Tā nu vienā jaukā dienā Zvirbuļpuika saņēma dūšu pajautāt: "Tēt, kas ir makšķerēšana?" Zvirbuļtētis bija priecīgs, ka var dalīties ar vienu no saviem vaļaspriekiem: "Makšķerēt nozīmē ķert zivis. Upēs un ezeros to ir ļoti daudz, tādēļ vienmēr būs, ko noķert. Daži tās ķer un apēd, bet man labāk patīk tās palaist brīvībā. Var teikt, ka tas tāds sports. Noķer, pasveicini un palaid atpakaļ ūdenī!"
Viņš turpināja: "Īpaši jauki to darīt no rīta, kad daba vēl tikai mostas, viss apkārt ir kluss, miglā tīts. Un līdzi ir Zvirbuļmammas pagatavotās sviestmaizes ar tēju. Mmmm, cik jauki!" Zvirbuļtētim bija tik omulīgs skats, kad viņš to stāstīja, ka zvirbulēns arī gribēja izmēģināt, kā tas ir. "Tēti, tēti! Es arī drīkstu iet tev līdzi makšķerēt? Lūdzu, lūdzu!" Zvirbuļpaps tik nosmējās: "Nu, ja spēsi no rīta pamosties un palīdzēsi māmiņai, sarunāts!"
Tā nu viņi sarunāja, ka otrajā sestdienā pēc šīs būs lielā makšķerēšanas diena. Līdz tai zvirbulēns uzdeva milzumdaudz jautājumu – ar ko un kā zivtiņas ķer? Kas tieši jādara? Kā darbojas pludiņš, atsvari, mānekļi? Kāpēc makšķerauklām ir dažādi biezumi? Uzzinājis, ka zivtiņām dod ēsmu jeb ēdienu, viņš nespēja tam noticēt un turpināja jautāt – ko tās ēd, kas zivīm garšo vislabāk? Vai ir kaut kas, kas ļoti negaršo? Tik daudz jaunumu! Un tas viss bija pierakstīts burtnīcā, lai pēc tam var pastāstīt draugiem.
Tādā garā pienāca makšķerēšanas diena. Jāsaka, kā ir – pamosties bija ļoti grūti, jo celties vajadzēja pusčetros no rīta. Ar miedziņu aizlipušām acīm Zvirbuļpuika smērēja sviestmaizītes. Līdz ezeram viņu patiesībā nesa tētis. Taču, sasnieguši ezermalu, abi bija satraukti un priecīgi. Iekārtojušies krēsliņos un nogaršojuši brokastis, viņi sāka makšķerēt.
Kādu laiku nenotika nekas, un paps paskaidroja, ka tā gadās – zivtiņas neķeras, jābūt klusam un pacietīgam. Tikmēr zvirbulēna uzmanību piesaistīja kaut kas zilganīgi brūns ezera krastā – tur, zem ūdens, kaut kas tā kā kašājās, tā kā ēda un vēl bolīja acis. To pamanot, Zvirbuļtētis sacīja: "Aa, re, kur signālvēzis!" Zvirbulēns izbrīnījās: "Signāl-kas?" Paps ķērās skaidrot: "Signālvēzis ir Latvijā mākslīgi ievesta suga. Mums tādu senāk nebija, bet cilvēki izdomāja to atvest un palaist pie mums. Viņi neprasīja atļauju, un tas bija slikti."
"Kāpēc tas ir slikti?" jautāja Zvirbuļpuika. "Jo tas rada apdraudējumu Latvijas dabai un citiem vēžiem, kas te dzīvoja pirms signālvēža. Viņš var izplatīt vēžu slimības, apēd barību, pat apēd citus vēžus. Tādēļ to sauc par invazīvu sugu." Zvirbulēns vaicāja, vai to var palūgt aizbraukt prom, lai mūsu vēži ir priecīgi?
Tētis teica, ka tas nebūs tik vienkārši, bet tos drīkst ķert. Cilvēki tos lieto pārtikā, saka, ka esot garšīgi. Vienu gan viņš īpaši piekodināja: "Nekādā gadījumā signālvēzi nedrīkst pārnest no vienas upes vai ezera uz citu! Jo tad mēs tam palīdzam tikt citur un arī tur darīt postu."
Zvirbuļpuika cītīgi apdomāja visu dzirdēto. Tas nu gan bija jokaini – it kā miermīlīgs kustonis, bet šitā dara. "Tēt, bet kas ir invazīvs?" Paps nosmējās, ka tas tāds gudrs pētnieku vārds. Par tādiem sauc arī augus, sēnes un dzīvniekus, kas pie mums, Latvijā, agrāk nav bijuši un kas ievesti no citām zemēm. Piemēram, Japānas dižsūrene, krokainā roze, latvānis, Spānijas kailgliemezis, jenotsuns, sarkanausu bruņurupucis un vēl daudzi citi. Tie ātri aug, izplatās uz visām pusēm un padzen citus augus vai dzīvniekus no savām mājām. "Jā, tā gan nav labi darīt!" piekrita zvirbulēns. Abi sarunāja, ka nekad neko nevedīs no citām valstīm, ja vajadzēs, atrunās to darīt arī citus un, kā vien varēs, palīdzēs tikt vaļā no šiem ieceļotājiem.
Vēl kādu brīdi pakavējušies pie ezera, Zvirbuļtētis ar zvirbulēnu ķēra zivtiņas, noķertās palaida atpakaļ ūdenī un sarunājās par invazīvajām sugām, līdz pienāca laiks doties mājās. Zvirbuļpuika nolēma visu dzirdēto izstāstīt māsiņai, lai arī viņa būtu mazliet gudrāka.
Pasakas beigas. Paldies, ka klausījies!
Lejupielādē krāsojamo lapu, izprintē un krāso!
Projektu "Čivinātāja dienasgrāmata" finansiāli atbalsta Latvijas vides aizsardzības fonds, par projekta saturu atbild SIA "PR Kvadrāts".