Pusotrs piņģerots elektrības pret divarpus Gaujām. Stāsta zivju pētnieks  (5)

Upē laist un mest visādus draņķus ir slikti – tas, vismaz teorētiski, ir diezgan saprotams cilvēces saprātīgākajai daļai. Ne tik skaidrs ir tas, ka upēm kaitējumu nodara ietaises, kas šķietami ir diezgan nekaitīgas.

Šobrīd ceļotājzivju (lašu, taimiņu, upes nēģu u. tml.) stāvoklis Eiropā ir pasliktinājies par kādiem 90%. Arī Latvijā dati diemžēl ļoti līdzīgi. Un vaina nav vien klimata pārmaiņās. Nesen Latvijas vides aizsardzības fonda finansētajā "upju inventarizācijas" projektā gluži neviļus kristalizējies secinājums – viens no nozīmīgākajiem šo zivju skaitu ietekmējošajiem faktoriem ir zivju migrācijas šķēršļi. Ja tiktu nodrošināta netraucēta migrācija, jau tikai ar to varētu dubultot zivju faunas labumu Latvijā! Ja tas būtu tik vienkārši.

Otrs aspekts saistīts ar OIK atcelšanu. Šobrīd HES īpašnieki nav ieinteresēti laist ūdeni caur turbīnām brīdī, kad elektrības cena ir minimāla. Bet, kad cena augšā, viss tiek darbināts uz pilnu klapi – tas tā ļoti vienkāršoti izstāstot. Turbīnām ir dažāds darba diapazons, kas ne vienmēr sakrīt ar upes pieteci, tāpēc ūdeni uzkrāj un tad tecina.

Ja lielās HES sniedz ievērojamu pienesumu tautsaimniecībai, tad mazās, ko savulaik tā mudināja būvēt, visas kopā saražo vien 1,43% no elektroenerģijas apjoma (atbilstoši "Augstsprieguma tīklu" datiem par 2022. gadu). Toties sabendē upes, rēķinot pēc kilometrāžas, divarpus Gauju garumā. "Vai tas pusotrs piņģerots elektrības tiešām ir divarpus Gauju vērts?" retoriski vaicā pētnieks.

"Pāris lielo jūras vēja parku turbīnu varētu saražot vairāk elektrības nekā visi mazie HES... Bet tautai tas liekas briesmīgi! Tas mazais upes bendētājs, kas saražo elektrību pieciem gludekļiem, lūk, tas ir labais, to aiztikt nedrīkst, jo taču maziņš, jo to uztur "darītāji", "pašu cilvēki", nevis "ārzemju kapitālisti". Ir ļoti jāvērtē, jāliek kopā ietekme ar ieguvumu. Kaut kur ir jānovelk strīpa. Ja ir zem strīpas, tā vairs nav elektrības ražošana, bet tikai upes laušana. Lietuvā un Igaunijā varas struktūras saka – mēs apzināmies, ka mums ir plakana zeme, ūdens spēks nav liels, tāpēc mēs no šīs kā neperspektīvas un dabu bendējošas nozares lēnām atsakāmies. Arī Latvija ir plakana. Kā atteikties – tas ir cits jautājums. Es, protams, nepavisam nerosinu iet pret mazajiem HES ar dakšām un lāpām. Manuprāt, būtu saprātīgi, ja valsts par adekvātu cenu lielāko daļu mazo HES vienkārši atpirktu un likvidētu. Un arī īpašniekiem tā būtu izdevīgāk, nekā pastāvīgi kaut ko pārbūvēt un uzturēt atbilstoši arvien jaunām prasībām."

BIOR ir vadošā zivju pētniecības iestāde Latvijā, kas ar zinātnisko padomu veicina zivju resursu ilgtspējīgu izmantošanu, un upju un zivju pētnieka Kaspara Abersona ikdienas darbs galvenokārt saistīts ar cilvēka saimnieciskās darbības ietekmes novērtēšanu. Viņa un kolēģu ikdiena paiet gan pie rakstāmgalda, gan bradājot pa upēm, gar upēm, pie upēm. Un Kaspars smejas, ka darbā nereti ne tikai jārosās ihtioloģijas un hidroloģijas lauciņā, bet jāiejūtas arī psihologa ādā. Ne jau darbā ar zivīm, protams: "Zivs daudz nefilozofē – ja viņai tur ir piemērota vietiņa, viņa ar prieku tur arī dzīvos. Ja vietiņas nav vai kāds to ir sapurgājis vai kaut ko aizkrāvis priekšā, zivs tur nedzīvos. Viss ir vienkārši! Komplicēti kļūst, kad pieslēdzas Homo sapiens faktors."

Tomēr krietni vairāk nekā HES Latvijā ir citu migrācijas šķēršļu – šobrīd vien uzskaitīti vismaz 1300. Tie nav tikai aizsprosti, bet arī, piemēram, nepareizi izbūvētas caurtekas, dažādas caurules, senu aizsprostu drupas un sazin kas vēl. Jā, arī bebru dambji, bet par to pētnieks nedaudz pasmīn: "Cilvēkiem patīk glābt upes, bet lielākoties no dabas, nevis no sevis paša. Visiem patīk glābt upi no bebru dambjiem, no kokiem. Bet, redz, neviens bebrs nav spējīgs uzstutēt astoņu metru dambi un vēl ielikt turbīnu vai samest upē čupu ar autoriepām." Vai sakraut akmeņu krāvumus mazajās upītēs. Šos krāvumu konstruktorus pētnieki iekšējā žargonā sauc par "nabas mērcētājiem".

Akmeņu krāvumiem ir arī pavisam nelāgs mērķis: "Ja tos akmeņus tā smuki saliek, tad galā var ielikt murdiņu vai pastāvēt ar žebērklīti... Kolēģis, kartējot Tebru, reiz bija uzgājis tādu veidojumu, ko nosauca par troni: sabūvēto eju galā bija pat nolikts krēsls. Nu, lai ērtāk. Šie cilvēki jau nesaprot, ka zāģē zaru, uz kura sēž."

"Kas mani pašu pārsteidz – cilvēki kā vērtību neuztver to, ka ciema centram cauri tekošajā upītē varētu nārstot, piemēram, taimiņi. Viņiem liekas – nekā labāka par to uzpludināto dīķi ar ūdensrozēm nav! Un tad šie "zaļie pidriķi", kas te nāk un kaut ko stāsta! Bet man vēl vectētiņš tur līdakas makšķerēja! Labi, zivju ceļu mēs viņiem atļausim būvēt, bet atjaunot upi? Nē, nē!" pētnieks smejoties atceras piedzīvoto. "Bet vai tad upe jāsabendē, lai ūdensrozi ieaudzētu tieši tur? Vai uz upes jābūt dīķim? Es saku, ka nē. Upei ir jātek brīvi."

Par vienu no šī brīža galvenajiem, daudzpusīgākajiem un vērtīgākajiem projektiem, "LIFE Goodwater IP", kurā sadarbojas 19 Latvijas organizācijas ar mērķi uzlabot Latvijas virszemes ūdeņu stāvokli, sīkāk var lasīt šeit. Par upju šķēršļu priekšizpētes projektu vairāk var uzzināt šeit. Zivju un upju pētniecības aizkulisēs var ielūkoties pētnieka Kaspara Abersona "Facebook" lapā "Zivju pētnieka piedzīvojumi". Savukārt "Upju inventarizācijas" jeb "upju saraksta" projekts apskatāms šeit.

Projektu finansiāli atbalsta Latvijas vides aizsardzības fonds. Par saturu atbild "Delfi Brand Studio".