netic tirgus iespējām, trūkst inovatīva redzējuma un visbeidzot vēlas sajust politiskā atbalsta prognozes. Dodoties bioloģiskās lauksaimniecības virzienā, jābūt gatavam darīt kaut ko citādi. Ļoti svarīgi, ja tas iet arī roku rokā ar paša cilvēka iekšējām vērtībām.
Vai jūs Latvijā redzat arī kādas pozitīvas tendences dabas aizsardzības jomā?
Lēnīgi pavirzījusies uz priekšu ir atkritumu šķirošana. Arī depozīta sistēma veicina domāšanu pozitīvā virzienā – tagad es šķiroju šo, bet varu šķirot vēl kaut ko? Mums vēl priekšā ceļš uz tekstila, organisko atkritumu šķirošanu. No ES valstīm mēs gan atpaliekam. Pozitīvi arī tas, ka esam sākuši domāt par iepakojumu, kas veido milzīgu atkritumu apjomu.
Savukārt ar CO2 emisiju samazināšanu, dabas daudzveidības saglabāšanu, aprites ekonomiku plašāk, ūdens piesārņojuma mazināšanu nav būtiskas izmaiņas. Ir attīstījusies decentralizēta enerģijas ražošana, mājsaimniecībās iebūvēti saules paneļi, attīstās vēja parki. Lai cik mēs priecātos par to, notiekošais atjaunīgās enerģijas ražošanas attīstībā visbiežāk ir nevis vērtību, bet biežāk komersanta biznesa plāna atjaunināšana.
Kas nepieciešams, lai situācija uzlabotos?
Sabiedrībai jāpieprasa pārmaiņas – cita varianta nav. Mums nepieciešams straujš progress, un īstermiņa risinājums ir stingrāks tiesiskais regulējums un publisks finansējums, kas palīdzētu transformēties vai kompensētu neiegūtos labumus. Par nelaimi, tiesiskais regulējums var būt nestabils – mainoties politiskajai situācijai, var pieaugt arī kāda biznesa spēks un var mainīties likumdošana. Līdzīgi piedzīvojam notikumus brīvprātīgā sertifikācijā, piemēram, meža sertifikācijas sistēma kļūst stingrāka vides un sociālās jomās, kas uzņēmumam pieprasa mainīties. Uzņēmums nevis pārkārtojas, bet izvēlas sistēmu, kas nespiež uzlabot darbību, visus negludumus pielīdzina ar sabiedrisko attiecību vēstījumiem.
Arī finansiālā atbalsta sistēmas drīzāk ir "uzsēdināšana uz adatas" – tās strādā tikai kādu brīdi. Piecus gadus varam maksāt kompensācijas zemes īpašniekiem par dabas saglabāšanu vai uzņēmējiem par vides risinājumiem, bet sestajā gadā viņi prasīs finansējumu dubultot un izvirzīs savus nosacījumus.
Lai virzītos evolūcijā, ir jāstiprina videi draudzīga patēriņa attīstība un komersanta atkarības radīšana no vides kvalitātes. Aktīvāk jāiesaistās arī valsts pārvaldei ar finanšu ieguldījumiem un jāstrādā ar savu īpašumu pārvaldības standartiem. Bet kopumā, jo ātrāk sabiedrība pieradīs pie jaunām kvalitātēm, komersants iemācīsies sadzīvot ar apkārtējo vidi, jo ātrāk virzīsimies uz priekšu.
Ilgtermiņā sabiedrībā jāveido atbilstoša vērtību sistēma. Vai mēs paši saprotam, ka situācija ir neatliekama un neatgriezeniska? Varam mainīt nodokļu sistēmas, radīt tehnoloģijas, ieviest ziņošanas nepieciešamību, sakārtot loģistikas ķēdes, bet vai mēs saprotam, kādēļ mums to vajag? Mums nevis tikai jāseko uzstādījumiem, bet jāsaprot kamdēļ to visu darām. Tam jābūt kā iekodētam mūsos, kas mums saka priekšā, kā rīkoties būtu pareizāk.
Varbūt vienkārši ļaut, lai viss iet pašplūsmā, tad jau redzēs?
