Iepazīsti, lai saudzētu: 2024. gada varoņi Latvijas dabā

Latvijas Dabas fonds par 2024. gada dzīvotni izziņojis mitrājus – vietu, kura ir dzīvības pilna, jo to apdzīvo gan ūdens, gan sauszemes sugas. Mitrāji, pārmitra vai ar seklu ūdens slāni klāta teritorija, ir svarīga dzīvotne, kurai ir būtiska ietekme uz klimata pārmaiņu mazināšanu – mitrāji ne tikai regulē plūdus un attīra ūdeni, bet arī uzkrāj oglekli.

Padoms! Iepazīsti mitrājus klātienē, dodoties pārgājienā uz kādu no Latvijas starptautiskas nozīmes mitrāju vietām! Papes mitrāji, Engures ezers, Ķemeru Nacionālais parks, Ziemeļu purvi, Lubāna mitrājs, Teiču un Pelečāres purvi ir iespēja izzināt šī gada dzīvotni klātienē, pievēršot uzmanību tajā sastopamajām augu un dzīvnieku sugām.

Latvijas Dendrologu biedrība par 2024. gada koku izraudzījusies Latvijā reti sastopamo zemo bērzu (Betula humilis Schrank), lai pievērstu uzmanību mitrāju saglabāšanai un klimata pārmaiņu ietekmei uz vietējām sugām un lai noskaidrotu zemā bērza izplatību. Tas ir neliels krūms, kura garums sasniedz vien metru līdz divus, ar stāviem zariem, brūnu mizu un nelielām lapām ar zobainu malu. Sugai ir nepieciešamas specifiskas mitrāju dzīvotnes, tostarp pārmitras pļavas, zāļu un pārejas purvi, pārpurvoti ezeru krasti un mitri meži.

Padoms! Ja vēlies zemo bērzu apskatīt dabā, dodies uz Preiļu apkaimi, uz Pelēču purva dabas taku un uzkāp skatu tornī. Pelēču ezera purvs, kur sastopamas retas augu sugas, ir nozīmīga pārejas purvu un slīkšņu aizsardzības vieta, kas veidojas, aizaugot Pelēču ezeram.

Rūpēs par piekrastē ligzdojošiem putniem Latvijas Ornitoloģijas biedrība šogad cildina mazo zīriņu (Sternula albifrons), kas ir putns ar ātru, tauriņam līdzīgu lidojumu, taču traucētās ligzdošanas dēļ Latvijā reti sastopams. Tas ir mazākais no Eiropas zīriņiem – Latvijā vienīgais zīriņš ar dzeltenu knābi.

Padoms! Dodoties pārgājienos vai pastaigās gar ūdeņiem, jo īpaši liedagos, laikā no maija līdz jūlijam, pārliecinies, ka ne tu pats, ne arī tavs četrkājainais mīlulis neapdraud piekrastē ligzdojošos putnus, tostarp mazos zīriņus, to ligzdošanas laikā. Grupu pārgājienus gar jūras krastu labāk plānot vasaras otrā pusē, bet suni piekrastē allaž turēt pavadā.

Šogad Dabas muzejs daudzina stirnu (Capreolus capreolus), kas ir mazākais un visbiežāk sastopamais briežu dzimtas dzīvnieks Latvijā. Vai zināji, ka katram stirnu tēviņam ir sava teritorija, kuru iezīmē ar sekrētu no pieres dziedzeriem?

Padoms! Ņem vērā, stirnu mazulis, sajuzdams draudus, nelēks kājās un nebēgs, bet centīsies būt nepamanāms, savukārt stirnu māte uz to brīdi mazuli atstās vienu. Ja atrodi stirnas mazuli, neiedomājies, ka tas ir jāglābj. Gluži pretēji – lai neradītu tam un tā mātei lieku satraukumu, uzreiz klusi dodies prom.

Latvijas Entomoloģijas biedrība par šī gada bezmugurkaulnieku ir izraudzījusies ūdens ēzelīti (Asellus aquaticus). Tas ir neliels, iedzelteni pelēks saldūdeņu vēzis, kas ir radinieks mitrenēm. Cilvēkam nekaitīgais ūdens ēzelītis nespēj peldēt – tas pārvietojas, "soļojot" pa ūdenstilpes dibenu, "staigā kā ēzelis", taču vienlaikus veic ļoti svarīgu darbu, jo ir izturīgs pret piesārņojumu. Šis bezmugurkaulnieks kopā ar barību savā ķermenī uzņem un uzkrāj piesārņojošās vielas, piemēram, neattīrītu notekūdeņu sastāvdaļas un smagos metālus.

