Balansējot starp putekļiem un ziediem. Ainavu arhitektes ieteikumi labākai dzīvei pilsētā

Arhitekte atzīst, ka vēl pirms gadiem desmit sabiedrība ainavu arhitektus uzskatīja par dīvaiņiem, kas tikai jūsmo par puķītēm un kociņiem. Šodien ne vienā vien akadēmiskā pētījumā ir pierādīta zaļās infrastruktūras būtiskā ietekme uz cilvēka labsajūtu. "Zaļā vidē cilvēki daudz ātrāk atkopjas no dažādām slimībām, tiek galā ar stresu. Dabas klātbūtne palīdz izkāpt arī no izdegšanas un depresijas bedres. Un te nav runa par slimnīcām, kurās uzturamies īsu brīdi, bet vidi, kurā dzīvojam ikdienā."

Ilzes pārstāvētais uzņēmums "ALPS ainavu darbnīca" plašāku ievērību izpelnījies ar Rīgas Psihiatrijas un narkoloģijas centra dārza projektu Tvaika ielā, kas turpina augt un attīstīties gadu no gada. "Dārzu sākām iekārtot ar nelielu budžetu – varējām nopirkt bērziņu stādus vien īkšķa resnumā, tādas izstīdzējušas pīckas. Bet tagad tur ir saaugusi sidraba birzs, kaut pagājuši vien 10 gadi un augsne nav īpaši bagātīga," priecājas arhitekte. Viņai centra darbinieki esot atzinušies – neesot varējuši iedomāties, ka nākt uz darbu var būt tik patīkami.

Pēdējos gados Rīgā tiek stādīts arvien vairāk koku, taču nocirsto skaits joprojām ir lielāks. "Ja skatāmies uz Rīgu no putna lidojuma, liekas, ka Rīga ir ļoti zaļa, un ka ar kokiem viss ir kārtībā. Bet ielas līmenī, kur ikdienā pārvietojamies un dzīvojam, situācija ir daudz bēdīgāka. Rīgā visaugstākais ir tieši putekļu piesārņojums, jo esam nopļāvuši visu, ko varējām. Viss ir sauss, vējš un mašīnas paceļ šos putekļus gaisā. Vislielākā koncentrācija uz ielām ir tieši bērnu ratiņu līmenī. Tā izskatās "dāvana" jaunajām paaudzēm, ja gar ielām nav krūmu un citu zaļumu. Pilsētā koki un krūmi visvairāk vajadzīgi tieši ielu malās, ne tikai parkos," uzsver Ilze.

Arvien biežāk vasarās piedzīvojam karstuma viļņus, un, ja pilsētā nav zaļuma, tos izturēt ir grūtāk. "Es pati ikdienā izvēlos pārvietoties pa zaļām ielām, pat ja ceļš ir garāks. Kāda izskatās Brīvības iela, Čaka iela? Tur aug vien daži koki! Kāpēc lai es tur gribētu dzīvot, attīstīt biznesu?" viņa retoriski jautā.

Nopērkot zemes īpašumu, cilvēki bieži vien pārsteidzas ar veco krūmu un koku izciršanu. Arhitekte gan novērojusi, ka liela daļa pēc laika saprot, ko izdarījuši, un sāk meklēt risinājumus. "Nav nekā vērtīgāka par lielu koku. Iestādot ābelīti, mēs varbūt piedzīvosim to pieaugam, bet vai mēs piedzīvosim pieaugušo ozolu? Tāpēc pirms cirst jebkuru koku, īpaši, ja tas ir ozols, liepa vai kļava, rūpīgi izvērtējam šī koka vērtību. Ja vecs un slims koks ir jānocērt, tad pasakām tam paldies un stādām vietā jaunu!"

Arī nekustamo īpašumu attīstītāji sāk vairāk novērtēt zaļās zonas un pie jaunajiem projektiem izvēlas stādīt arvien lielākus kokus. "Lai gan bieži esmu redzējusi, ka sākumā uzbūvē māju, izbūvē visas komunikācijas, bet kad jāķeras pie ārtelpas, tad izrādās – naudiņas vairs nav." Attīstītājiem jāsabalansē visādas vajadzības, un ne vienmēr var atļauties visu uzreiz, taču attieksme pret ārtelpu lielā mērā liecina par būvnieka godaprātu. "Ir bijuši gadījumi, ka attīstītājs pabeidz projektu, bet pēc pāris gadiem atnāk un saka, ka tomēr vajag arī kvalitatīvu zaļo zonu un meklē risinājumus. Mēs paliekam arvien apzinātāki, vairāk saprotam, ko mums dod tas zaļais," uz pozitīvām tendencēm norāda arhitekte.

Zaļās infrastruktūras attīstīšana urbānā vidē nav ne lēta, ne vienkārša, tādēļ atsevišķās situācijās labāk izvēlēties pagaidu risinājumus nekā gadiem ilgi gaidīt, kad būs nauda ilgtermiņa projektiem. Kā piemēru Ilze min zaļo salu izveidi Kaļķu ielā Vecrīgā ar vasaras apstādījumiem pagaidu podos. "Es pati labprāt piesēžu šādās saliņās, jo tur jūtos forši, jūtos lolota," viņa atzīst. Tāpat viņa uzteic koku izvietošanu podos ielu malās.

