Nēģim vajag normālu upi. Vai to kļūst mazāk vai vairāk?  (3)

Nēģus zvejo vēl arī Igaunijā, Lietuvā, Somijā, Zviedrijā, bet tieši Latvijā nēģi ir visvairāk iecienīti. Pat kaimiņi lietuvieši priekšroku dod, piemēram, salakai, nozvejotos nēģus labprātāk piedāvājot Latvijas uzpircējiem. Gan Salacgrīvas, gan Carnikavas nēģi turklāt iekļauti ekskluzīvajā Eiropas Savienības Aizsargāto cilmes vietas nosaukumu un aizsargāto ģeogrāfiskās izcelsmes norāžu reģistrā (no Latvijas tajā vēl ir tikai Rucavas baltais sviests).

Taču visā Eiropā, tostarp Latvijā, upes nēģis ir arī aizsargājamo sugu sarakstā. Ja nespēsim ar zinātniski pamatotiem datiem pierādīt, ka nozveja neapdraud nēģu populāciju, Eiropas institūcijas var uzlikt liegumu nēģu zvejai, un nēģi paliks vien garšas kārpiņu atmiņās.

Vides zinātniskā institūta BIOR pētnieki šobrīd aizpilda zināšanu robus par upes nēģu nārsta migrācijas fāzi un zvejas spiediena apzināšanu, turpinot nēģu kāpuru uzskaiti un pērn uzsākto nēģu vaislinieku iezīmēšanu un datu apkopošanu. Tik apjomīgs, metodiski precīzs darbs notiek pirmo reizi. Varam lepoties – Latvijā nēģu pētniecība šobrīd ir augstā līmenī, no Baltijas valstīm esam pirmajā vietā.

"Nēģu zveja Latvijā netiek limitēta pēc apjoma, tiek limitēts izmantojamo zvejas rīku daudzums un zvejas sezonas garums. Fiziski nevar noķert vairāk, kā iespējams ar esošajiem zvejas rīkiem. Labvēlīgās dienās var virs 50% nozvejot, bet tās labās dienas jau nav visu gadu," skaidro Latvijas labākais upes nēģu speciālists, BIOR pētnieks Kaspars Abersons.

Iezīmēšana galvenokārt vajadzīga, lai saprastu, kā nēģi pārvietojas, kā sadalās pa upēm un cik daudz nēģu Latvijā paliek nenoķerti. Jo nozvejas dati ir zināmi, bet nav skaidrs, cik procentu tas ir no kopējā nēģu daudzuma.

Pēc pirmā raunda ir arī vairāki interesanti novērojumi. Lielākā daļa no atlaistajiem nēģiem iepeld atpakaļ tuvākajā upē, taču ir arī tālceļotāji, kas aizpeldējuši pat 200 kilometrus tālu. No jūras līcī iepeldējuši vairāki nēģi, bet no līča uz lieljūru gan nav devies neviens.

Atšķirībā no lašveidīgajiem, nēģiem nav izteikts tā dēvētais houmings – viņi pēc pieaugušās dzīves posma jūrā nedodas vienmēr atpakaļ uz dzimto upi. "Mājās" atgriežas, pēc šī brīža novērojumiem, tikai daļa. Un tā ir atbilde tiem, kas, zinot, ka nēģu nozveja atļauta 17 upēs, prāto, kāpēc gan tik svarīgi, lai viņi ir arī citās (bet nēģi dzīvo gandrīz visās upēs, kas ietek līcī vai jūrā un kurās viņi var iekļūt).

Latvijā atļauta tikai nēģu komerciālā zveja, par to daudzi sašūt. "Cilvēku Latvijā ir tik daudz un nēģu – tik maz, ka, ja mēs pasprūdīsim vaļā šo Pandoras lādi, nēģus ļoti efektīvi nolasīs. Komerczvejnieku loms ir pieejams ikvienam. Un vēl – oficiālā nēģu zveja vairumā gadījumu ir upju lejtecē. Kaut kādus procentus tur noķer, pārējie aizpeld tālāk uz nārsta vietām. Bet, ja sāks viņus lasīt arī vēl tur… Tas nabags ir pasprucis garām ronim, garām līdakai, zvejniekiem, izdzīvojis līdz pavasarim, tagad nu nārstos, bet atnāk septiņgadīgais Jancītis, caps! pie krācītēm un aiznes mājās. Un to nevarētu izkontrolēt," skaidro Kaspars Abersons.

Kopumā gan jāsaka, ka nozveja krītas. Par 2023. gadu dati vēl nav apkopoti, bet pētnieki lēš, ka varētu būt 30 līdz 50 tonnu robežās. Pēdējo trīs gadu griezumā tas nav pārāk slikts rādītājs (2022. gadā, piemēram, bija 28 tonnas), bet ilgākā periodā gan ne – 2000. gadā nozveja bija ap 100 tonnām. Gadu gaitā ir bijuši arī pavisam sliktas sezonas. Šos datus gan uzrāda zvejnieki, tādēļ nosacīti tās ir tonnas "uz papīra". Starp citu, arī veikalu cena lielā mērā parāda resursu stāvokli. Jo nēģu mazāk, jo tie kļūst dārgāki.

Interesanti, ka nozvejas rādītāji krītas Latvijas vidusdaļā, bet abos galos – ne. Gan dienvidpusē Sakā, gan ziemeļpusē Salacā nozvejas rādītāji ir stabili. Iespējams, ka tur attiecīgi iepeld arī nēģi no Lietuvas un Igaunijas.