Padoms! Raugies, lai tava darbība nepiesārņotu ūdeņus, jo piesārņotā vidē samazinās ūdens ēzelīšu ķermeņa izmērs un arī mātīšu auglība, bet paši vēzīši ir ne tikai nozīmīga barība zivīm, bet arī indikators, lai noteiktu ūdeņu piesārņotību.

Par 2024. gada kukaini Latvijas Entomoloģijas biedrība pirmo reizi ir izvēlējusies kādu biti – lielacu kameni (Bombus confusus), kas ir aizsargājama medus bišu pārstāve Eiropā un Latvijā. Sugas nosaukums radies šīs sugas tēviņiem raksturīgo lielo, teju komiski izspīlēto acu dēļ. Lielacu kamene iemieso visu apputeksnētāju apdraudēto stāvokli, ko izraisa zemes intensīva izmantošana, tā samazinot kukaiņiem piemērotas dzīvotnes un barošanās teritorijas.

Padoms! Ja izdodas novērot šo kukaini dabā (lielākoties tas ir iespējams sausos vai vidēji mitros zālājos), noteikti jāziņo entomologiem, jo pašreiz Latvijā ir zināmi pavisam nedaudzi sugas novērojumi. Turklāt likumdošanā noteikts, ka šai sugai ir iespējams veidot mikroliegumu.

Tiecoties šogad pievērst uzmanību vientuļajām bitēm un to vietai zinātnē, Latvijas Biškopības biedrība par 2024. gada biti nosaukusi griezējbiti – Megachile analis. Lai arī kādreiz šī griezējbite Latvijā bija sastopama un vēl aizvien to novēro kaimiņvalstīs, pašreiz vietējo dabas vērotāju portāls Dabasdati.lv par šo biti klusē. Biškopji griezējbites mēdz sastapt, kad tās izvēlas ierīkot savu "bērnistabu" kādā bišu stropa spraugā, tomēr 2024. gada bite izvēlas rakt aliņu zemē.

Padoms! Griezējbiti Megachile analis mēdz novērot ērikās, kuras Latvijā savvaļā gan neaug, izņemot grīņu sārteni Grīņu rezervātā. Biškopji aicina šogad rūpīgāk vērot viršu audzes, kurās, iespējams, var pamanīt arī griezējbiti.

Latvijas Mikologu biedrības balsojumā 2024. gada sēnes gods ticis krāšņajai, noderīgajai, Latvijā bieži sastopamajai, bet tomēr maz pētītajai zilzaļajai hlorociborijai (Chlorociboria aeruginascens). Lai arī sēne nav ēdama, tās iekrāsoto koksni izmanto amatniecībā, koktēlniecībā, dziju un audumu krāsošanā. Zinātnē pašreiz pēta šī zaļā pigmenta iespējamo lietderību pat optoelektronikā.

Padoms! Zilzaļā hlorociborija aug uz trupošas lapkoku koksnes, līdz ar to ir svarīgi saglabāt gan kritalas, gan arī vecos mežus kopumā.

Daudzinot gļotsēnes, Latvijas Mikologu biedrība izziņojusi arī 2024. gada gļotsēni. Šogad tā ir gļotsēne ar itin poētisku nosaukumu – trauslā lāsenīte (Leocarpus fragilis), dabā atrodama vasaras beigās un rudens sākumā košu lāsīšu veidā, rotājoties uz sūnām vai citiem augiem. Pasaulē zinātnieki vēl tikai strādā pie gļotsēņu sistemātikas, vienlaikus arī pētot konkrētu gļotsēņu sugu uzmantošanu medicīnā, enerģētikā un citās jomās.

Padoms! Iegaumē, ka gļotsēnes nebūt nav sēnes, lai arī var tām līdzināties. Gļotsēņu uzvedība dabā vairāk līdzinās dzīvniekam, jo tās spēj pārvietoties, meklējot sev ēdienu un piemērotāku vidi.