Jo īpaši arhitekte slavē ārtelpu pie viesnīcas "Albert Hotel" Dzirnavu ielā Rīgā, kvartālā starp Antonijas un Zaļo ielu. "Tas ir brīnišķīgs piemērs, kā attīstītājs ir domājis ne tikai par sevi, bet arī par garāmgājējiem. Tur ir koki, krūmi, soliņi, kur cilvēkam ar savu kafiju piesēst. Var tikai baudīt to telpu!" Viņa priecājas arī par Hanzas perona apstādījumiem, ko veido lieli koki un puķes: "Telpa zaļo un zied, un vienkārši gribas tur būt!" Atzinīgus vārdus viņa velta arī topošajam Magdalēnas kvartālam un Jaunajai Teikai.

Īpaša vieta arhitektes sirdī ir Latvijas Dabas fonda aizsāktajam dabisko pļavu projektam "GrassLIFE", kas veiksmīgi attīstās daudzviet Latvijā. Tomēr prieku mēdz saindēt dažādas birokrātiskās nejēdzības. "Man stāstīja par gadījumu Salaspilī – cilvēki savā dārzā mēģina izveidot dabisko pļavu, veicināt bioloģisko daudzveidību, bet viņiem policija uzliek sodu, jo zāle garāka par 20 cm. Ja neesi piereģistrējis savu dārzu pļavu projektā, tad uz tevi attiecas pašvaldības saistošie noteikumi par zāles obligātu pļaušanu. Tā vietā, lai pašvaldība vienkārši grozītu saistošos noteikumus, mēs liekam cilvēkiem tērēt laiku un resursus soda pārsūdzēšanai."

Tikmēr daudzviet Eiropā pilsētu apstādījumos var redzēt brīvi kuplojam dažādas nezāles – Nīderlandē godā tiek celtas pat nātres. "Holandē dabiskā pļava ir pazudusi, tāpēc viņi cenšas to atjaunot. Arī mēs pamazām sākam apjaust, ka nevajag visur cīnīties ar dabu. Spēja redzēt vērtību tajā, kas mums ir – nātres vai gārsas – ir ilgtspējas pamatā."

Ilze teic, ka pilsētplānošanas būtība ir atrast pareizo līdzsvaru. "Mēs nevaram būt ekstrēmi vienā vai otrā virzienā. Nav jau visur jābūt pļavām – ir vietas, kuras var būt skaisti nopļautas. Tomēr ir jāpārvērtē, cik ilgtspējīgi ir nemitīgi pļaut zālienu, lai tas karstā laikā izdegtu un mēs visi dzīvotu putekļos."

Arhitekti iepriecina tas, ka pēdējo piecu gadu laikā Rīga un citas pilsētas arvien vairāk interesējas par zaļo zonu uzlabošanu. "Tomēr zaļais prasa laiku un pacietību, jo koks neizaug vienā dienā – pārmaiņas zaļajā infrastruktūrā prasīs vairāk laika nekā mums gribētos." Viņa arī novērojusi, ka politiķiem patīk runāt "zaļi", bet kolīdz tiek līdz darīšanai, tā vecās klapītes uz acīm. "Kāds kaut kādu naudiņu piesolīja, un viss zaļais kurss aizmirsās."

Viņasprāt, problēma ir amatpersonu nevēlēšanās uzņemties atbildību un risināt problēmas pēc būtības. Tā vietā groži tiek atdoti juristiem, kuri pilsētplānotājiem "izgriež rokas" ar dažādos normatīvos iestrādātiem ierobežojumiem. "Bieži neļauj stādīt koku vai krūmu, jo apakšā esot ūdensvads vai kabelis – ja nu pēkšņi pēc 10 gadiem tur kaut kas būs jāremontē, tad koks būs jācērt nost. Kāpēc nevar būt tā, ka remontstrādnieku pienākums ir uzmanīgāk rakt vietās, kur ir iestādīti koki? Un ja tiešām tas krūms tomēr jāpārstāda, tad tā nav problēma. Sanāk, ka šobrīd mēs plānojam dzīvi, izejot no "ja nu kaut kas notiks?" nevis tā, lai nekas slikts nenotiktu. Tā ir absurdas plānošanas domāšana," arhitekte ir pikta.

Viņasprāt, zaļums pilsētvidē nav tikai zaļi domājošo iegriba, bet vispārcilvēciska nepieciešamība. "Es nebeigšu par to runāt – pilsētās prioritāri vajag stādīt kokus un krūmus! Mums ir vajadzīgas arī puķes, jo cilvēkam vajag skaistumu. Paskatieties, kā mainās cilvēks, kad ierauga ziedu! Puķes parāda mums dzīves cikliskumu – uzzied, nozied, ienākas sēklas. Mūsu dzīve ir tāda pati – ar ziedu laikiem, ar norietu, tad atkal alkām pēc kaut kā jauna. No zieda varam mācīties absolūto harmoniju, pēc kuras tiecamies mēs katrs."

Projektu finansiāli atbalsta Latvijas vides aizsardzības fonds. Par saturu atbild "Delfi Brand Studio".