Labākais, ko darīt, lai nēģu kļūtu vairāk, ir – nedarīt neko. Tas ir, ļaut upēm būt tādām, kādas viņas dabiski ir: netaisnot, nepadarīt pārlieku skaistas un sakoptas cilvēku izpratnē (un līdz ar to pārāk sterilas un dzīvajai radībai nepiemērotas), neiepludināt un nemest iekšā mēslus, neradīt šķēršļus zivju migrācijai.

Pārmērīgā aizraušanās ar upju taisnošanu, sprostošanu betona gultnēs un perfektu tīrīšanu ir arī viens no iemesliem, kāpēc Rietumeiropā nēģi izzūd, kaut arī tur vispār zvejoti netiek.

"Upes nēģi vairojas saldūdeņos un barojas jūrā. Saldūdeņos nēģi pavada arī pirmos mūža gadus. Viss vienkārši – jo vairāk sabeidzam savas upes, jo švakāk būs ar nēģiem," norāda Kaspars Abersons.

Un runa nav tikai par lielizmēra kaitniecības darbiem. Arī "cilvēks parastais" nereti domā, ka upe tur tek tikai viņa dēļ – lai uzceltu akmeņu dambīti, lai peldētos, novadītu notekūdeņus vai pārtaisītu pēc saviem estētikas principiem, kas nebūt neiet kopā ar dabas vajadzībām: "Nēģim vajag normālu, dabisku upi ar straujteci. Viņa kāpuram vajag smilšu sanesas, ielīcīšus, grunti, kur ieurbties, mazu straumīti, seklu ūdeni. Upe ir dzīva – ja to pārstāj bakstīt un liet iekšā mēslus, viņa pati izveidosies tāda, kādu vajag."

Vēl pētnieks sirsnīgi iesaka tomēr ņemt vērā zinātniski pamatotus datus, nevis lēmumu pieņemšanā vadīties pēc "izlasīju internetā" vai "bet man tēvs stāstīja".

"Atceros, reiz sēdēju radio ar kādu kungu, un viņš saka: "Bet to taču visi zina, ka nēģi Gaujā neiepeld tālāk par dzelzceļa tiltu!". Emm, nē, tā vis nav. Bet viņam attieksme – kā, tu to nezini, nu, baigais zinātnieks atradies!" pētnieks smejas.

"Bet lielās problēmas rodas, kad atnāk cilvēki, kas ir puslīdz redzami, dzirdami; kas ir kaut kādā veidā pie kaut kādiem lēmumiem, un vienkārši apgalvo – nē, tā nav, ir šitā! Tas ļoti pazemina diskusijas kvalitāti un uzvar, protams, tas, kurš skaļāk brēc, un tu, tāds laboratorijas jefiņš, jau masas nepavilksi ar saviem "eksperimentu rezultātiem" un "ticamības intervāliem". Un tas mums visiem traucē.

Arī zvejniekam, kas, tāpat kā zemnieks, ir viltīgs, ar savu zināšanu par to, kas der un neder un ko teikt vai neteikt, ir jāsaprot, ka ne vienmēr, kad pie apvāršņa parādās zinātnieks ar datiem, būs sliktāk. Varbūt tieši otrādi – pateiks, ka var likt kādu murdiņu klāt. Un, pat ja būs ierobežojumi, labāk taču ir pāris gadus pierauties, nekā smelt, līdz viss pavisam tukšs. Mukt no realitātes neatmaksājas.

Mēs objektīvi esam vērtējuši dažādus pasākumus, un rezultāti jāpieņem, kādi ir. Piemēram, pagaidām izskatās, ka zivju ceļš Rīvas upē palīdz, lai gan stipri mazāk, nekā domājām. Nēģu pārvešana pāri Ventas rumbai palīdz diezgan labi. Savukārt ar kāpuru laišanu nav tik vienkārši, šobrīd liekas, ka neko nemaina, bet varbūt nēģiem tajā upē vienkārši nepatīk. Nākamgad skatīsimies plašāk un pamatīgāk, Zemkopības ministrija jau piešķīrusi tam finansējumu. Katrā ziņā vienmēr labāk ir saņemt jebkādu rezultātu, un, ja tas ir negatīvs, tad domāt, kā to panākt pozitīvu, nekā izlikties, ka nekā nav, jo tas īlens no maisa izlīdīs agri vai vēlu, kaut kur iedursies un tad būs ai-ai-ai. Nevar teikt, ka nav tādas burvju nūjiņas, kas vērš lietas uz labu, bet nevajag apgalvot, ka jebkurš puļķis ir burvju nūjiņa, vicināt un brīnīties, ka nekas nenotiek. Burvju nūjiņa ir jāmeklē, kamēr atrod."

Pētījums par to, "kas ir nēģi, kā mēs tos zvejojam un kā ēdam".

Daugavā nēģu zvejas sezona turpinās vēl līdz 1. maijam, tāpēc lūgums, nozvejojot vai nopērkot nēģi ar dzeltenu iezīmīti, nofotografēt to tā, lai redzams numurs un nosūtīt ziņu BIOR caur "WhatsApp": 28648960 vai uz e-pastu: negi@bior.lv.

Projektu finansiāli atbalsta Latvijas vides aizsardzības fonds. Par saturu atbild "Delfi Brand Studio".