Latvijas Botāniķu biedrība par 2024. gada augu izvēlējusies mežu iemītnieci, mūžzaļo staipekņu dzimtas sporaugu – apdziru (Huperzia selago). Augs, kuram nav ne ziedu, ne augļu un kas vairojas ar sporām, ir sastopams kā auglīgās augsnēs mitros lapu koku, egļu vai jauktu koku mežos, tā arī uz smilšakmens atsegumiem, retāk – nosusinātos purvos.

Padoms! Iegaumē, apdziras aug ļoti lēni un izpostīšanas gadījumā nespēj ātri atjaunoties. Saglabājot sugai piemērotus mežus un atsakoties no tās izmantošanas floristikā, ir iespēja saudzēt arī pašu sugu.

Latvijas Botāniķu biedrības sūnu grupa par 2024. gada sūnu izvēlējusies ienācēju – parasto līklapi (Campylopus introflexus), lai izceltu svešzemju sugu radītos riskus Latvijas dabā. Šīs sūnas, pašreiz vienīgā no svešām zemēm ienākusī sūnu suga, blīvi aug degradētās teritorijās, piemēram, uz atklātas kūdras nosusinātos purvos un pamestos kūdras ieguves laukos, kā arī atrastas kailcirtēs, koku plantācijās uz smilšainas augsnes, uz meža stigām.

Padoms! Kamēr ienācējsūna sastopama lielākoties degradētās teritorijās, vietējās dabas vērtības tā neapdraud, tomēr botāniķi uzsver, ka labākais veids, kā ierobežot tās izplatību, ir atjaunot dabisko mitruma režīmu nosusinātos un izstrādātos purvos.

Latvijas Malakologu biedrība šogad uzmanību vērš uz zaļgano kailgliemezi (Limacus maculatus), kura dzimtais krasts ir Melnās jūras piekraste un Kaukāzs, bet daudzviet Eiropā tā ir ievazāta suga. Nesenais ienācējs ir ļoti līdzīgs palsajam kailgliemezim (Limacus flavus), kas tikai reizi atrasts malkas kravā Liepājā. Šie kailgliemeži – garumā no septiņiem līdz pat 13 centimetriem – ir tipiski slēpta dzīvesveida dzīvnieki, atrodami zem priekšmetiem un pagrabos. Lai arī sugas nosaukumā minēts zaļais tonis, ķermeņa krāsojuma ziņā abas sugas var būt itin daudzveidīgas, tostarp zaļganos un dzeltenzaļos toņos.

Padoms! Palīdzi pētniekiem apzināt šīs sugas sastopamību Latvijā, jo pašreiz dati par to ir ļoti skopi. Gan zaļganā kailgliemeža, gan līdzīgu kailgliemežu novērojumi būs vērtīgi, lai apzinātu to izplatību un noskaidrotu, kā šīs sugas var ietekmēt vietējo sugu dzīvi.

Gūdu klintis, kas iegūlušas Gaujas senielejā Cēsu apkaimē, ļauj ieraudzīt vienus no Baltijā lielākajiem devona smilšakmeņu atsegumiem pēc to virsmas platības, līdz pat 50 metru augstumā un 390 metru garumā. Tās dēvē arī par Gaviļu iezi, jo sendienās Gaujas palienē klinšu pakājē bijušas ganības, bet ganu dziesmas, iespējams, atbalsojušās stāvajā, ieliektajā smilšakmens sienā.

Padoms! Smilšakmens atsegumi ir trausli. Tiem, kas dodas tos meklēt dabā, jāņem vērā, ka rūpēs par šo atsegumu noturību ir aizliegts tajos atstāt jebkādas "pēdas". Nebradā pa tiem ar kājām un nedeldē ar gravējumiem, bet vēro ar acīm!

Zaļais padoms!

Ja tev izdodas 2024. gada varoņus novērot dabā, iesaisties sabiedriskajā zinātnē! Par saviem novērojumiem ziņo dabas pētniekiem portālā vai mobilajā lietotnē Dabasdati.lv, tā palīdzot apzināt uzlabojumus dabas aizsardzībā!

Projektu finansiāli atbalsta Latvijas vides aizsardzības fonds. Par saturu atbild "Delfi Brand Studio".