Cilvēki vai nu neapzinās šodienas situācijas nopietnību vai arī nezina, kā līdzdarboties. Daudzi domā: "Es viens pats nespēju neko mainīt." Ja tā sākam domāt visi, tādas nostiprinās arī mūsu kopējās rīcības, līdz ar to neseko atbilstoši politiskie lēmumi vai biznesa piedāvājums. Politiķi reaģē uz sabiedrības pieprasījumu – viņiem nav drosmes piedāvāt ilgtermiņa skatījumu. Pārmaiņas ir smagas, tās pavada daļas cilvēku neapmierinātība, dažādu biznesu pretestību. Šodien to redzam visapkārt. Dažādām biznesa organizācijām ir atšķirīgi skatījumi par šodienas klimata vai dabas mērķu izpildi. Vieni saka jāapstājas, otri prasa – kāpēc kavējamies.
Ja pastāvētu viegli risinājumi un vienota sapratne, gan jau cilvēce nebūtu iekritusi klimata un dabas krīzēs.
Šobrīd ir izšķirošs brīdis, jo ir liela neticība par izdošanos. Pasaulē ir sliktie piemēri, kur galvenā uzmanība nošķirti vērsta uz ekonomiku, nevis kopā ar vides jautājumiem. Bieži Latvijā norāda – ķeriet tos, nevis kāpinām atbildību šeit. Ja tikai nosodīsim, tas nestrādās. Ja mums, eiropiešiem, izdosies pierādīt progresu klimata un dabas kvalitātēs, saglabājot pozitīvu sociālo un ekonomisko stāvokli, tas būs piemērs visiem. Šobrīd tieši ES veido klimata un dabas risinājumus globālā mērogā – ja zaļais kurss nedos rezultātus, tas būs ļoti bēdīgs signāls tālākai sarunai par vides jautājumiem un arī cilvēcei kopumā.
Vai mēs paši apzināmies šo atbildību pasaules priekšā?
Pašlaik Eiropā notiek pāreja no plānošanas uz darīšanu. Jo tuvāk darīšanai, jo vairāk dzirdam skeptiķus, ka zaļais kurss neder. Sākas karsta cīņa par sabiedrisko domu – vai mēs izvēlēsimies palikt pie vecā, vai turēsimies pie mērķiem drošai nākotnei. Zaļais kurss no biznesa struktūrām prasīs lielas pārmaiņas, bet vecās biznesa atbalsta sistēmas nav gatavas tādām pārmaiņām.
Kāds var teikt, ka ir muļķīgi prasīt no sabiedrības un biznesa tik strauju paradumu maiņu. Bet par šiem jautājumiem zinātnieki runā jau vismaz 50 gadus! Arī Latvijā, piemēram, par mežu saglabāšanas kvalitātēm mēs diskutējam jau 20 gadus. Toreiz ar nozares biznesa pārstāvjiem runājām, ka nepieciešams risinājums bioloģiski augstvērtīgu vietu aizsardzībai, bet joprojām esam apmēram turpat, tikai nocirsts vairāk.
Būtu loģiski, ja valsts un pašvaldību kapitālsabiedrības rādītu pozitīvu piemēru zemes īpašniekiem un uzņēmējiem, taču šobrīd es to neredzu. Meža īpašniekam ir grūti saprast, kāpēc viņam savā mežā jāsargā daba, ja blakus valsts vai pašvaldības uzņēmums kailcirtē pārvērš bioloģiski augstvērtīgu teritoriju.
Vai atsevišķu cilvēku aktivitātes spēj reāli ietekmēt politiķu lēmumus, nevis tikai sacelt īslaicīgu ažiotāžu? Šeit es domāju Grētas Tūnbergas piemēru.
Mēs pieredzam dažādas iniciatīvas klimata vārdā, un tas pastiprināsies. Mākslas darbu aptraipīšana vai pieķēdēšanās var nebūt sabiedrībai pieņemama, tomēr tā aktualizē vides jautājumus, ieliek tos amatpersonu dienaskārtībā. Tas ar dažādām pieejām ir izdevies. Jāsaprot, ka šādas akcijas liecina par cilvēku izmisumu, ka politiskā līmenī nekas būtiski nav paveikts. Pastāv arī teorijas, ka attīstīsies šādas aktivitātes, kuras finansētu klimata pārmaiņu pretinieki, lai diskreditētu klimata tēmu un polarizētu sabiedrību. Bet atceramies – šī ir cīņa par sabiedrisko domu, un tā paliek arvien karstāka.
Projektu finansiāli atbalsta Latvijas vides aizsardzības fonds. Par saturu atbild "Delfi Brand Studio".
